Atbildes, kuras tu meklē
Objekti apkārtnē Meklēt
Daugavas taka

Bebrulejas ciema piemiņas akmens

Zemgales reģions, Pļaviņas, Bebruleja

20.gadsimta sešdesmito gadu vidū, uzbūvējot Pļaviņu HES un ierīkojot ūdenskrātuvi, Bebrulejas ciems un kapsēta tika appludināti un atrodas apmēram 10 m zem pašreizējā Daugavas ūdenslīmeņa. Bebrulejas viensētas – savdabīgās zvejnieku, laivenieku, plostnieku, dolomīta lauzēju mājas tika nojauktas; Bebrulejas kapsētas apbedījumi pārvesti uz Bāru kalna kapsētu. Saglabājušās divas Bebrulejas mājas un vientulīgs ozols A. Ņesterova „Klinstkalnu” māju bijušajā dārzā un dažas ābeles.Kādreizējā ciema vietā - Bebrulejas piemiņas zīme – liels laukakmens, uzstādīts 1993.gada vasarā, realizējot Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmu, kura paredzēja iezīmēt Daugavas kultūrvēsturisko ceļu. Tēlnieks Vilnis Titāns laukakmenī iekalis trīsdesmit Bebrulejas māju vārdus: Asari, Asarīši, Aldiņi, Uplejas, Vēveri, Lakstīgalas, Oši, Ceriņi, Straumnieki, Dzelmes, Bērziņi, Ritumi, Dambīši, Brencēni, Klintskalni, Gaugavieši, Kļaviņi, Zvejnieki, Krācaines, Lielmaņi, Mūrnieki, Ozoliņi, Kārkliņi, Krastmalas, Radzītes, Graudiņi, Austriņi, Krastnieki, Krastkalni, Glīzdas.Skolotāji Antonija un Atis Ņesterovi – bijušie bebrulejieši, novēlēja savā mūžā sakrāto Bebrulejas piemiņas zīmes izveidošanai.

Senatnē:

Bebrulejas ciems bija viena no senākajām apdzīvotajām vietām pašreizējās Pļaviņu pilsētas teritorijā, izveidojusies 18.gadsimta sākumā pēc Ziemeļu kara. 19.gadsimtā tur uz dzīvi apmetās nemiernieki no Polijas un Lietuvas, bēgot no cariskās Krievijas rīkotajām soda ekspedīcijām. 19.gadsimta otrajā pusē ciemā vēl varēja dzirdēt poļu valodu.Ciema iedzīvotāji nodarbojās ar zveju, plostu laišanu un vadīšanu; tāpat arī amatniecību – te strādāja podnieki, ādmiņi, galdnieki. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā sākās Daugavas dolomīta ieguve Bebrulejas akmeņlauztuvēs. Te iegūtajam dolomītam piemita izcilas īpašības, kuras tika izmantotas tā laika dzelzsrūpniecībā. Apdedzinātais dolomīts tika lietots īpašās dzelzs krāsnīs, lai dzelzsrūdu atbrīvotu no nevēlamiem piemaisījumiem; īpaši no fosfora un sēra. Izveidojās neliela fabrika, kura strauji attīstījās – pirms pirmā pasaules kara darbojās astoņas dolomīta dedzināšanas krāsnis. Dolomītu lauza, tad veda ar zirgiem, darbs bija smags. Vienīgie darbarīki – tērauda laužņi, lāpstas, ķerras.

Viena no appludinātā Bebrulejas ciema vērtībām – izcili gleznaina, savdabīga dabas ainava. Daugavas dolomītu stāvkrasts bija bagātīgi noaudzis ar ceriņiem, bārbelēm un kazenāju audzēm. Savukārt no Rīgas – Daugavpils ceļa ciemu nošķīra biezi noaudzis egļu un slaidu priežu mežs. Bebrulejā sākās krāčains Daugavas posms ar daudziem akmeņiem un atvariem; katram no tiem bija savs cieminieku dots nosaukums – te bija gan Āžu klints, gan Uļica – ceļš, pa kuru vadāms plosts; Pačiņas, Dambis, Časkiņa – neliels atvariņš pie labā krasta; Rubkas – ap piecpadsmit metri gara straume; Aldiņa atvars, Kapu sēklis, Vēdzeres klintis u.c.. Šos senos vietvārdus mūsdienās vēl atceras vecie bebrulejieši un rakstu avoti.

Stāsti par Bebrulejas ciemu:

Čūsku purviņš atradās pie Bebrulejas ciema. Tā iesaukts tāpēc, ka čūskas te taisni ņudzējušas, tik daudz to bijis. Cilvēki gribējuši no tām tikt vaļā. Un atradies viens, kurš zinājis īstos čūsku vārdus. Tas nu aizgājis uz Čūsku purviņu, kur vidū uz ciņa gozējies pats čūsku karalis ar kroni galvā, nomurminājis savus vārdus un ar koku norādījis pāri Daugavai. Čūsku karalis šņācis pretī, bet vārdotājs tik piesitis ar savu koku pie zemes un rādījis, lai iet pāri Daugavai. Tad karalis noritinājies no ciņa un lēnām aizvilcies, kur rādīts. Citas čūskas vilkušās pakaļ, ierāpojušas Daugavā un peldējušas pāri, galvas virspusē slaistīdamas. Kura vēl purviņā bijusi aizkavējusies, laidusi riteniski iepakaļ. Čūsku vārdu zinātājs tām vēl padraudējis ar savu koku. \no tā laika Čūsku purviņam palicis tikai vārds: šaipus Daugavas čūsku vairs neesot, toties pilni viņas puses krūmi. (S.Palcmane, Pļaviņas)

Zviedru laikos Štrālu dzimtas sencis ieradies ar kuģi Rīgā un devies uz rātslaukumu. Tur sviedis cepuri augstu gaisā un vērojis, uz kuru pusi tā kritīs. Cepure nokritusi vairāk uz austrumu pusi un tad nu vīrs arī gājis pa Daugavas lielceļu uz augšu, skatīdamies, kur apmesties uz dzīvi. Tā nonācis pie Stukmaņu muižas – tagadējo Pļaviņu tuvumā. Tur viņam iepatikusies skaistā apkārtnes daba, noslēpumainie meži un mainīgā, saules un gaismu rotaļās mirdzošā Daugava. Arī Stukmaņu muižas kungs licies lādzīgs cilvēks un labprāt nolīdzis šo vīru par mežzini. Štrālu sencis ļoti mīlējis mežu, bijis nevien liels mednieks, bet arī gana tuvs dabai un tās noslēpumiem; pratis un darījis to, ko parasti cilvēki nespēj. Tā tajos laikos ap viņa mītni Uļmuižā bijis milzum daudz čūsku, par postu visai apkārtnei. Tad nu sencis ar savas burvestības spēku pavēlējis čūskām atstāt viņa ziņā nodoto mežu. Tā nu vietējie ļaudis paši savām acīm dabūjuši redzēt, kā čūskas, paceltām galvām, bariem vien peldējušas pāri Daugavai, lai rastu glābiņu Sēlijas mežos. Pēc šī notikuma Bebrulejas mežā katrs varējis iet droši. Sākot ar šo tālo senci Štrālu dzimta iesakņojusies Bebrulejā.(Štrālu dzimtas leģenda)

Daugava Bebrulejas ciema iedzīvotājiem bija galvenā darba un maizes devēja. Ne velti stukmanieši par bebrulejiešiem mēdza zoboties: „Sēž uz krasta un gaida, kad maize nāks mutē” – tā smejot par Bebrulejas cieminieku nodarbi būt palīgiem gadījumos, kad Bebrulejas krācēs pajuka plosti vai apgāzās strūgas. Tad nu vajadzēja palīgus Daugavas ūdeņos izkliedēto koku un citu mantu savākšanai. Palīgiem – bebrulejiešiem par to labi vienmēr samaksāja. Arī mākslinieks Aleksandrs Štrāls no bērnības saglabājis atmiņas, ka Bebrulejas ciema tuvumā avarējusi kāda liela strūga un labības maisi pēc tam zvejoti laukā no ūdens, bet satriektais īpašnieks, kāds ebrejs, gauži jo gauži vaimanājis.

Ap 400 metrus lejpus Bebrulejas kapsētas, Daugavas stāvajā krastā, atradusies Velna ala. Stāsta, ka te slēpušies 1905.gada revolūcijas cīnītāji no soda ekspedīcijām.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Daugavas taka

Objekta iesniedzējs: Ineta Grandāne

Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Zemgales reģionā: Aelita Ramane

Izmantotā literatūra:

  1. Eberhards, Guntis.Daugavas krāces, kauli un grūbes // Dabas un vēstures kalendārs 1991.gadam.-Rīga: Zinātne,1990.-ISBN 796604899.- 85.-89.lpp.
  2. Avotiņa, Ruta.Vārdi, kas palika Pļaviņu jūras dzelmē // Dabas un vēstures kalendārs 1991.gadam. – Rīga:Zinātne, 1990. – ISBN 796604899. – 143.-150.lpp.
  3. Senā Bebruleja: [A.Ņesterova atmiņas] // Laiva: Latvijas Kultūras fonda mēnešraksts. – 1992. – Nr.3. – 4.lpp.
  4. Viese, Saulcerīte. Atmiņas par Daugavu // Zvaigzne. - 1989.- Nr.16. - 3.-5.lpp.

Skatīt arī: