|
|
Šis un tas par Bendžaminu
Inga Ābele
Bendžamins vēl aizvien ir saviļņots.
Pilsētas svētku pirmā diena beigusies. Teltis pamestas ar tukšiem ēdienu galdiem un samītām plastmasas glāzītēm. Bet nejauši satiktā meitene neliek Bendžamina domām mieru.
Kad viņi stāvēja, ar rokām turēdamies pie Pulvertorņa, lai drūzma nesaspiež abus kopā, Bendžamins peldēja priekā, nogrima līdz acīm viņas dzirkstīgajos smaidos kā šampanieša putās. Viņam pēkšņi sagribējās grimt ilgi. Tas liegi kutēja aiz ausīm un vēderā – svešās meitenes prieks. Apkārt dārdēja mūzika un ļaužu čalas, bet Bendžamina skaustu aijāja kāda sanēšana, smalks vilnis citu viļņu vidū.
Nu Bendžamins sēž viesnīcā uz gultas un nevar izpakot čemodānu.
Viņš atmetas atpakaļ, izplājas ar rokām uz abām pusēm, kā gribēdams apskaut nevainojami baltos griestus. Domās viņš pēkšņi ierauga sevi un viņu no malas – viņas galva ir atmesta un no augšas tai tuvinās viņa paša, Bendžamina seja. Bendžamina lūpas stieg viņas sārtajās lūpās, maldās, atrod, ieaug ar saknēm viņas smaržās un siltumā... Griesti sagriežas virpulī, Bendžamins uzlec sēdus – viņam ir slikti un karsti. Viņš atrauj vaļā krekla apkaklīti. Tad attaisa logu. Vakarīga, pavisam sveša pilsēta, lēns vējš no upes puses. Bendžaminam tur tālumā ir divi bērni, mīļotā sieviete, ierastas lietas un pietiekoši daudz gadu, lai saprastu, ka tuvojas lielas ziepes.
– Merde! Merde! – Bendžamins pāris reižu iekliedz parka ēnā.
Sūds! Tā viņš sakliedzas ar saviem aktieriem pirms katras pirmizrādes, atvairot neveiksmi, vētru, stihiju. Sūds!
Baisi, kad kaut kas tāds notiek. Augstuma bailes. No liela augstuma skatīties uz savu dzīvi. Cik sakārtota tā ir. Cik regulāra. Un tad gāzties lejup, saplosot skrandās šo regularitāti, kas izrādās vien trausls zirnekļa tīkls.Bet viņas seja, šī gaistošā vīzija istabas melnkoka ietvarā – viņas atmestā galva, kurai tuvinās Bendžamina lūpas. Merde!
Ar strauju rokas vēzienu viņš aizmēž ko neredzamu istabas stūrī. Haotiski sāk svaidīt savas drēbes un papīrus. Vienīgā Bendžamina cerība ir satikšanās neiespējamība. Uz pāris minūtēm viņus kopā saputojis pūlis svešas pilsētas svešos svētkos. Rīt Bendžamins nospēlēs izrādi, saņems naudu, parīt būs prom – punkts un āmen! Un tas, ka Bendžamina dvēseles un miesas materiāls tik lieliski pazina viņu, kā reiz būtu varmācīgi ar nazi sadalīts divās daļās, šī neizsmeļami dziļā skūpsta vīzija, it kā viņi to būtu darījuši simtkārt – paliks tikai malds. Tikai šķitums. Kaut kas nodzēšams no tāfeles, kad lekcija beigusies.
Meitenei bija brīnišķīgs latviešu akcents. Par ko viņi runāja? Vispirms viņš jautāja pēc viesnīcas. Viņa norādīja virzienu. Tad par pilsētas svētkiem, par upi, Doma baznīcu un skaisto vakaru. Vispārīgas frāzes. Līdz viņš pajautāja – kā tevi sauc?Ieva, – viņa teica un smējās, kad viņam sanāca – Eva. Šīs mīkstās, baložu gulgšanai līdzīgās divskaņas laikam pieprot tikai latvieši.Bet mani sauc par Bendžaminu, – viņš piebilda un Ieva atkal smējās no sirds. Vai tev ir bērni? – viņa nez kāpēc pajautāja, kad iestājās klusuma brīdis. Viņš spēja tikai mulsi smaidot atzīties, ka divi ir. Tas ir brīnišķīgi, kad ir bērni, – viņa teica.Bendžamins smaidīja un māja ar galvu. Viņš bija pietiekami neprātīgs, lai uzaicinātu viņu nākamajā vakarā uz sava teātra izrādi, bet viņa par laimi atteicās – viņai bija šis tas darāms pilsētas svētku organizācijas komitejā.
Šis tas darāms – cik burvīgi viņa to pateica, savilkusi savas sārtās lūpas mazā rozītē!
Nakti Bendžamins pavada sapīkumā. Pa kuru laiku viņš bija paguvis apaugt ar maigo nebrīvību? Ar nemanāmu nastu, kas vairs neļauj izstaipīt spārnus? To viņš nespēj atbildēt. Pēc desmit neveiksmīgas laulības gadiem ar traku mātīti, kas beidza viņu nost ar dzeršanu un plosīšanos, viņš bija atradis sev mīļu sievieti, kas, pateicoties mūsdienu medicīnas iespējām, dzemdēja viņam divus dēlus, divus brīnišķīgus, maigus brūnačus, kuri mīlestībā un mierā audzināti smaržoja pēc cepumiem un piena. Viņas seja!... Bendžamins kails apstājas spoguļa priekšā. Varbūt viņš jau ir tajos gados, kad par viņu sāk smieties, dzirdot atzīstamies mīlestībā? Nē, kaut gaisma ir balta un briesmīga, neko smieklīgu viņš sevī nesaskata. Pat tauku riepas nav. Tikai – miesa tāda vairāk kā cauraugusi gaļa. Tāda vaļīga, atļekusi no kaula. Bendžamins nevilšus atceras sievas plecus. Kaut kas līdzīgs savītušam cūkas stilbam tirgū ar spoguļbrūniem pigmenta plankumiņiem. Un uz augšlūpas viņai bija daudz sīku krunciņu. Viņš reiz skaidri redzēja šo muti, kas vilkās čummā, kad sieva spožā saulē skatījās uz jūru. Un garas, rudas spalviņas ap zilganajām lūpām. Viņa bija tikai pāris gadu vecāka par viņu. Bendžamins jutās vainīgs to visu pamanījis, bet ko viņš varēja iesākt?Šī savītušu ziedu smarža ap viņas padusēm. Nokarena miesa. Mazs, dzeltens punktiņš uz viņas acs ābola baltuma, kuru viņam vienmēr gribējās noknibināt ar nagu. Cik milzīgu kļūdu Dievs pielaidis, sievietēm tāpat kā vīriešiem likdams novecot! Tas nebija taisnīgi! Tas bija baisi. Sievietēm pienākas būt jaunām vai nebūt.
Jauns ir jauns un vecs ir vecs, tā bija Bendžamina pārliecība, bet kā lai sieviete no sievietes pārlec uz cilvēku, to Bendžamins nezināja pamācīt, pat savai sievai ne. To nemanāmi bija izdarījusi Bendžamina māte, kas dzīvoja Šveices kalnos pie Lemāna ezera. Viņa bija kalsna, sirma nūjiņa, kas vasarā vāra gardas zaptes, rudeņos kopj aitas un suņus, bet ziemā katru rītu un vakaru aizlūdz pie svētbildes Marija zem sniega par visām Dieva radībām. Viņā vairs nekas daudz nebija palicis no sievietes, tikai smalkie kauli, plānā sudraba ādiņa un vijīgie mati. Viss pārējais bija vienkārši cilvēks.
Jā, tā pienākas novecot sievietei Bendžaminam par prieku! Nevis triept uz krunkainām lūpām pomādes laku.
Otrā rītā Bendžamins iet uz brokastīm viesnīcas otrajā stāvā un ir naidā ar likteni. Vadātājs un murgi! Kas tik neienāk prātā dēļ viena smaidīga skuķa! Vai viņam vairs sešpadsmit? Cik izrāžu pa šo laiku iestudēts, cik dzīvesstāstu izpētīts un izlaists caur sevi kopā ar obligātajām aktieru dzīves iksezonas krīzēm? Pat psihenē ir bijis kāds jāapciemo un cietumā, un kapos. Turies, Bendžamin!
Viņš nocērp sieru no milzu kluča un paņem kruasānu ar sviestu. Pie loga sēž četras anglietes un tenko par vācietēm, viena pamāj Bendžaminam ar galvu, viņš mehāniski pamāj pretī. Viņai ir milzīgs dibens, ieļucināts melnās džinsās, kad viņa iet pēc šķiņķa. Zem abstraktas gleznas pie pretējās sienas sēž sēra sieviete dzeltenās drānās un ar skatienu kavējas kafijas tasē. Ēst nemaz negribas, bet jāpaēd. Tikai apteksne Dies` zin kur kavējas. Viņš grib! Kafiju! Ar pienu!Grib pamodināt miesu, būt smaidīgs un spirgts šīs pilsētas ielās.Bendžamins nevar sagaidīt kafiju, paķer savu tasi un ieiet virtuvē.Tur ir vientuļš atspīdums garajā telpā no blāvā, puspavērtā loga. Uz aukstas plīts mierpilni atdusas panna un lērums mazu sudrabainu piena trauciņu. Šķīvītī glabājas aizkosts cepums. Meklēdams kafiju Bendžamins pagriežas pret diviem spožiem cilindriem. No viena ietecina savā krūzē melnummelnu kafiju, no otra – karstu pienu.
Pagriežas un... Ieskrien krūtīs vakar satiktajai meitenei. Viņš atlec no tās kā no parādības! Kafija apšļaksta bikses.
Šodien viņa vairs nav ēteriska būtne, viņa ir tvirta – baltā blūzītē ap kuplajām krūtīm, svārkos un melnā vestē. Spēcīgie stilbi iespīlēti zīda zeķēs. Viņa ir virtuves apteksne!
– Hei, Bendžamin, – smejas Ieva un pūlas pieskarties viņa biksēm ar dvieli.
Viņš to nepieļauj, kāpjas atpakaļ un aizmūk uz ēdamistabu kā suns, ierāvis asti kājstarpē.Ieva paliek, mulsi murcot pirkstos dvieli.Viņš ziež uz katra kruasāna kumosa siltu sviestu, dzer kafiju, pūš piena putās un caur pieri vēro, kā Ieva apkalpo brokastu viesus, kas pamazām sarodas telpā aizvien kuplākā skaitā.Viņai ir tik stalta un stāva mugura, gluži kā jaunam zirgam – vīle pār muguru un divas vīles līdz katras kājas papēdim. Smalkas kurpītes. Kraukļa melni, astē saņemti mati. Tā, kas vel nesen bija liktenīgā meitene uz viņa ielas, nu smaida citiem un pienes tēju! Un visi ar skatieniem glāsta viņas gurnu līnijas! Baisi! Bendžamins to negrib redzēt. Viņš pieceļas tik strauji, ka gandrīz apgāž krēslu, izmētā salvetes un sašutis, nepatencinājis aizskrien.
Rīta pusē viņu glābj mēģinājums, pēc tam jau vairs nekas un neviens. Viņš ir spiests vilkties uz viesnīcu pēc aizmirsta lugas eksemplāra. Bendžamins uzkāpj pa kāpnēm un gaiteņa galā virtuves atvērtajās durvīs ierauga Ievu stāvam ar muguru pret viņu un mazgājam traukus. Mugurā nu viņai zilgans viegls halātiņš, kas maz apsedz kājas. Viņa klusi dzied un šļakstās pa putām.
Bendžamins lavās klāt iesānis kā tīģeris, ik mirkli gatavs lēcienam. Viņš nemaz nezin, ko darīs, kad būs klāt.
Viņš uz sekundi iedomā viņas tuvās apaļās krūtis, viņas elpu uz savas sejas, kad viņš turētu to sev cieši piespiedis un viņa jautātu:
– Vai tu mani mīli, Bendžamin? Vai būsim kopā līdz mūža galam?
– Kāpēc?
– Kāpēc ne? Vai tad savādāk vērts būt kopā, ja ne līdz mūža galam?
– Nē! – savu iedomu šausmās kliedz Bendžamins tieši daiļajā sejā. – Jo tu arī novecosi, sātana ķēve! Tu arī!
Tai brīdī Ieva patiesi pagriežas un ar klusu – ak! – ierauga Bendžaminu pie virtuves durvīm. Hei, Bendžamin? – viņa atkal saka, attapusies no pārsteiguma.Bendžamins pāris sekundes ar nicinājumu veras viņas slīpajās acīs, tad mūk prom pa aveņsarkano, polsterēto gaiteni, kas līdzinās garai dzemdei. Viņš aizsit durvis ar tādu sparu, ka viesnīca nodreb līdz pamatiem.
Ieva nekustīgi veras tukšajā gaitenī, tad, paraustījusi plecus, atkal ķeras pie darba.
Izrāde paiet kā viens murgs. Kad viņi kopā ar aktieriem pirms iziešanas uz skatuves stāv saķērušies rokās un uz izdošanos aizvērtām acīm visi kopā kliedz – merde! – Bendžamins kliedz to viņas sejā. Kad galvenajai varonei otrā plāna varonis sit pļauku, Bendžamins domās sit to viņai vaigā.Un, kad izrāde jau galā, visi laimīgi sadzērušies vīnu, Bendžamins attopas nepazīstamas pilsētas nepazīstamā parkā uz zaļa, rupji ēvelēta parksola, sērs un maiguma pilns pret Evu.Nu, kā viņš tā varēja izturēties pret tik jauku būtni? Vai tad uzreiz vajadzīgs sekss? Lūk, mūsdienu aplamā domāšana! Tikpat labi viņa varēja parādīt Bendžaminam pilsētu. Viņi sēdētu uz šī jaukā sola zem jasmīnziediem un viņa tērgavotu savā brīnišķīgajā latviešu – angļu valodā. Bet vairs nekā – rīt vienpadsmitos aiziet Bendžamina lidmašīna. Atā, Rīga! Sastapta, bet neiepazīta.
Nakts vidū, aizkūlies līdz viesnīcai, Bendžamins ilgi nevar aizmigt. Viņš apcer simt iespējas, kā rīt varētu labot kļūdu. Evai noteikti radies par viņu nepareizs priekšstats. Bendžamins iemieg pilns vainas apziņas un sirdssāpju.
No rīta viņu pamodina telefona zvans.
Precīzāk sakot, uz nomoda robežas viņš vēl ilgi sapnī pa klēpi ņurca Evas izskata būtni, tērptu zila zīda biksītēs un krekliņā. Viņš glāsta viņas dibena vaigus, pirksti slidinās pa vēso audumu – zīds, protams, gaiši zils zīds! Vispiemērotākais Evas augumam. Un, kad viņu caur klausuli jau uzrunā sievas mīļā un vienlaikus stingrā balss, viņš vēl nevar atlaisties no šī zīda. Tad izgrūž no klēpja velnišķo radījumu, kas izmisīgi tveras pie viņa, bet Bendžamins cīnās!...
– Kas tev tur notiek, mīļais? Kāpēc nezvani? – jautā sieva.
– Bija tik grūts laiks, mīļā, – atbild Bendžamins un ātri stāsta par mēģinājumiem un izrādi.
– Un kā pilsēta? – grib zināt sieva.
– Pilsēta kā pilsēta, – atzīstas vīrs. – Neredzēju.
Bendžamins pieprasa, lai viņa brauc pretī uz lidostu ar lielo mašīnu un abiem dēliem. Maigi dūkodami, abi atvadās.
Pakojot mantas, viņš atrod smaržas, kuras lidmašīnā pircis sievai. Hm... Sievai tādas jau ir un, galu galā, sievai viņš nopirks vēl. Šīs viņš pasniegs Evai. Bendžamins iztin pudelīti no iepakojuma un apglāsta. Jā, patiesi! Lai viņa nedomā, ka Bendžaminam bijuši kādi savtīgi nodomi.
Agro brokastu ainava ir nemainīga. Četras spilgtās, pļāpīgās anglietes un nekustīgi sēdošā sieviete zem gleznas. Bendžamins paņem kruasānu ar sviestu, nošņāpj siera šķēli un nosēžas pie galdiņa ar ārkārtīgi taisnu muguru.
Viņš gaida.
Viņa ienāk.
– Hei, Bendžamin, – viņa ar piespiešanos iesāk, rokas rātni gar sāniem salikusi. Tas nav labs iesākums.Bendžaminā jau vārās dusmas. Viņš paceļ savas lielās, brūnās acis, laiž skatienu pāri viņas pastieptajam, apaļīgajam vēderiņam, tērptam melnā vestītē, tad ceļ to pāri stāvajām krūtīm un beidzot ieskatās viņas sejā.Sirdī viņam no šī skata kaut kas ietrīsas, it kā tumsā būtu sakustējies sudraba zvaniņš, bet tas ir tikai niecīgs, gaistošs piesitiens.
Eva, ieraudzījusi Bendžamina sarkano, pārvērsto ģīmi un asinīm pieplūdušās acis, žigli aizbēg un atnes viņam baltu kafiju.Bendžamins grib strīdēties, ka šorīt viņš pārmaiņas pēc gribējis zaļo tēju ar medu, bet gluži kā Evas glābiņš brokastu telpā iepeld divi svarīgi vīri zilos kreklos un vienādās biksēs – kādas noslēpumainas korporācijas biedri. Eva tūlīt nostājas viņu priekšā.
– Labrīt! Kafiju? Varbūt zaļo tēju ar medu? – viņa jautā angliski un viņas balss dīvaini trīc.
Vīrieši prot tikai spāņu vai franču valodu.
Eva noraidoši purina galvu. Viņa runā latviski vai angliski.
Te klāt ir Bendžamins. Viņš izpalīdzīgi tulko vīriešu brokastu vēlmes no franču valodas uz angļu valodu, un, kad Eva aizskrien pēc kafijas, met viņas sīkajai mugurai nopakaļ sašutuma pilnas frāzes – kā šeit drīkst strādāt personas, kas nezin franču valodu! Viens no vīriešiem mierina Bendžaminu, ka te nav Francija.Bendžamins atgriežas pie sava galdiņa, ņukā iekšā kruasānus, dzer kafiju un viņa plecs dusmās ik pa brīdim noraustās.
Eva apkalpo ēdājus, viņa ir ļoti bāla un šis rīts viņai prasa ārkārtīgu saņemšanos.
Viņa saņemas tiktāl, ka pieiet pie Bendžamina galdiņa un saspringti, bet ļoti skaidri rasējot vārdus, lūdz no viņa ēdināšanas talonus.
– Jūs esat festivāla viesis. Lūdzu, dodiet talonus par diviem lenčiem un divām vakariņām.
– Talonus?
– Talonus, Bendžamin, – saka Eva un ar slaidajiem rādītājpirkstiņiem zīmē gaisā četrstūrīšus. Viņa lūdzoši smaida, cerot, ka negaiss pāri.
– Jums vajadzētu šo to zināt par Bendžaminu! – Bendžamins kliedz, pielecis kājās un ar savu iespaidīgo gaitu atsitis viņu pie loga.
Evas smaids Bendžaminu saniknojis kā vērsi sarkana lupata. Bendžamins tā bauro, ka pat sieviete dzeltenajās drānās beidzot izmakšķerē skatienu no kafijas tases. Franču korporeļi diplomātiski aplūko aizkarus.Anglietes jau paēdušas un aizgājušas, atstājot galda kara lauku ar sprāgušām olu čaumalām, sviesta mīnām un salvešu ierakumiem.
Viņa te atļaujas saukāt viņu vārdā! Viņa varbūt iedomājas – ja jau viņi reiz pļāpājuši uz ielas, tad apteksne visu acu priekšā drīkst būt familiāra?! Šis te – hei, Bendžamin! – tas viņu ikrīt novedis līdz lēkmei! It kā runa varētu būt par kaut ko vairāk, kā vien kafiju vai tēju, kas viņai mudīgi jāatnes. Bendžamins grib uzsvērt, ka viņš, starp citu, ir ievērojams franču teātra režisors, ka viņam ir divi bērni, bet attopas, ka to viņa jau zin. Šī viltīgā latvju būtne – visu no viņa izvilkusi! Bendžamins ir aizrijies ar savām dusmām un daudznozīmīgi klusē, iespiedis Evu stūrī. Viņa dreb un gaida, kas tad ir tas, ko viņai vajadzētu zināt par Bendžaminu.
– Vai varam vēlāk runāt par taloniem?! Man dziest kafija! – viņš beidzot ieklepo Evai sejā.
Ieva māj ar galvu, viņai ir asaras acīs. Viņa ātri paslēpjas virtuvē. Bendžamins apsēžas savā vietā un apburoši uzsmaida pasaulei.Sieviete pie kafijas tases sakususi ar abstrakto gleznu. Vīrieši zilajos kreklos nolemj, ka redzējuši mīlnieku ķīviņu, smaida pretī un atsāk brokastot.
Bendžamins kārtīgi noslauka salvetē muti un dodas prom.
Pa atvērtajām virtuves durvīm viņš ierauga pie galda sakņupušu Evu. Bendžamins pieiet pie Evas, izvelk no kabatas sarkanos un zilos talonus, noliek uz metāliskā galda virsmas.Eva raustās elsās. Viņš uzmanīgi izņem no krūšu kabatas sievai domātās franču smaržas un atstāj uz galda blakus taloniem.
– Tas jums. Franču smaržas no Francijas – nu, jūs jau zināt.
Viņš grib vēl ko piebilst par nožēlu, ka nav apskatīta pilsēta, nav iepazīta Ieva, kā viņi te mīksti sauc Evas. Ka viņam Eva sagādājusi arī ļoti patīkamus brīžus, galu galā. Un reizē viņš grib pastāstīt par milzīgo atvieglojumu, ka viss beidzies. Viņš to spēj izdarīt tikai dzimtajā valodā.Cik maiga, cik slēptu plūsmu pilna ir Bendžamina mātes valoda! Bendžamins runā, skatās logā un pats sevī klausās. Viņam šķiet, ka tā runā no sirds uz sirdi.
Kad viņš iet prom pa gaiteni, viņš sajūt aiz sevis kustību. Eva met viņam ar smaržām. Bendžamins pieliecas.Smaržu pudele ir apaļa un aizlido garām pa mīksto grīdas segumu kā lielgaballode.Eva met ar cepumu šķīvi un kaut ko kliedz latviski. Bendžamins mēģina trāpīt atslēgu savu durvju slēdzenē. Garām lido naži. Ir nu gan sasodīta pilsēta! Visa pasaule tenko, ka tā esot sekstūrisma pilsēta. Nav nekāds brīnums! TE TAS IR GAISĀ!
Pār galvu spindz sudrabainie piena trauciņi. Beidzot durvis sprūk vaļā. Bendžamins iebēg istabā un palūkojas pulkstenī. Viņam pēdējais laiks uz lidostu. Cerot, ka ārpusē viss norimis, viņš pabāž galvu durvju spraugā, bet gar ausi nosvilpj paplāte. Viņš nojauš, ka viņu attiecībām pienācis gals.
– Merde! – Bendžamins izmet pa otrā stāva logu vispirms savu kliedzienu, pēc tam čemodānu, un tad pats rāpjas visam tam pakaļ.
|
|
© Saturs: autori, AB Kelvins, Haralds Matulis
|
|
|