Citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā
(vēsturisks pārskats)
Dr. philol. Juris Baldunčiks
Citvalodu īpašvārdi ir jautājums, par ko pēdējos desmit gados Latvijas iedzīvotāji un Latvijā iebraukušie ārzemnieki runā diezgan bieži. Savu viedokli pauž gan tie cilvēki, kuriem šī problēma jārisina, strādājot ar dažādiem tekstiem, gan cilvēki, kuri lasa publiskā vidē izplatītos tekstus un dažkārt ir neapmierināti ar konkrētajiem risinājumiem. Paradoksāli, bet neapmierinātību izraisa gan citvalodu īpašvārdu atveide, gan to atveides trūkums. Šīs diskusijas, kā arī atsevišķos strīdos vai protestos paustie argumenti liecina, ka daudziem cilvēkiem ir ārkārtīgi vājas zināšanas ne vien par šo specifisko jautājumu, bet arī par latviešu valodas būtību, tās raksturīgākajām izrunas, rakstības un gramatikas īpatnībām.
„Latviskot citvalodu īpašvārdus ir barbarisms”, „runāsim un rakstīsim, lai saprot Eiropā”, ,,mana uzvārda latviskošana ir cilvēktiesību pārkāpums” un tamlīdzīgi izteikumi galvenokārt raksturīgi atsevišķiem tulkotājiem un izdevējiem, svešvalodu pasniedzējiem un kinoteātru īpašniekiem, ārzemniekiem ar filoloģisku izglītību, kas apmetušies Latvijā, un sievietēm, kuras ir apprecējušās ar ārzemniekiem, t. i., cilvēkiem, kam nav neviena pētījuma par latviešu valodu un, šķiet, trūkst arī īstas izpratnes par tās savdabību. Nereti ir skaidri saskatāma savtīga ieinteresētība, piemēram, nevēlēšanās izdot naudu filmu vai koncertu reklāmmateriālu latviskošanai. Šķiet, ka nav lielas jēgas analizēt šos netālredzīgos aicinājumus, kuru autori neapjēdz, kādu haosu latviešu valodā grib radīt. 2002. gadā Valsts valodas komisijas mājaslapā notika diskusija par citvalodu īpašvārdu atveidi [http://www.vvk.lv/index.php?sadala=164&id=397], un valodnieks J. Cibuļs sniedza ļoti kompetentu un samērā izsmeļošu skaidrojumu par īpašvārdu atveides nepieciešamību. Jānožēlo, ka valodniecības diletantus atbalsta daži plašsaziņas līdzekļi, to vidū arī solīdais literatūras mēnešraksts ,,Karogs” (2007. gada aprīļa numurā publicēti, šķiet, visneprātīgākie spriedelējumi par šo jautājumu pēdējo 150 gadu laikā).
Cik zināms, neviens latviešu resp. baltu valodniecības speciālists nav atbalstījis protestus pret citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā, un nevar būt šaubu, ka arī absolūtais vairākums latviešu noteikti vēlas sev saprotamu valodu un informāciju, nevis Eiropai domātu izrādīšanos. Arī minētā 2002. gada diskusija nebija ne pirmā, ne arī pēdējā, tāpēc nepieciešama plašāka un viegli pieejama informācija par citvalodu īpašvārdu atveidi, kas citur Eiropā ir samērā reti sastopama parādība un visumā tiek ignorēta arī ES institūcijās. Daudzi cilvēki nemaz nezina, ka latviešu valodā citvalodu īpašvārdu atveidei jau ir pietiekami ilga vēsture, un valodnieki izstrādājuši atveides principus diezgan daudzu valodu īpašvārdiem, kā arī izveidojuši īpašvārdu sarakstus, bet valdība pieņēmusi atbilstošus personvārdu lietošanas noteikumus. Tas nozīmē, ka latviešu valodā noteikto normu pārkāpējiem var piemērot sodu. Tiesa, vairāku valodu īpašvārdu atveides noteikumos atrodami vēl diskutējami gadījumi, vairāk vai mazāk pretrunīgas detaļas, tomēr šīs atsevišķās problēmas nedod tiesības apšaubīt atveides nepieciešamību kopumā.
Lai arī citvalodu īpašvārdu atveide mūsdienu latviešu valodā ir samērā nopietns jautājums, līdz šim sabiedrībā nav pietiekami akcentēti galvenie šo īpašvārdu atveides iemesli: 1) latviešu valoda ir fonografēmiska (fonografētiska) valoda, t. i., valoda, kurā raksta tā, kā runā (izņēmumu skaits ir niecīgs); 2) latviešu valoda ir pilnflektīva (arī nominatīvam ir specifiskas galotnes) valoda, kurā ar locījumiem izsaka lielu daļu sintaktisko funkciju. Citvalodu īpašvārdu lietojums oriģinālformā radītu paralēlu valodas sistēmu, jo vienā sistēmā abas tik atšķirīgas īpatnības nav integrējamas. Ar šo valodas specifiku mēs kardināli atšķiramies no angļu, franču un daudzām citām valodām. Šajās valodās, kur rakstība lielākā vai mazākā mērā atšķiras no izrunas, nav svarīgi, kādā grafiskā formā lietojami citvalodu īpašvārdi. Realitātē šo valodu runātāji var kaut cik pareizi izrunāt pavisam nelielu daļu īpašvārdu no tām svešvalodām, kuras viņi prot, bet nav spējīgi pareizi izrunāt īpašvārdus no ļoti daudzām citām valodām.
Otrkārt, latviešu valodnieki nav detalizēti izpētījuši citvalodu īpašvārdu lietošanu dažādos vēstures periodos. Parasti tiek sniegta īsa informācija par J. Alunāna ieteikumu atveidot šos īpašvārdus, vēl minēts J. Endzelīna devums problēmas risinājumā, un tad jau aplūkota 20. gadsimta otrajā pusē notikusī atveides principu detalizēta izstrāde un īpašvārdu pareizrakstības un pareizrunas noteikumu vārdnīciņu izdošana. Pilnīgāko pārskatu par līdzšinējo atveides principu attīstību devis S. Karkonens-Svensons izdevumā ,,Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” (2003. g.). Tomēr arī šis pētījums neietver daudzus svarīgus faktus, viedokļus un jau pietiekami ilgās prakses atspoguļojumu. Nepieciešams daudz sīkāk izstrādāts citvalodu īpašvārdu lietojuma vēstures un atveides principu attīstības pārskats. Tas jāpapildina ar maksimāli pilnīgu bibliogrāfiju par šo jautājumu. Iespējams, ka tieši citvalodu personvārdu vārdnīcas projektā ir jāmēģina aizpildīt šo ,,balto plankumu”.
Par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā diskutē jau aptuveni 150 gadu. Pirms tam – veclatviešu rakstu valodas periodā – vācu tautības autori citvalodu īpašvārdus lietoja vai nu pēc vācu valodas parauga (galvenokārt avotvalodas formā), vai ļāvās eklektikai, resp., vienā tekstu kopumā oriģinālformas sadzīvoja ar lielākā vai mazākā pakāpē adaptētiem īpašvārdiem. Adaptācija bija nesistēmiska, tā, šķiet, atspoguļoja vāciešu priekšstatus par latviešu zemnieku audiogrāfisko valodas resp. runas uztveri, kā arī no latviešiem saklausītās formas. Taču šeit jāpiebilst, ka starp citvalodu personvārdiem un latviešu personvārdiem ir zināma saikne, jo ilgu laiku nebija vienota principa arī latviešu vārdu un (vēlāk) uzvārdu rakstībā un gramatiskajā noformējumā. Svešās pakļautības gadsimtos latviešu personvārdi piedzīvoja lielas pārmaiņas, būtībā gandrīz pilnīgu nomaiņu ar citu valodu vārdiem. Latvieši tiem uzspiestos personvārdus pielāgoja savas tautas valodai un garam. Tā radās ļoti daudzi adaptācijas varianti (jāņem arī vērā, ka latviešu valodā nebija f, h un dažu citu skaņu). Vācu mācītāji, kas rūpējās par latviešu reliģisko audzināšanu un izglītības minimumu, daļēji ņēma vērā šo adaptācijas procesu, tomēr vēl 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā samērā daudziem vārdiem kalendāros palika svešs, nelatvisks noformējums, piem., 3akarias, Elijas, Jeremias, Modestus, Nikodemus, Barnabas. Īpaši jānorāda uz vācu paradumu ,,apcirpt” latviešu nominatīva galotni (galvenokārt vīriešu dzimtē). Šo latviešu valodai pretdabīgo iezīmi saglabāja arī daudzi izglītotie latvieši 19. gadsimta 50.-70. gados (ilustrācijai var minēt Jura Alunāna, Krišjāņa Barona un Krišjāņa Valdemāra parakstus latviešu periodikā: [G.] Allunan, K. Baron, C. Waldemar/Woldemar). Vēl daudz ilgāk saglabājās tradīcija bez galotnes rakstīt sieviešu uzvārdus (gan latvietēm, gan ārzemniecēm).
Citvalodu īpašvārdu jautājums aktualizējās jau ar pirmajiem iespiestajiem latviešu tekstiem 16. gadsimta beigās. Šajās publikācijās, pirmkārt, vērojama deklinēšanas savādība – svešo personvārdu locīšana pēc latīņu valodas paradigmas, kas raksturīga arī lejasvācu tekstiem, kurus izmantoja tulkošanai latviešu valodā: sal. O Jheſu muße wuße paſtitais / Jeſu noſtra Redemptio / O Jeſu vnſer erlöſer all. // Chriſto Dew tam Kungam / Chriſto Gott dem Herrn // Chriſt gir auxkan czeeles / Chriſt iſt erſtanden // Tho Aſſene Jeſu Chriſti / des blodes Jeſu Chriſti. Pilnīgi dabiski, ka galvenais īpašvārds – Jēzus Kristus – tika it kā grafiski un gramatiski iebalzamēts, taču mehāniska pārnešana no avotteksta bija raksturīga arī citiem īpašvārdiem, sal. Kad Iſrael nu Egypten broutz tas nams Jacob / Do Iſrael vth Egypten toch Dat huſs Jacob // Sweetums Iſraels / Den de hylge Iſraels // No ſweete Johans / Van Sünte Johans (lejasvācu piemēri pēc P. Vanaga grāmatas ,,Luterāņu rokasgrāmatas avoti”, 2000). Lai pieskaņotos attiecīgām latīņu valodas formām, dažkārt tika sakropļota blakus lietojamā latviešu valodas vārda forma, piem., Es titc3 .. exan Jeſum Chriſtum wingam wenigam delam muſam Kungam. Šie vecākie iespiestie latviešu teksti ar nepielāgotajiem īpašvārdiem (Jeruſalem, Nazareth, Bethlehem, Joſeph, Paulus, Mattheus u. c.) ir netieša ilustrācija šodienas ,,reformētāju” sapnim.
17. gadsimtā citvalodu īpašvārdu neadaptēts lietojums vairs nebija tik izteikts. Latviešu zemnieku ausis un mēle nevarēja uztvert un reproducēt svešos smalkumus, piemēram, G. Manceļa vācu-latviešu vārdnīcas ,,Lettus” frazeoloģijas un sarunu daļā atrodami ap trīsdesmit latviešu vārdu – visi stipri asimilēti svešcilmes personvārdi (piem., Antiņš (Anton), Bērtulis (Barthold), Ģederts (Gotthard), Jānis (Johannes)). Iepriekš jau tika minēts, ka vācu autori šo asimilācijas tendenci vismaz daļēji ņēma vērā. Arvien biežāk reliģiskos rakstos bija vērojami atsevišķi īpašvārdu gramatiskās integrācijas gadījumi, piem., G. Manceļa darbā ,,Lang=gewünschte Lettische Postill” (1654): ..tam Dawida Dählam.. ..to swähtu Koninju Dawidu.. ..eekſchan Jeruſalemes.. . Pamazām svešo īpašvārdu lietojums rakstos pieskaņojās latviešu valodas īpatnībām, sal. 16. gadsimta formu Paulus un Pahwils (Manceļa darbā) jeb Pawulß (J. Reitera tulkojumā 1675. gadā). E. Glika Bībeles tulkojumā liela daļa svešo īpašvārdu jau vismaz daļēji pielāgota latviešu valodas izrunas un gramatiskajām īpatnībām, piem., ,,Pahwila ta Apuſtuļa pirma Grahmata uhs Timmoteju rakſtita”; ..Timotejum tam mihļam dehlam..; ..Moſum pretti ſtahweja..; ..Titus uhs Dalmaziu.. . Bez tam oriģinālformas Chriſtus vietā jau redzam mūsdienu variantu Kriſtus.
18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā citvalodu īpašvārdu (personvārdu un ģeogrāfisko nosaukumu) asimilācijas process pamazām turpinājās. Daļa vācu autoru, šķiet, uzskatīja, ka latvieši labāk uztver citvalodu personvārda fonētisko veidolu, jo rakstu forma var radīt pārpratumus. Piemēram, 1813. gada grāmatā par franču-krievu karu Jaunais Stenders franču maršala Davū (Davout) uzvārdu sniedz saskaņā ar izrunu: Pirmais kaŗŗa=pulks appaksch Marschallu Dawuh.. .
Taču valodas praksē arvien skaidrāk iezīmējās arī kāda ,,neaizskaramā” zona. Vācu autori pielāgoja latviešu izrunai un gramatikai (atbilstoši konkrētā autora izpratnes līmenim) tikai vienu daļu svešo īpašvārdu, kurā bija Bībeles personu vārdi un vietvārdi, vēsturisku personu vārdi, citu valstu nosaukumi un šo valstu valdnieku vārdi, kā arī daži gadījuma rakstura īpašvārdi. Pielāgošana būtībā neskāra tā laika vācu tautības mācītāju, valsts un pašvaldību amatpersonu, skolotāju, literātu un mākslinieku vārdus, piemēram: ..Gramſdes mah3itajs Adolphi..; ..baſni3as kungs Baumbach..; ..Stahtsrahts D. Boelendorff..; ..kambara kungs Schumacher.. . Paretam daļa no vārda tika adaptēta, parasti tas bija priekšvārds, sal.: Widſemmes generalſuperdents Dr. Kahrlis Erneſts Berg. Arī latviešu izcelsmes pašvaldību amatpersonu (pēc dzimtbūšanas atcelšanas) vārdi un uzvārdi parasti bija bez nominatīva galotnes, piemēram: draudſes teesas skrihwers M. Wannag.
Krievu tautības amatpersonu vārdus atveidoja ar latīņu burtiem, bet visumā neintegrēja gramatiskajā sistēmā, piemēram:
No tahs peedſimschanas muhsu augſti 3eeniga Ķeiſera un Patwaldneeka Pahwel Pehtrowitsch (variants – Paul Petrowitsch).
Daži personvārdi tika lietoti divējādi, piemēram, uz grāmatas vāka vai titullapā bija forma Stender, bet tekstā varēja būt arī Stenders, Stenderam. Teikuma iekšējai sasaistei bieži izmantoja lokāmu vārdu kungs, piemēram, Sontag kungs, Paulucci kunga, Wagner kungam. Dažreiz svešais īpašvārds tika locīts (..pee Stengela kunga..), bet nominatīvā latviešu galotne bija liels retums. Divu patskaņu kopumu sugasvārdos un īpašvārdos, kas, K. Mīlenbaha vārdiem runājot, ,,latvietim griež nepatīkami ausīs”, parasti iezīmēja ar umlautu, piemēram: Napoleöns saweem ſaldateem bija sohlijis.. .
Interesanti, ka ar ļoti pragmatisku pamatojumu svešo skaņu, resp., burtu f latviešiem jau 1821. gadā ieteica K. F. Launics: ,,Tas bokstabis f arī jāmācās rakstīt, jo bez viņa dažus vācu jeb kungu vārdus nemaz nevar izrakstīt, kā to pie tiem vārdiem Korff, Steffenhagen .. redzēt var.”
Šāds stāvoklis citvalodu īpašvārdu atveidē saglabājās arī 19. gadsimta vidū, kad publiskai videi domātus tekstus sāka veidot paši latvieši. Vācu valodā gūtā izglītība un ilgā vācu ietekme neļāva strauji mainīt domāšanu un lingvistiskās tradīcijas. Jura Alunāna ,,Dziesmiņas” un tām pievienotais raksts ,,Kāds vārds par latviešu valodu” (1856. g.) bija kā spilgta dzirkstele, kas, saprotamu iemeslu dēļ, nevarēja izraisīt tūlītēju uguņošanu, tomēr gruzdēšanas process sākās. Alunāns ļoti drosmīgi izvirzīja citvalodu īpašvārdu fonētisko atveides principu kā galveno, atveidojot tos pamatā tikai ar latviešu alfabētā esošiem burtiem un pievienojot atbilstošās latviešu galotnes. Šī pieeja uzskatāma par pietiekami kulturālu un konsekventu pielāgošanas sistēmu, salīdzinot ar latviešu zemnieku laika gaitā izveidojušos ,,raupjo” citvalodu īpašvārdu adaptāciju. Lai arī Alunāns nevarēja dot izsmeļošas atbildes uz visiem problemātiskajiem jautājumiem, daudzi no viņa konkrētajiem priekšlikumiem ir spēkā vēl šodien. Taču par savu risinājumu pareizību un lietderību viņam bija jāpārliecina laikabiedri. Diemžēl Alunāns bija ļoti aizņemts ar daudziem citiem darbiem, un citvalodu īpašvārdu atveides principu popularizēšanai laika neatlika. Gan šī, gan citu iemeslu dēļ viņa ieteikumus, pretēji mūsdienās bieži izteiktiem apgalvojumiem, sabiedrība kopumā pārņēma ļoti lēni.
Zīmīgi, ka neilgi pirms Alunāna grāmatiņas iznākšanas arī Jelgavas mācītājs Rūdolfs Šulcs publicējis rakstu par īpašvārdu un svešvārdu pielāgošanu latviešu valodas īpatnībām. Viņš piedāvā atveidot latviešu pārņemtos citvalodu īpašvārdus un svešvārdus pēc iepriekšējā vēstures periodā samērā stihiski un nekonsekventi iedibinātās metodes, kuras pamatā ir ir liela latviskošanas pakāpe, piemēram, svešās skaņas resp. burti (f, h, ch u. c.) tiek aizstātas ar latviešu valodas skaņām resp. burtiem (Fritz – Pricis jeb Spricis, Philipp – Vīlips; Buchholtz – Bukults; Afrika - Avrika u. tml.). Pareiza ir R. Šulca doma, ka latviešu valodā īpašvārdiem nepieciešama gramatizācija, piemēram: nevis ,,grahmata sarakſtita no Carl Becker”, bet gan ,,no Kahrļa Beķķera”; nevis ,,Günther nammā”, bet ,,Gintera nammā”. 19. gadsimta vidū latviešu valodas sabiedriskais stāvoklis un standartizācijas līmenis bija diezgan zems un turpmākais liktenis neskaidrs, tāpēc ir saprotams vācieša Šulca viedoklis, ka nelatviešu, resp., citu tautu pārstāvju uzvārdus būtu jāraksta oriģinālrakstībā, iekavās pievienojot atveidojumu latviešu ortogrāfijā. Nesaudzīgu R. Šulca uzskatu kritiku 1959. gadā devis K. Ancītis.
Latviešu valodā rakstošie vācu autori un konservatīvie latvieši vēl samērā ilgi turpināja turēties pie veclatviešu perioda nekonsekventajām tradīcijām, tāpēc gadu desmitiem rakstu valodā bija vērojamas visdažādākās svārstības. Divus gadus pēc J. Alunāna raksta publicēšanas skolotājs un literāts Jānis Bankins raksta: ..tohs warrenohs elku=nammus deeweem Wehnum, 3ehrem, Juhno .. par godu.. . Un tas ir pilnīgā pretrunā ar Alunāna ieteikumiem (Venera, Cerera, Junona). Vācu mācītājs L. Hērvāgens uzskatīja, ka latviešu vārdos f un h nav lietojams, bet citvalodu īpašvārdos tie ir nepieciešami. Bez tam viņš ieteica neadaptēt svešcilmes vārdus un rakstīt, piemēram, grieķu cilmes vārdus tāpat kā vācu valodā: Character, Physik, Theologie. Jāsaka, ka arī atmodas darbinieku vidū nebija vienprātības par īpašvārdu formu, it īpaši par personvārdu nominatīva galotņu nepieciešamību. ,,Baltijas Vēstneša” redaktors B. Dīriķis vairākkārt iebilda pret nominatīva galotni latviešu personvārdos. Viņš arī uzskatīja, ka citvalodu personvārdus vajadzētu lietot oriģinālformā. Latviešu valodas garam neatbilstošu, bet tolaik izplatītu personvārdu rakstības paraugu redzam ,,Mājas Viesa” 1867. gada 6. numurā:
..waldischana tam Labragga kalejam Otto Stein atsuhtijuse sudraba gohda=ſihmi un teem ſemneekeem Kriſt 3ehrpe, Ans Ohſoliņ, Andſche Stuhriņ, Inte Preedoliņ, Andſche Rudſiņ un Attes mahjas saimneekam naudas dahwanas..
19. gadsimta 50.-70. gados vērojami dažādi procesi personvārdu lietojumā un citvalodu īpašvārdu atveidē.
Vācu mācītāju vadītās ,,Latviešu Avīzes” visumā centās saglabāt iepriekšējā perioda tradīcijas: vācu personvārdus rakstīja oriģinālformā, krievu personvārdus transliterēja bez gramatizācijas, dažkārt arī citu valodu īpašvārdiem piemēroja samērā ,,raupju” atveidi, piemēram, Bihtscher Staue. Tomēr latviešu periodikas un literatūras ietekmē arī Jelgavas laikraksta tradīcijas sāka mainīties.
Daudziem jaunās izglītoto latviešu paaudzes pārstāvjiem dažas veclatviešu rakstu iezīmes šķita neatbilstošas jaunajiem apstākļiem, piemēram skaņas, resp., burta f aizstāšana ar p vai v, kā arī h atmešana vārda sākumā. Droši vien tās tika uzskatītas par mazizglītotu zemnieku (,,bauru”) valodas īpatnībām. Bez tam bija vērojamas svārstības arī ch un tā aizstājēju k vai ķ lietojumā (gan sugasvārdos, gan īpašvārdos). Par šo problēmu diskusijas turpinājās līdz pat 20. gadsimta vidum.
19. gadsimta otrās puses rakstu valodas paraugi liek secināt, ka latviešu lietvārdu sistēmā vēl nebija iekšējās stabilitātes. Kāds autors varēja minēt īpašvārdu trešās deklinācijas nominatīva formā, piem., Kolumbus, bet tālāk tekstā locīt šo vārdu kā pirmās deklinācijas lietvārdu: Kolumba draugi, pie Kolumba, Kolumbam. Pirmās un otrās deklinācijas paradigmas ,,maisījums” bija parasta parādība.
Citvalodu īpašvārdu atveide (fonētiski grafiskā un gramatiskā pielāgošana) latviešu valodā bija plašāk ieviesusies ģeogrāfisko nosaukumu jomā, lielāka bija arī šīs atveides formu stabilitāte, piemēram, jau Stendera ,,Augstās gudrības grāmatas” otrajā izdevumā lietotas formas Berlinē, Parīzē, Londonā, (bet arī ..eeksch ta pilsata Wihn), Pēterburga, Australija. Toties citvalodu personvārdu lietojumā bija vērojami visdažādākie risinājumi.
Pirmkārt, veclatviešu tekstos sastopami neatveidoti vārdi un uzvārdi, piemēram, ..sarakſtita no Gotthard Friedrich Stender.., vai tikai uzvārdi, piemēram: Tas dakteris Jenner, kas .. irr atraddis un isdohmajis, kad gohwju=baķķes 3ilwekus no tahm .. niknahm baķķehm pateesi glahbjot.. [dažkārt īsti nevar saprast, vai īpašvārds lietots oriģinālformā vai nedaudz adaptēts, piemēram: Tas kapteinis weena Eņģelandera kuģģa, wahrdâ Richardſon..]. Neatveidotas formas palaikam tika lietotas arī latviešu laikrakstos, it īpaši franču vai angļu personvārdi, piemēram: ..ģenerals Hope ar sawu pulku.. ; ſiņņa no ģeneraļa Roſe.. (Mājas Viesis, 1858). Biežāk šāds lietojums konstatēts ,,Baltijas Vēstnesī” 70. gados, piemēram, [Francijā] Charles de Remusat irr taggad Jules Favre weetâ par ahrigu leetu miniſteri eeſtahjees.. ; ..ķeiſers Fran3 Joſef.
Otrkārt, citvalodu personvārdus pasniedza ar papildinformāciju iekavās. Ja pamatvariants bija atveidojums, tad iekavās bija dota oriģinālforma, bet, ja pamatvariants bija oriģinālforma, tad sniegta vairāk vai mazāk precīza izruna. Šādu modeli izdevies konstatēt jau 1828. gadā ,,Latviešu Avīzēs”: Weens jauns Spran3oſis Diſchon (Dijon) pilssehtâ.. [tālāk tekstā divas reizes atkārtojas oriģinālforma Dijon], kā arī 1840. gadā kādā A. Leitāna rakstā: ..dſihwoja Prahga pilssehtâ Beemeŗu ſemmê kahds mah3itajs, wahrdâ Jahnis Guss (Johann Huß). Paretam līdzīgi gadījumi sastopami arī citos 40. gadu avotos, piemēram: Weens kungs, kas Klark (rakſti: Clarke) wahrdâ un Rihgâ dſimmis.. . Plašāk šo metodi sāka lietot laikrakstā ,,Mājas Viesis”, sal.: ..Miķķelis Adrians Reyter (sakki Reiter)..; ..Kleitens (Clayton) un Schuttlewars (Shuttlewarth) Linkolnâ jau wairak nekà 60 tahdas leelas maschinas isdewuschi.. ; ..ģeneralis Kawanjak (rakſti: Cavaignac)..; ..mah3ihts kungs Boileau (bo=oloh).. . Līdzīgu citvalodu īpašvārdu lietošanas paņēmienu var atrast arī ,,Pēterburgas Avīzēs”: ..akademiks Bers (Bär).. ; ..runnatneeks un iſtoriju rakſtitais Tjer (rakſtits Thiers)..; kā arī laikrakstā ,,Draugs un Biedris”: ….Oliwers Kromwels (Oliver Cromwel).. . J. Alunāns izdevumā ,,Sēta, Daba, Pasaule” izmanto dažādas metodes, sal.: ..dabbas ſinnatneeki Galilei, Ķeplers un Ņutens uzgahja dabbas likkumus.. ; Wah3eeschu leelakais dſeesmu taisitais Göthe (lassi: Ģehte).. . Daudz plašāk šo citvalodu īpašvārdu pasniegšanas veidu izmantoja ,,Baltijas Vēstneša” redakcija, it īpaši minot franču personvārdus: ..teesas leetu miniſters Duvergier (l. Diwerſchje), ahrſemmu leetu miniſters Bourbeau (l. Burbo).. ; Fran3uſchu gudrotaja Rousseau (l. Russo) dohmas par walſti.. ; Radikals Clemenceau (l. Klemanso) lika preekschâ.. ..sapul3e peeņehma Clemenceau preekschlikumu.. .
Dažkārt attieksme pret vārdu un uzvārdu bija atšķirīga, sal.: ..peh3ak 3aur Walteru Raleigh (l. Reli) un Fran3i Drake (l. Drehk) uſ Angliju.. .
Treškārt, citvalodu personvārdi tika lietoti hibrīdformā (oriģinālforma ar latviešu galotni). Tai bija divi paveidi: 1) latviešu galotne pievienota tieši, piemēram, Wöhrmaņņa dahrſs, Beauforta skala; 2) latviešu galotne atdalīta ar apostrofu, piemēram, ..kas Schiller’am par wiņa radijumu dſejigu augſtumu spreeda nemirſtibu? ..iſdewis E. Sieslacks.. ..no E. Sieslack’a.. . 19. gadsimtā otrais paveids nebija izplatīts, bet 20. gadsimta 20. un 30. gados tas bija sava veida ,,modes kliedziens” dažos periodiskajos izdevumos vai dažu autoru rakstos.
Ceturtkārt, paretam notika svešo personvārdu ,,it kā pārtulkošana”, iespējams, pēc lokālo pārveidojumu parauga, piemēram, ja Alunāna oficiālais vārds Georg tika latviskots par Juri, tad kāpēc to nevarētu darīt arī ar lokomotīves izgudrotāju Džordžu Stīvensonu (1781.-1848.). 19. gadsimta rakstu avotos formas Juris Stepensons, Juris Stefensons (vēlāk arī Georgs Stefensons) nebija retums. Šeit jāpiebilst, ka svārstības angļu personvārda George atveidē (Juris, Georgs, Žoržs, Džordžs) bija vērojamas ļoti ilgi. Pat vēl 1939. gadā kādā ,,Atpūtas” numura vienā lappusē ,,sadzīvo” gan Džordžs, gan Georgs Vašingtons.
Izglītoto latviešu piekopto citvalodu (un arī savu) personvārdu pareizrakstības ,,demokrātisko” praksi reizēm patraucēja arī kāda saprātīga balss. 1871. gadā Kārlis Kundziņš ,,Baltijas Vēstnesī” raksta: ,,Mīļš jo mīļš ieradums ir pie latviešu rakstniekiem savus vārdus un pavārdus bez galotnēm rakstīt. [..] Latviešiem ir sava galotne ,,s”; neviens neteiks iekš nominativa: Pēter, Jān, Kārl, bet vienīgi: Pēters, Jāns jeb Jānis un Kārlis. [..] ..īsts latvietis nekad nesaka: Ose, Ozoling, Krūming, Kalning, bet Osis, Ozoliņš, Krūmiņš, Kalniņš. ..arī vāciski skanošiem vārdiem ar –sohn un -berg nav jāaizmirst pielikt galotni ,,s”, piemēram, Kleinbergs, Reinsons. [..] Latviešu valodai ir svešas rakstuzīmes th, ä, ü, ö, y un citas. Sveši vārdi, kur šie burti atrodas, jāraksta tā, ka ikkatrs latvietis lasīt un un saprast var. Vai Thiel, Grünberg, Wöllner ir latviešu garā rakstīts? Vai minētie vārdi kļūst sliktāki, ja tos raksta: Tīls, Grinberģis, Velners u. tml.” Kundziņš atgādina, ka pirms kāda laika viņa minētās atziņas jau paudis arī J. Alunāns. Turpat K. Kundziņa raksta nobeigumā redaktors B. Dīriķis pievieno piezīmi, kurā uzsver, ka citu tautu personvārdi jāraksta oriģinālformā. Jāpiebilst, ka arī A. Kronvaldam nebija stingru uzskatu šajā jomā, jo viņš lietoja dažādus personvārdu modeļus, sal.: ..Büttners rakſtija.. ; ..Bielenſtein kungs.. ; ..ar Bielenſteina grahmatu..; ..Roſenberģers.. .
1872. gadā iznāca K. Valdemāra vadībā sagatavotā ,,Krievu-latviešu-vācu vārdnīce”, kurā bija arī īpašvārdu saraksts (aptuveni 300 vienības). Šeit, ar nedaudzām atkāpēm (iespējams, arī neuzmanīgas rediģēšanas dēļ), skaidri saskatāms citvalodu īpašvārdu fonētiskais atveides princips un gramatiskā pielāgošana, piemēram, Aurelijs, Gēte, Pompejs, Rudolfs, Šekspirs, Timotejs, Voltērs. Sarakstā ir arī formas, kuras dēvējam par vēsturisko tradīciju, piemēram, Abrams, Bērtulis, Indriķis, Vilips. Jānorāda, ka vārdnīcas autori (tāpat kā savulaik J. Alunāns) piedāvā arī īsāku formu vārdiem, kas beidzas ar -ius, -us, piemēram: Eols/Eolus, Febs/Febus, Kolumbs/Kolumbus, Koperniks/Kopernikus, Lācars/Lācarus, Pijs/Pius. Īpašvārdu sarakstā ir arī daži citi veiksmīgi risinājumi, piemēram, Humbolts (nevis Humboldts), taču ir arī pa kādam kuriozam, piemēram, Johanna d’ Ark.
Diemžēl tikai daļa latviešu ņēma vērā Valdemāra vārdnīcas ieteikumus īpašvārdu rakstībā. Ilustrācijai var noderēt vārdnīcā iekļautie vārdi Sokrats un Platons. Tūlīt pēc vārdnīcas iznākšanas M. Kaudzīte savā rakstā lieto šos vārdus formā Zokrates un Plato. Arī daudzi citi piemēri ļauj droši apgalvot, ka dažādība personvārdu lietojumā turpinājās. 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība organizēja komisiju latviešu pareizrakstības (arī svešvārdu rakstības) jautājumu risināšanai. Lielus panākumus komisija neguva, tomēr diskusija laikrakstos par šo aktuālo prakses problēmu vismaz dažus latviešus rosināja nopietnāk domāt arī par personvārdu rakstību.
Jāsaka, ka krievu īpašvārdu atveidē latviešu valodā nebija tik lielas daudzveidības kā Rietumeiropas valodu personvārdu atveidē. Jau 19. gadsimta 80. gados krievu personvārdu atveide būtībā normalizējās. Tās pamatā bija krievu vārdu transliterācija un latviešu gramatisko elementu pievienošana, sal.: profesors Botkins, miniſters Walujews, leelfirſts Konſtantins.
19. gadsimta pēdējos divos gadu desmitos citvalodu personvārdu atveide sāka arvien vairāk nosvērties uz fonētiskās atdarināšanas pusi. Šo procesu, iespējams, sekmēja lielāka izpratne par latviešu valodas īpatnībām, nepieciešamība veidot autoritatīvus izdevumus (piemēram enciklopēdiju), kā arī pieaugošā krievu valodas ietekme (krievu valodā citvalodu īpašvārdus atveidoja lielākoties pēc fonētiskā principa). Mūsdienu latviešu leksikogrāfijas pamatlicējs Jēkabs Dravnieks trīs gadus pirms savas ,,Konversācijas vārdnīcas” izdošanas sākuma rakstīja: ,,Vispārīgi sakot, mums jāraksta pēc latviešu valodas savādībām visi vārdi tā, kā mēs tos izrunājam, lai veltīgi neapgrūtinātu lasītājus. Mēs nerakstām vis: Bismarck, Versailles u. c., bet rakstām: Bismarks, Versaļa u. c. Izskaidrojuma dēļ var pielikt iekavās, kā vārds rakstīts tajā valodā, no kuras tas ņemts, par piem., Voltērs (Voltaire)”. Arī ,,Dienas Lapas” grāmatu recenzents (K. V.), kritizējot ,,Baltijas jūrnieku kalendāra” pieeju citvalodu īpašvārdiem, saka, ka ,,sveši vārdi [ar šo terminu 19. gadsimtā apzīmēja gan svešvārdus, gan citvalodu īpašvārdus] jāraksta tā, kā viņus izrunā svešā valodā, bet ne tā, kā viņus raksta.. ..to prasa mūsu valodas gars. [..] ..ja latvietim priekšā rakstīts Whiteburn, tad viņš to izrunās Viteburn’a un to nesapratīs neviens”. Talāk viņš norāda: ,, ..kad dzird Bulanžē, tad ir problēmas ar citiem locījumiem..” [..] ..latviešiem un leišiem ir sava nominatīva galotne..”.
Tomēr konkrētas atveides detaļas vēl bija pietiekami liela problēma ne vien 19. gadsimta beigās, bet arī 20. gadsimta pirmajā pusē. Lielā mērā tas izskaidrojams gan ar patstāvīgas valodas kodifikācijas institūcijas trūkumu, gan dažādiem viedokļiem par citu valodu skaņu un skaņu kopumu izrunas atveidi (dažkārt – ar rakstītāju nepietiekamu izglītību vai burtisku sekošanu kādai starpniekvalodai). Gadījumos, kad vārda rakstība un izruna ievērojami atšķiras, formālo svārstību amplitūda arī var būt diezgan iespaidīga. Fonētiskās atveides līkločus var ilustrēt ar piemēru kopām, t. i., viena un tā paša īpašvārda variantiem ilgākā laika posmā. Lūk, neliels ieskats angļu uzvārda Solsberijs (Salisbury) lietojumā aptuveni 60 gadu ilgā laika posmā:
| Citāts |
Avots |
| ..lords Salisbury sa3ija.. |
Baltijas Vēstnesis 1879, 11, 81 |
| ..tori kabinetam ar Şolsbri preekschgalâ.. |
Dienas Lapa 1886, 26, 1 |
| Konſerwatiwà Şalisberi miniſterija.. |
Baltijas Vēstnesis 1886, 271, 1 |
| ..Gildhollâ atbildeja Şalisberijs.. |
Dienas Lapa 1896, 245, 3 |
| ..Gildhallê lords Şelsberi sa3ijis.. |
Balss 1898, 44, 6 |
| Lords Şolsberijs turejis .. runu.. |
Dienas Lapa 1900, 246, 5 |
| Şolsberijs (Salisbury). |
Konversācijas vārdnīca 1913, 3947 |
| Solzberi (Salisbury). |
Latviešu konversācijas vārdnīca 1939/1940, 39719 |
Arī vairāku citu angļu personvārdu piemēru kopas liecina par lielu atveides dažādību ne vien līdz 20. gadsimta 60. gadiem, kad sāka iznākt citvalodu īpašvārdu pareizrakstības un pareizrunas noteikumi, bet arī vēlāk (sk. J. Baldunčiks, Latviešu valodas kultūras jautājumi,1989).
Diezgan nopietns pārbaudījums citvalodu īpašvārdu atveides sistēmas kārtībai ir universālās enciklopēdijas – izdevumi, kas apliecina kādas tautas un tās valodas attīstības un kultūras pakāpi. Pirmajā latviešu enciklopēdijā (,,Konversācijas vārdnīca”), kas iznāca 19. gadsimta 90. gados vadošā loma bija Jēkabam Dravniekam. Jādomā, ka viņš gandrīz vienpersoniski noteica arī citvalodu īpašvārdu rakstību. Enciklopēdijā neapšaubāmi dominē fonētiskās atveides un gramatizācijas princips. Būtiskākas atkāpes vērojamas vācu īpašvārdos – Dravnieks atstājis burtus ar umlautu, piemēram, Händels, Höfers, Düseldorfa. Itāliešu īpašvārdi, kas beidzas ar –i, ir gramatizēti, pievienojot –j, piemēram, Goldonijs, Makiavellijs.
1901. gadā publicētais K. Mīlenbaha raksts ,,Par svešvārdiem”, kurā viņš plaši apspriež arī citvalodu īpašvārdu problēmu, ļauj secināt, ka latviešu valoda un valodnieki pārdzīvo zināmu pārejas periodu, kam raksturīgas dažādas svārstības. Vienā tautas daļā vēl ir dzīvi tā saucamā veclatviešu rakstu valodas posma prakses elementi (h atmešana, f un ch aizstāšana, darbības vārdu izskaņas -ierēt u. c.), bet jau diezgan noteikti sāk dominēt jaunas tendences. Mīlenbahs nepārprotami norāda, ka no citām valodām ņemtie personvārdi jāraksta tā, kā tos izrunā, pie tam ļoti būtiska ir jauno valodu starpniekloma sengrieķu vārdu formas atveidē. Viņš ir pārliecināts, ka skaņa resp. burts f ir kļuvis par latviešu valodas neatņemamu sastāvdaļu, taču nav īsti pārliecināts par pareizāko variantu sengrieķu divskaņu atveidē vai grieķu personvārdu locīšanā. Viņa pārdomas par vairākiem citiem jautājumiem arī ir diezgan svārstīgas, tomēr nedrīkstam viņam izteikt pārāk stingru kritiku, balstoties uz šodienas izpratni par attiecīgajām valodas parādībām.
Apspriežot Rīgas Latviešu biedrības ,,Konversācijas vārdnīcas” lingvistiskos principus Zinību komisijā, kādā no 1902. gada sēdēm notika diezgan asa diskusija par citvalodu īpašvārdu atveidi. Sanāksmes dalībnieki sadalījās divās nometnēs: tie, kas atbalstīja īpašvārdu atveidi, un tie, kas tai pretojās. Viens no dedzīgākajiem fonētiskās atveides atbalstītājiem bijis K. Mīlenbahs. J. Dravnieks atceras, ka kāds no klātesošajiem uzsaucis: ,,Tad jūsu vārds arī jāraksta ar ī ü vietā!” Mīlenbahs atcirtis: ,,Lūdzu! Rakstiet tā!” Ar lielu balsu pārsvaru uzvarējuši atveides principa atbalstītāji.
Arī citās 20. gadsimta latviešu enciklopēdijās (,,Latviešu konversācijas vārdnīcā”, ,,Latvijas padomju enciklopēdijā” u. c.) stingri ievērots fonētiskās atveides vispārīgais princips, lai gan dažas detaļas ir atšķirīgas. Vienīgais izņēmums ir ,,Latvju mazā enciklopēdija” (1932.-1936.). Lūk, neliela ilustrācija īpašvārdu atveides praksei dažu nāciju literatūras sadaļās četrās nozīmīgākajās enciklopēdijās.
Latviešu enciklopēdijas
Franču personvārdi (franču literatūra)
| 1891 |
1905 |
1930/1931 |
1983 |
Oriģinālforma |
| Boalo |
Boalò / Boalò’s |
Bualō |
Bualo |
Boileau |
| Bomaršè |
Bomaršè / Bomaršè’s |
Bomaršē |
Bomaršē |
Beaumarchais |
| Flobers |
Flobèrs |
Flobērs |
Flobērs |
Flaubert |
| Igo |
Igò |
Igō |
Igo |
Hugo |
| Korneļs |
Kornejs |
Kornejs |
Korneijs |
Corneille |
|
|
Kretjèns de Troà |
Kretjens no Troijes / Kretjens de Truā |
Kretjēns de Truā |
Chrétien de Troyes |
| Lafontens |
Lafontens |
Lafontēns |
Lafontēns |
Lafontaine |
| Rablè |
Rablè |
Rablē |
Rablē |
Rablais |
| Rasins |
Rasins |
Rasins |
Rasins |
Racine |
| Ruso |
Rusò |
Rusō |
Ruso |
Rousseau |
| - |
Şen-Bevs |
Sent-Bēvs |
Sentbevs |
Sainte-Beuve |
| Vilons |
Vilons |
- |
Vijons |
Villon |
Itāliešu personvārdi (itāliešu literatūra)
| 1893 |
1908 |
1931/1932 |
1983 |
Oriģinālforma |
| Alfjerijs |
Alfierijs |
Alfjēri |
Alfjēri |
Alfieri |
| Bokačo |
Bokačo’s |
Bokačo |
Bokačo |
Boccaccio |
| Čellinijs |
Čellinijs |
Čellīni |
Čellīni |
Cellini |
| Dante Aligjerijs |
Dante Aligjeris |
Dante Aligjēri |
Dante Aligjēri |
Dante Alighieri |
| Džustijs |
Džustijs |
Džusti |
Džusti |
Giusti |
| Goccijs |
Gocijs |
Goci |
Goci |
Gozzi |
| Goldonijs |
Goldonijs |
Goldōni |
Goldoni |
Goldoni |
| Kampanela |
Kampanelijs |
Kampanella |
Kampanella |
Campanella |
| Kardučijs |
- |
Karduči |
Karduči |
Carducci |
| Leopardijs |
Leopardijs |
Leopardi |
Leopardi |
Leopardi |
| Makiavellijs |
Makiavellijs |
Makiavelli |
Makjavelli |
Machiavelli |
| Medičijs |
Medičijs |
Mediči |
Mediči |
Medici |
Angļu personvārdi (angļu literatūra)
| 1891 |
1905 |
1930/1931* |
1981 |
Oriģinālforma |
| Bairons |
Bairons |
Bairons |
Bairons |
Byron |
| Bernss |
Bernss |
Bernss / Bēnss |
Bērnss |
Burns |
| Boments |
- |
Bouments |
Boumonts |
Beaumont |
| Čosers |
Čosers |
Čōsers |
Čosers |
Chaucer |
| Difo |
Difu |
Difōu |
Defo |
Defoe |
| Dikens |
Dikenss |
Dikenss / Dikinzs |
Dikenss |
Dickens |
| Edisons |
Adisons |
Edisens |
Edisons |
Addison |
| - |
- |
Gōlzvēdi |
Golsvērtijs |
Galsworthy |
| Karleils |
Karleils |
Kārlails |
Kārlails |
Carlyle |
| Pops |
Pops |
Poups |
Poups |
Pope |
| Tekerejs |
Tekerejs |
Tekeri |
Tekerijs |
Thackeray |
| Vordsvorts |
Vordsvorts |
Vērdzvērts |
Vērdsverts |
Wordsworth |
|
|
|
* Izmantoti arī citi sējumi |
|
|
Atgriežoties pie situācijas 20. gadsimta sākumā, nepieciešams uzsvērt, ka citvalodu īpašvārdu, kā arī aizgūtu sugasvārdu atveides detaļas plašākai sabiedrībai nebija skaidras, par ko liecina daudzie varianti presē un literatūrā. Krievu valodas pieaugošā ietekme izraisīja jaunu problēmu: h pārvēršanu par g aizgūtos vārdos un citvalodu īpašvārdos. 1910. gadā J. Endzelīns aplūko dažas valodas prakses problēmas un cita starpā saka: ,,Bet tā trakākā padarīšana ir, ka tagad daži mums pārkristījuši piemēram vācu Heini un Hegeli par Geini un Gegeli..”. Līdzīga parādība dažkārt bija vērojama arī padomju periodā.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā, latviešu valoda pamazām sāk izcīnīt valsts valodai atbilstošu stāvokli. 20. gadu sākumā daudzu citu lingvistisku un sociolingvistisku problēmu vidū izvēršas diezgan asa diskusija par personvārdu, it īpaši nelatviešu vārdu un uzvārdu, rakstību. Piemēram, vācu presē parādās raksti, kas apsūdz Latvijas iestāžu ierēdņus, ka viņi kropļo vācu uzvārdus, pielāgojot tos latviešu valodas pareizrakstības principiem, resp., atveidei. Daudzos pretrakstos latviešu valodnieki un sabiedriskie darbinieki atspēko vācu un citu tautību iedzīvotāju pretenzijas. J. Endzelīns laikrakstā ,,Latvijas Sargs” ļoti lakoniski izskaidro citvalodu īpašvārdu rakstības principus un aizrāda protestētājiem, ka cariskās Krievijas laikos neviens no viņiem neiebilda pret savu uzvārdu zināmu pārveidošanu krievu valodā. Šeit jāmin arī J. Dravnieka būtiskā atziņa, ka latviešu valodā jālieto tikai mūsu alfabēta burti, jo ,,visas pasaules alfabētus mēs nevaram savējā sabāzt”.
Diemžēl valodas prakse liecina, ka literatūrā un presē autori un izdevēji šos principus ne vienmēr ievēroja. Piemēram, nopietnā akadēmiskā izdevumā ,,Ievērojami fiziķi” (1924. g.) vērojama samērā eklektiska pieeja: blakus atveidotiem uzvārdiem Hercs, Ņutons, Faradejs atrodam arī ,,hibrīdu” Örstedts, kā arī Münchene. No mūsdienu viedokļa neparasti šķiet arī Džiordano Bruno, Eulers, Maikels Faradejs, Maksuels, Mikels Andželo. Tikai dažos 20. gadu preses izdevumos varam vērot kaut cik konsekventu citvalodu īpašvārdu atveidi, laikrakstos un žurnālos, kas iznāca samērā īsu laiku, īpašvārdu atveidē valda īsts haoss. Ir arī izdevumi, kuros personvārdi lietoti tikai oriģinālformā, piemēram, žurnālā ,,Elegantā Rīga”. Oriģinālformas ar ,,piekarinātām” latviešu galotnēm samērā bieži bija sastopamas žurnālā ,,Ekonomists”. Lūk, kāds īpaši piesātināts fragments 1928. gada 2. numurā:
,,Konferences noslēgumu un plašo publisko mītiņu Guildhall’a lielā zālē vadīja pats Lord Mayor’s un kā runātāji piedalījās: Askvita kabineta loceklis, bij. tirdzniecības ministrs Sir Herbert Samuel’s, MacDonald’a kabineta loceklis, bij. tirdzniecības ministrs Mr. Tom Shaw’s, parlamenta loceklis un bij. kabineta loceklis Lloyd Džordža kabinetā Sir Edward Hilton Young’s.” Nelielu izbrīnu izraisa tikai vārdu Askvits un Džordžs latviskā atveide, citādi šis fragments būtu uzskatāms par mēģinājumu sakrustot latviešu un angļu valodu, lai iegūtu jaunu valodas paveidu – anglatvisku valodu.
Tomēr kaut kas tika darīts arī valsts valodas kvalitātes un tiesiskā statusa nostiprināšanā. 1927. gadā pieņēma ,,Likumu par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos”. 1933. gadā iznāca E. Bleses un V. Pētersona ,,Latviešu pareizrakstības rokas grāmata”, kur bija arī ,,Aizrādījumi par svešu tautu rakstības paņēmienu pārveidošanu un pieskaņošanu latviešu rakstības prasībām”. J. Endzelīna un K. Mīlenbaha ,,Latviešu valodas mācības” izdevumos 30. gadu otrajā pusē ir norādīts, ka latviešu valodā svešie īpašvārdi jāraksta saskaņā ar izrunu, vajadzības gadījumā pieliekot kādam pirmo reizi minamam vārdam oriģinālrakstījumu iekavās. 30. gadu beigās tika pieņemti ,,Izglītības ministrijas Pareizrakstības komisijas atzinumi par latviešu pareizrakstības un dažu valodas gramatisko formu pārveidojumiem” (1938. g.) un ,,Izglītības ministrijas Pareizrakstības komisijas atzinumi par latviešu pareizrakstību” (1939. g.). Visi šie normatīvie akti, kā arī jaunas latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcas, latviešu nacionālās pašapziņas veicināšanas pasākumi, uzvārdu un māju nosaukumu latviskošana 30. gadu beigās radīja labvēlīgāku vidi konsekventai citvalodu īpašvārdu atveidei praksē.
Latvijas okupācija 1940. gada jūnijā nekādas īpašas izmaiņas citvalodu īpašvārdu atveidē neradīja. Turpretī vācu karaspēka ienākšana 1941. gada vasarā tūlīt izraisīja kardinālas pārmaiņas vācu īpašvārdu lietojumā – rakstos vācu vārdi un uzvārdi bija oriģinālformā ar latviešu locījumu galotnēm aiz apostrofa. Lūk, daži citējumi no laikraksta ,,Tēvija”: ..vācu armijas virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals Walter’s von Brauchitsch’s.. ; ..pieminekļu valdes direktors prof. Dr. Schröder’s.. ; ..Lielvācijas Vadoņa Adolf’a Hitler’a rokās. Visus citus īpašvārdus (angļu, franču, krievu u. c.) drīkstēja atveidot pēc 30. gados pieņemtajiem noteikumiem.
Pēc kara vācu personvārdu ,,privilēģija” izzuda bez īpaša rīkojuma. 40. un 50. gados kā īpaša problēma jāmin garuma [ne]apzīmēšana svešvārdos un citvalodu īpašvārdos. Presē paretam tika apspriests kāds konkrēts īpašvārds, ievērības cienīgs ir J. Endzelīna referāts 1953. gadā, kurā viņš centās pamatot citvalodu īpašvārdu pareizrunu un pareizrakstību. Tulkotāju, izdevniecību un plašsaziņas līdzekļu darbinieku regulāri izteiktos lūgumus sakārtot citvalodu īpašvārdu pareizrakstību beidzot uzklausīja LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts. Valodas prakses grupai (vadītāja T. Porīte) uzticēja sagatavot vārdnīcveida biļetenu sēriju “Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu valodā”. Pirmais biļetens, ko izdeva 1960. gadā, bija veltīts igauņu īpašvārdiem. Tā ,,Ievadā” biļetenu sastādīšanas grupa izklāsta darba mērķus un pamatprincipus, kas pēc būtības saskan ar Jura Alunāna piedāvātajiem citvalodu īpašvārdu atdarināšanas noteikumiem, kurus vēlāk atbalstīja visi ievērojamākie latviešu valodnieki. Valodas un literatūras institūta izstrādātajos norādījumos ir plašāka konkrētas svešvalodas skaņu un grafiskās sistēmas analīze un detalizētāki ieteikumi to atveidei latviešu valodā.
Protams, arī 60.-80. gados publicētie ,,Norādījumi” paretam izpelnījās kritiskas vai ironiskas piezīmes, tomēr tās galvenokārt bija saistītas ar kādas konkrētas skaņas atveides risinājumu (piemēram, īpaša uzmanība bija pievērsta angļu [æ] atveidei vārda sākumā), nevis ar citvalodu īpašvārdu pielāgošanas sistēmu kopumā. Pilnīgi dabiski, ka strīdīgi gadījumi gandrīz vienmēr izraisa polemiku, dažādu uzskatu sadursmi. Arī norādījumu sagatavotāji jau pirmā izdevuma ievadā uzsver, ka ,,biļeteni nav uzskatāmi par citvalodu īpašvārdu rakstības un izrunas problēmas galīgu atrisinājumu un tāpēc vēl pārbaudāmi valodas praksē, lai tie kļūtu par drošu pamatu plašākas citvalodu īpašvārdu vārdnīcas sagatavošanai”.
Tomēr visumā konstatējams, ka līdz 90. gadu sākumam citvalodu īpašvārdu atveides sistēma darbojās apmierinoši. Dažas problēmas izraisīja krievu valoda kā starpniekvaloda. Piemēram, tulkojot no krievu valodas, dažkārt netika ievērots citu valodu patskaņu garums, jo krievu valodā nav garo patskaņu. Paretam krievu valodas ietekmē atsevišķos īpašvārdos skaņa, resp., burts h pārtapa par g.
Padomju režīma apstākļos ,,Norādījumu” izstrādātāji orientējās uz samērā ierobežotu mērķauditoriju: ,,Norādījumi par citvalodu īpašvārdu rakstību un izrunu domāti kā palīgs redaktoriem, tulkotājiem, skolotājiem, teātru, kinostudiju, radio un televīzijas darbiniekiem un visiem citiem, kam savā darbā jāsastopas ar citu valodu īpašvārdu rakstību vai izrunu..” 21. gadsimta sākumā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības izplatīt tekstus rakstu vai mutvārdu formā, tāpēc šodien citvalodu īpašvārdu atveides noteikumi nepieciešami visiem. Tas nozīmē, ka ar šo valodas prakses jautājumu var saskarties daudz plašāks un arī lingvistiski vājāk sagatavots valodas lietotāju loks. Šķiet, ka ar šo faktoru vismaz daļēji var izskaidrot pētījuma sākumā minētos protestus pret citvalodu īpašvārdu atveidi. Bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir radies jauns īpašvārdu atveides noliegšanas iemesls vai šķietamais pamats – cilvēktiesības.
Sastopoties ar citu valstu, resp., valodu praksi īpašvārdu lietojumā, kontaktējoties ar ārzemniekiem un uzklausot viņu domas par latviešu valodas tradīcijām šajā jomā, atsevišķi Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji uzskata, ka viņu vārdu un uzvārdu (vai tikai uzvārdu) atveide pēc latviešu valodā sen pieņemtiem noteikumiem ir rupja iejaukšanās viņu privātajā dzīvē, tāpēc šo ,,iejaukšanos” viņi apstrīd tiesā. Sabiedrībā pietiekami plašu rezonansi guvušas vairākas lietas. Īsu kopsavilkumu par tām devis portāls tribīne.lv 2007. gada 4. septembrī:
Pagājušajā nedēļā Krievijas sabiedriskajā TV rādīja sižetu par apdalīto un aizvainoto Latvijas krievu tautības iedzīvotāju - viņa vārds tiek kropļots! viņa cilvēktiesības tiek pārkāptas! viņš dodas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu!
Kāpēc? Jo viņš pasē ierakstīts pēc latviešu valodas likumiem kā Ruslans Pankratovs, nevis kā Ruslan Pankratov. Ak un vai. Pēdējā pile viņa pacietības mērā bijusi tas, ka pat Krievijas vīzā kirilicā viņš ierakstīts tāpat - ar "s" burtu galā. Savukārt Anglijā viņš jūtas tā, it kā viņa personība dubultotos - angliski "s" burtiņi ir daudzskaitļa vārdiem galā. Viņš nodobinājis pat organizāciju - "Верните наши имена", lai vienuviet pulcētu apdalītos. Diez kā latviešiem un citiem ārzemniekiem būtu jāreaģē pēc tam, kad vārdi tiek iztulkoti un rakstīti kirilicā?
NRA šodien min arī citus gadījumus, kad pasē ierakstītā vārda dēļ cilvēki devušies uz tiesu. Līdz šim šādas prasības noraidītas.
Šiškini pret Latviju
1998. gadā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) izsniedza Tatjanai Šiškinai un Dmitrijam Šiškinam (māte un dēls) nepilsoņa pases. Abu pasu galvenajā lapā ailē Uzvārds, uzvārdi ierakstīti ŠIŠKINS un ŠIŠKINA, bet automātiskās nolasīšanas zonā, kas izvietota tās pašas lapas apakšējā daļā, viņu vārdi parādās kā SISKINS un SISKINA. Ģimene vērsās no sākuma Latvijas tiesās, norādot, ka uzvārds Šiškins ir atvasināts no krievu lietvārda, kas nozīmē čiekurs, bet jaunajā rakstībā viņu uzvārda sakne iegūst nozīmi krūts vai pups. ECT Šiškinu prasību noraidīja.
Mencena pret Latviju
1998. gadā Juta Mencena noslēdza laulību ar Vācijas pilsoni un pieņēma vīra uzvārdu Mentzen. PMLP izdeva iesniedzējai jaunu Latvijas pasi, kurā viņas uzvārds parādījās ar ierakstu Mencena. Iesniedzēja apstrīdēja sava uzvārda jauno rakstību, taču zaudēja procesu visās tiesu instancēs. Prasību noraidīja arī ECT.
Kuhareca pret Latviju
1998. gadā PMLP izsniedza Latvijas iedzīvotājai Lidijai Kuharecai nepilsoņa pasi, kur bija ieraksts Kuhareca. Iesniedzēja atteicās saņemt pasi, uzsverot, ka viņa lieto sava nelaiķa vīra, ukraiņa uzvārdu, kura rakstība gan krievu, gan ukraiņu valodā ir Kuharec. ECT prasību noraidīja.
Vislielāko ievērību, protams, guva ,,Mencenas lieta”, jo tajā bija iesaistīts vēl vienas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis. Tiesvedības process vēl turpinājās zemāko instanču tiesās, bet savus viedokļus centās paust dažādi juridisko zinātņu speciālisti. Jāsaka, ka ne viens vien latviešu jurists gari un plaši spriedelēja par indivīda cilvēktiesību finesēm, bet pilnīgi vai lielā mērā ignorēja kolektīvā veidojuma – nācijas – visbūtiskāko pazīmi, t. i., valodu. Jāsecina, ka Latvijas cilvēktiesību speciālisti (nevar īsti saprast, kāpēc viņus visus vienmēr sauc par ekspertiem) gandrīz vienā balsī apstrīd latviešu valodas būtiskāko īpatnību prioritāti pār atsevišķu indivīdu iespējamo psiholoģisko diskomfortu un līdz ar to ir gatavi (varbūt viņi to nemaz nesaprot?) atvērt vārtus tādām pārmaiņām, kas latviešu valodu ļoti ātri novedīs pie stāvokļa, kāds bija 19. gadsimta vidū. Novērojumi liecina, ka arī daļa no svešatnes tautiešiem neizprot latviešu valodas lingvistisko specifiku. Zīmīgs ir ASV latviešu jurista Zigurda Zīles ļoti negatīvais raksts par LR Satversmes tiesas lēmumu, kas noraidīja J. Mencenas prasību. Protams, cilvēkam, kas no Zigurda Zīles pārvērtās par Zigurds L. Zile un tomēr neizjuta ,,psiholoģisko diskomfortu”, latviešu valodas kolektīvās intereses vairs nevar būt svarīgas.
Apkopojot citvalodu īpašvārdu atveides jau pietiekami ilgo vēsturi un raksturojot šodienas stāvokli, sķiet, var iztikt ar vienu secinājumu. Ja latviešu literāro valodu iztēlojamies kā ūdenskrātuvi, kurā ietek apkaimes ģeogrāfiskie, sociālie, profesionālie, poētiskie un citi strautiņi un upītes, tad svešās valodas un to īpašvārdi ir kā jūra, ko no ūdenskrātuves atdala slūžas. Slūžas ir pavērtas saprāta robežās, lai veidotos kontakts ar jūru, bet saglabātos pietiekami zems sāļuma līmenis. Ja atvērsim slūžas par daudz, jūra plūdīs iekšā tik strauji, ka diezgan ātri izlauzīs slūžas. Un tad tā vairs nebūs relatīvi neatkarīga ūdenskrātuve, bet lielās jūras mazs līcītis.
*
Protams, nākotnē arvien lielāks skaits Latvijas iedzīvotāju pratīs divas (varbūt pat trīs) galvenās Eiropas valodas. Domājams, ka no darba ārzemēs dzimtenē atgriezīsies zināms skaits latviešu, Latvijā iebrauks ievērojamāks citu valstu pārstāvju skaits. Līdz ar to, palielinoties svešvalodu ietekmei un ņemot vērā latviešu neizmērojamo toleranci pret sveštautiešiem, iespējams, tiks sagatavota augsne ne tikai citvalodu īpašvārdu nelatviskošanai, bet arī citām būtiskām valodas pārmaiņām. Tādēļ pēc gadiem divdesmit šajā pētījumā aplūkoto problēmu pēc saviem ieskatiem varēs risināt nākamā paaudze. Šodien ir nepieciešams valsts finansējums, lai kompetenti speciālisti sakārtotu un papildinātu agrāk publicētos „Norādījumus”, un tiktu izdoti jauni īpašvārdu apkopojumi.
* * *
Komentārs no valodas kultūras skatījuma:
Projekts rosina uz pārdomām. Tam ir vairāki savstarpēji saistīti iemesli:
- projekta sagatavošanas laikā un izveidotajā galarezultātā respektēta sadaļu autoru attieksme pret citvalodu personvārdu atveides vēsturi latviešu rakstu valodā un valodniecībā;
- respektēti sadaļu autoru ieskati par autoritatīviem avotiem un paraugiem citvalodu personvārdu atveidē, latviešu rakstu valodā, tās vēsturē un mūsdienās;
- respektēts sadaļu autoru stils (neitrālā rakstu valodas stila tuvinājums sarunu valodas stilam);
-
respektēta sadaļu autoru attieksme pret mūsdienu valodā (rakstu un runas formā) sastopamajiem un izplatītajiem variantiem vārdu resp. nosaukumu atvasināšanā resp. lietošanā.
Projekts ir rosinošs, jo:
- veicinās visu ieinteresēto (valodnieku, juristu, tulkotāju, literātu, plašsaziņas līdzekļu darbinieku u.c.) iesaistīšanos pārrunās un diskusijā par citvalodu personvārdu atveidi mūsdienu latviešu raktu (un arī runātajā) valodā;
-
veicinās vienotāku paraugu un ilgtspējīgāku kritēriju izveidi un ieviešanu valodas praksē;
- darīs stiprākas, loģiskākas un skaidrākas teorētiskās nostādnes par citvalodu personvārdu atveidi.