Atbildes, kuras tu meklē
Zemnieka dzīvojamā māja
Latviešu rotas 16.gs.
"Līgo vakars"
Latviešu rotas 16.gs.
22. Vispārējie latviešu dziesmu svētki

Iedzīvotāju sociālie slāņi
Tautības un etniskās grupas


Latvieši

13.gs. krusta karu laikā Baltijas tautību lībiešu, latgaļu un sēļu pakļaušana notika bez lieliem cilvēku upuriem. Turpretī kuršu, bet sevišķi zemgaļu sīvā un ilgstošā pretestība prasīja lielus iedzīvotāju upurus. Iedzīvotāju skaitu Kursā un Zemgalē samazināja arī kuršu un zemgaļu izceļošana uz Lietuvu. Šie apstākļi turpmākajos gados veicināja migrāciju Livonijas iekšienē. Auglīgajā, bet izpostītajā un pamestajā Zemgales līdzenumā ieceļoja latgaļi, arī kurši un lībieši, bet savukārt zemgaļi brīvākas dzīves meklējumos devās arī uz Kursu. Iedzīvotāju migrāciju no novada uz novadu veicināja arī 14.-16.gs. kari un postošās mēra epidēmijas, kuru dēļ tukši palika daudzi pagasti. Pēc kāda laika mazapdzīvotajās teritorijās ieplūda kaimiņu novadu zemnieki.

Livonijas tautību saplūšanu veicināja arī dzimtbūšanas nostiprināšanās, kas izraisīja zemnieku bēgšanu. Muižu un viensētu saimniecību attīstība bija saistīta ar jaunu tīrumu ierīkošanu un mežu izciršanu. Cilvēki ienāca līdz tam neapdzīvotās vietās. Starp kaimiņu tautībām, izzūdot mežainiem un neapdzīvotiem robežapgabaliem, paplašinājās starpnovadu sakari, kas noveda pie pārnovadu laulību skaita pieauguma. Visstraujāk savstarpējā saplūšana notika Livonijas pilsētās un ap pilsētām, kur bija etniski jaukta vide. Laukos etniskās atšķirības saglabājās ilgāk. Tomēr jau 13.gs. beigās rakstītajos vēstures avotos pazuda sēļu vārds. Livonijas laikā sākās arī lībiešu asimilācija; saruka viņu apdzīvotās teritorijas. Pārsvaru iedzīvotāju vidū ieguva latgaļi. 16.gs. daudzu Latvijas novadu zemniekus sāka dēvēt par latviešiem, lai gan 13.gs. latgaļi tajos nedzīvoja.

Latviešu tautas veidošanos veicināja arī sociālie un psiholoģiskie faktori - pieaugot un paplašinoties sociālajai plaisai starp vācu zemes kungiem un muižniecību no vienas puses un Livonijas zemniecību no otras puses, svešie ienācēji pret vietējiem dažādu tautību un novadu zemniekiem sāka izturēties kā pret vienu zemnieku kārtu. Pirmoreiz kārtas nozīmē Livonijas zemnieki minēti 14.gs. beigās. Domājams, arī tāpēc dažādās valodās un dialektos runājošie zemnieki sāka izjust sociālu kopību.

Rakstītie vēstures avoti un arheoloģiskie pētījumi liecina, ka sevišķi strauja Livonijas baltu etnosu saplūšana un saliedēšanās notikusi 16.gs., kad Baltijā nostiprinājās dzimtbūšana un pastiprinājās iekšējā agrārā kolonizācija.

17.gs. turpināja izzust etnosu atšķirīgās iezīmes, tomēr zināma nošķirtība vēl saglabājās, kam par cēloni bija Latvijas teritorijas politiskā sadrumstalotība. 17. un 18.gs. Latvijā izveidojās tā teritoriālā savrupība, kuras dēļ radās atšķirības Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales novadu kultūrā un valodā. Visvairāk atšķīrās Latgale, kas pēc Livonijas sabrukuma nonāca Žečpospolitas valdījumā. Sevišķi tās attīstību ietekmēja Romas katoļu Baznīcas nostiprināšanās novadā. Turpretī Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē uzvarēja luterisms. 18.gs. Latvijas teritorijā faktiski bija izveidojusies viena pamattauta - latvieši, jo tiem blakus agrāk dzīvojošie Baltijas somi (ar nelielu izņēmumu Kurzemē) jau bija asimilējušies. Vidzemes (1710), Kurzemes un Zemgales (1795) pievienošana Krievijas impērijai vēl vairāk saliedēja šajos novados dzīvojošos, kas turpināja dzīvot pēc Baltijas vācu likumiem, bet vēl vairāk no pārējiem atstūma Latgales iedzīvotājus, jo šo novadu administratīvi sadalīja un iekļāva divās Krievijas guberņās, kur tā attīstībai bija atšķirīgi un nelabvēlīgi apstākļi. Šāda novadu atšķirība saglabājās līdz 20.gs. sākumam, kad pēc 1.pasaules kara un Februāra revolūcijas Krievijā latviešiem radās iespēja izveidot savu nacionālu valsti - Latvijas Republiku, kurā tika apvienoti visi latviešu apdzīvotie novadi un to iedzīvotāji.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012