Oša apkārtmērs ir 3.14 m (potenciālais dižkoks). Interesanti izliekts zars. Atrodas vecsaimniecības Jaunbirzuļi teritorijā, ceļa malā. No Jaunbirzuļiem saglabājušies divi mūrēti saimniecības ēku pamati, dzīvojamās ēkas pagrabs un daļa sienas, pagrabs, kuram trūkst daļa jumta. Teritorija aizaugusi ar kokiem un zāli.
Senatnē:Ēkai bijuši 3 stāvi. Pirmais saimnieks – Auniņš. Jaunbirzuļos atradās Birzuļu aizsargu nodaļa. Pirmās Latvijas laikā no Pulkšiem ieprecējās Voldemārs Zālītis, kurš bija Birzuļu aizsargu nodaļas priekšnieks, tādēļ ticis izsūtīts (nav ziņas par viņa tālāko likteni). 1948. gadā Jaunbiruzļos izveidots pirmais kolhozs „Jaunā dzīve”. No sākuma kolhozā ietilpa tuvējās vecsaimniecības – Stapriņi, Jaunbirzuļi, Raibi, Ķeizari, bet jaunsaimniecības kādu laiku vēl cīnijās ar nodokļiem, jo gribēja saimniekot paši. Kad sākās izsūtīšanas, kolhozam pievienojās arī jaunsaimniecības. Bijusi liela ferma, kurā turētas pirmā kolhoza govis.
Stāsts par Jaunbirzuļu mājām:
1948. gada oktobrī Jeršovu puika (no 1940 - tajos gados ienākušās krievu ģimenes) bija ielīdis kolhoza šķūnī ēst zirņus un uzpīpēt. Kolhoza priekšnieks Lezdiņš Paulis labi pratis kastrēt sivēnus un bija sarunāts iet palīgos uz Strautiņiem. Kā jau pēc kārtīga darba notika pasēdēšana pie galda, kad kāds vīrietis iebrāzies pa durvīm un sācis pārmest, ka priekšnieks dzerot un nerdzot, ka šķūnis deg. Šķunis nodega pilnībā. Nelaimē vainoja 3 kulaku ģimenes – Strautiņos dzīvojošās A. Dzirkales vīramāti (dzīvoja Muižniekos), Martu Krieviņu, kas bijusi aizsargos (dzīvoja Jaunraibos) un Emmu Jēkabsoni (dzīvoja Lejas Stapriņos). Viņām 24 stundu laikā bija jāpamet savas mājas (tā kā tas bija 1948. gads, tad par šādu „noziegumu” cilvēki vēl netika izsūtīti, tikai padzīti).
Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Zudušo mājvietu dižkoki
Objekta iesniedzējs: Ilze Gaile, Edgars Gaile
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska