Atbildes, kuras tu meklē
Aglonas bazilika
Pasienas Sv. Krusta baznīca
Pasienas Sv. Krusta baznīcas interjers
Aglonas bazilikas interjers

Saimnieciskā dzīve
Politiskās attiecības
Pilsētas un novadi
Perioda raksturojums


17-18.gs.

Latgale   (arī Inflantija; Inflanty polskie) 

Pēc Altmarkas pamiera (1629) daļa Pārdaugavas hercogistes uz A no Aiviekstes palika Žečpospolitas valdījumā un ieguva nosaukumu Inflantija (šo nosaukumu lietoja līdz 20.gs. sākumam). Sākumā tā bija vaivadija, bet no 1677 - patstāvīga administratīva vienība. Tajā ietilpa 4 stārastijas jeb trakti - Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas trakts, kurus pārvaldīja Žečpospolitas karaļa iecelti stārasti. Daugavpils stārasts vienlaikus bija arī visas Latgales stārasts ar vaivada tiesībām. Daugavpilī mita arī kastelāns - piļu pārzinis, un Livonijas bīskaps. Šīs 3 amatpersonas vaivads, kastelāns un bīskaps bija arī Žečpospolitas senāta locekļi. Latgales pašpārvalde jeb seimiks sanāca Daugavpilī.

Latgalē lielākā daļa zemes piederēja muižniekiem, baznīcām un klosteriem, un tikai 1/5 valstij jeb kronim. Muižniecība bija noslāņojusies. T.s. poļu laiku sākumā Latgalē dzīvoja vācu, poļu un lietuviešu muižnieki, bet vēlākajos gados poļi un lietuvieši savus, no karaļa iegūtos īpašumus, pārdeva un Latgalē vairākumā palika pa daļai pārpoļojusies vācu muižniecība. Zemnieki dzīvoja gk. ciemos, retāk - viensētās - "salās". Attiecībās ar muižu zemniekiem bija jāpilda feodālās saistības. To apjomu noteica gaitas jeb "službas". Salīdzinājumā ar Vidzemi, Latgales zemnieku saistības bija vieglākas, jo muižnieki labi apzinājās Latgales īpašo stāvokli - mazo iedzīvotāju skaitu un lielo darba roku trūkumu, kā arī to, ka kaimiņos atradās Krievija un Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tur aizbēgušos zemniekus atdabūt bija neiespējami.

Latgale bija nozīmīgs Žečpospolitas ienākumu avots. Tā piegādāja ne tikai lauksaimniecības preces, bet maksāja arī skaidru naudu kā daļu no ienākumiem par kroņa zemēm. Latgalē gk. audzēja linus, kaņepājus un labību. Arvien lielāku nozīmi sāka ieņemt aitkopība un iegūtās vilnas apstrāde.

Pilsētas, līdz ar to arī amatniecība, Latgalē bija vāji attīstītas. Vienīgi Daugavpils bija ieguvusi pilsētas tiesības (Magdeburgas tiesības no 1582) un pēc Altmarkas pamiera kļuva par Latgales administratīvo centru. Tur darbojās amatnieki, pastāvēja cunftes. Tirdzniecība bija gk. orientēta uz Rīgu, kur pārdeva lielāko daļu Latgalē saražoto lauksaimniecības produktu. Krievijas-Polijas-Zviedrijas kara laikā 1655 Daugavpili ieņēma zviedri, bet 1656 - krievi, kas to pārdēvēja par Borisogļebovu. Rēzekne un Ludza šajā laikā bija savu novadu administratīvie centri, miesti bez pilsētas nozīmes.

Līdz 18.gs. vidum Latgale palika Žečpospolitas sastāvdaļa. Tomēr šī valsts politiskā vājuma un nestabilitātes dēļ nespēja aizstāvēt savus īpašumus pret agresīvo kaimiņu tīkojumiem. Austrija, Prūsija un Krievija nolēma apstrīdēt Žečpospolitas tiesības uz atsevišķās teritorijām un 1772 Krievija ieguva Latgali - tā kļuva par Pleskavas, no 1778 - Polockas, no 1796 - Baltkrievijas guberņas sastāvdaļu.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012