Atbildes, kuras tu meklē

Literatūra


Es ieeju sevī, Imants Ziedonis

Imants Ziedonis (1933-2013). Es ieeju sevī. 1968. Taureņu uzbrukums. 1988. Epifānijas I un II. 1971-1974.

Imants Ziedonis (1933) ir racionāls domātājs, kurš nemitīgi prāto par iracionālām būšanām, rada savu "nelineāro filozofiju" un meklē arhetipiskās zīmes un simbolus, ap kuriem centrējas mūsu esamība. Kolīdz pasaules sakārtotības principi atrasti, Ziedonis steidzīgi sagrauj tikko uzbūvēto iespaidīgo konstrukciju un tūlīt pat ķeras pie jaunas radīšanas, lai galu galā "Taureņu uzbrukumā" paradoksālā veidā nonāktu pie dzejas nāves, kas īstenībā nemaz nav nāve: "Es izeju tai gaismā, / kur tālāk nav kur iet. / (..) un tad jau dzejas nebūs, / būs tīra gaisma vien."

Krājuma "Es ieeju sevī" (1968) virsraksts precīzi raksturo pārmaiņas, kādas sešdesmito gadu nogalē norisa visā latviešu dzejā - no progresa un ātruma apdzejošanas uz "ieiešanu sevī". Krājumā ir cikls "Tēze - antitēze", visīstākā "dialektikas spoku stunda" (kā citā sakarā Ziedonis izteicies pēcāk). Taču pretstatītas nav vis pragmatiskas idejas vai ideoloģiskas tēzes un antitēzes, bet gan "eksistenciālas situācijas" - dažkārt negaidīti paradoksālā skatījumā. Turklāt tēzes un antitēzes princips nebūt neliecina par krasu pretstatījumu; drīzāk tās ir viena veseluma divas cieši saistītas daļas, kas allaž pastāv līdzās un viena bez otras nav iedomājamas. Līdzīgas "sistēmiskas" un stilistiskas ekstravagances ir arī dažos citos krājumā iekļautajos dzejoļu ciklos - "Pieturas zīmēs", kurās ar jēgu aplaimots punkts, kols un izsaukuma zīme, un jo sevišķi "Trīsžuburos", kuros viena situācija uzlūkota trīs savstarpēji saistītos aspektos. Būtībā tas ir vēl viens mēģinājums lauzt domāšanas inerci, noraut "zvīņas no acīm" ("Katru dienu mums ir / zvīņas uz acīm."). Tomēr visai Ziedoņa turpmākajai daiļradei svarīgāks ir šķietami vienkāršais un ikdienišķais teksts, ar ko noslēdzas "Es ieeju sevī" un kurā aprakstīti gluži sadzīviski rituāli, darbības, kurās no svara ir ne tik daudz rezultāts, cik ceļš, un vairs nav būtiski, vai mēs šim ceļam redzam galapunktu vai ne. Ceļš tiek formulēts kā pašmērķis - visviens, vai cilvēks dara alu, ceļ baznīcu vai raksta dzeju. Tieši šeit meklējams pirmsākums Ziedoņa pozitīvajai ētiskajai programmai, kas ietverta viņa turpmākajos krājumos un jo sevišķi prozas grāmatās.

"Taureņu uzbrukuma" (1988) taureņi nebūt nav entomologa kolekcijas eksponāti. Tie iemieso Ziedoņa "nelineāro filozofiju", un vienlaikus taureņi ir absolūtās, bezmērķīgās brīvības simbols, bet varbūt taureņi ir "[..] Dabas Lielie Smiekli. Un daba nesmejas caur ziediem, ne caur augļiem, bet viņai uznāk taureņi kā smiekli un - vienkārši - šai zemei smejas sirds.". Taureņi ir "kustība sevī" (viegli saskatāma analoģija ar cilvēka garīgo darbību); taureņi nav lietderīgi, ja nu vienīgi tos var izmantot par šīs pašas nelietderības metaforu. Ziedoņa taureņi vieno laikus un telpu, lāgiem atgādina neesošu kontinentu kartes; vietumis tie pārtop elegantās, mazliet sirreālās metaforās ("Taureņu saknes uzvanda zemi, riņķo kapsētā taureņu krusts. Debesīs deg taureņu zvaigzne.").

Ziedonis raksta arī prozu. "Epifāniju" trīs grāmatās (1971, 1974, 1994) apkopoti savdabīgi starpžanru teksti, kas atgādina gan esejas, gan dzejoļus prozā vai liriskas miniatūras, gan ironiskas vai groteskas līdzības. Epifānijās autors atklājas kā paradoksu meistars, kurš nemitīgi sludina ačgārnā pareizību, aplamā patiesīgumu, vieglā smagumu, viena daudzpusību, nelietderīgā lietderīgumu utt. Ziedonis allaž tiecas lauzt uztveres stereotipus un domāšanas inerci, labi pazīstamus motīvus un simbolus uzlūkodams negaidītā un bieži vien paradoksālā skatījumā.

Guntis Berelis

Skatīt arī lasīt: Imants Ziedonis Epifānijas I un II, "Es ieeju sevī, "Taureņu uzbrukums"

© Tilde, 2011