Atbildes, kuras tu meklē
Objekti apkārtnē Meklēt
Baļotes ezers

Baļotes ezera vietvārdi

Latgales reģions, Kūku pagasts, Baļotes ezers

Netālu no Baļotes ezera dzīvoja liels stāstnieks – Ernests Jurjāss. Viņš daudz ko zināja stāstīt par senajiem laikiem un vietvārdu izcelsmi. Sava uzvārda rašanos viņš saistīja ar uzvārdu došanu latviešiem cariskās Krievijas laikā. Krievi nevarējuši pareizi izrunāt tēva vārdu Juris un viņu dažādi izrunājuši – Juruss, Jurguss. Tā radās uzvārds Jurjāss.
Lūk, ko viņš ir pastāstījis par Baļotes ezera līčiem un vietām.

Plaužu līcis. Te labi ķērušies plauži. Ir nostāsts, ka barons Korfs šeit medījis. Stāvot laivā ar bisi rokā, tā sašūpojusies un dārgā bise iekritusi ūdenī. „Ach, mein Gott! Grosse Schade! Kaputt!”(Ak, mans dievs! Liela skāde, bise pagalam!”Laivinieks teicis, ka ir ar mieru izvilkt bisi, ja barons labi samaksās. Laivinieks izvilka bisi, atteicās no naudas, bet lūdza ļaut cirst malku barona mežā.

Ceļa vieta. Pār ezeru ziemas laikā bija taisnākais ceļš, pa kuru saimnieki veduši sienu, jo barons pļavas iedalījis tālu no mājām.

Ozolu līcis. Leģenda stāsta, ka senos laikos šeit bijis ozols, ko tikai seši cilvēki varējuši apņemt apkārt. Tas audzis pie paša ezera, līdz ar to līcim tāds nosaukums. Ozolā iespēris zibens, tas izdedzis un vētra izgāzusi. Šeit pulcējušies svinēt Jāņus, jo bijis skaists, stāvs krasts. Līcī nārstojuši līņi, raudas, asari. Te bijusi laba peldvieta.

Garo niedru rags. Ezerā bijušas radzes, akmeņi.

Vieta saukta par Bērzkalniņu. Līdz 2o.gs vēl 60.gadiem apkārtējo māju iedzīvotāji te kopā svinēja Jāņus. Tā bijatīra, brīnumskaista bērzu birzs, bet mūsdienu „mežonīgo kapitālistu”, vai varbūt, lai izdzīvotu, izcirsta. (Autores T.Kalniņas bērnības atmiņas).

Brēdiķusādža. Par sādžu Jurjāsam stāstījusi vecmamma, ka dažas mājas un ģimenes vietējie saukuši pa savam, nevis kā „papīros”, (aut., vietējā un šie vārdi joprojām sādžā „dzīvo”). Netālu no ezera bijusi purvaina vieta, saukta „Aizpurviņi”. „Olnīcāni”- mājas blakus ceļam – olnīcai, pa kuru dzina lopus ganos.Vēl vienas Kalniņu mājas (te dzīvo 3 Kalniņu ģimenes – saukti, Aizpurviņi, Olnīcāni, un Bļodiņi, cēlušies no kopīgiem senčiem). Bļodiņu ļaudis bijuši nabadzīgi(daudz bērniem) un ar bļodiņu staigājuši apkārt, lūgdami ēdamo. Vēlir Būškini”, kāpēc... tas jāuzzin jums!

Meijerlīcis. Vēsturisks mantojums no vācu laikiem.

Strūkalni. Tur augušas slaidas priedes, kuras izmantoja strūgām, pludināšanai un pārdošanai. Ar to vietējie vēl 20.gs.2o.-30.gados nodarbojušies papildpeļņas nolūkos, jo lielāku zemju īpašnieku šeit nebija.

Smiltaine. Smilšaina vieta, kur bija labas peldvietas.

Sviķaines sēklis. Sviķis – tā sauca alus mucas tapu. Te dzīvojuši alus brūvētāji.

Kņāvu gala purvs
. Purvains ezera gals, no kura iztecējusi sīka upīte.

Staignes akači. Bīstama vieta, kur varēja iekrist, jo bija daudz akaču.

Sēkļa rags
. Vieta ezera vidū, kur metās tīkli zvejojot, bet atsevišķās vietās varēja nostāties stāvus uz kājām.

Lazdu mala. Augušas kuplas lazdas ar bagātīgu riekstu ražu. Pa vidu auguši apīņi. Savukārt krastmalā ieaugusī lielā egle bijusi vieta un zīme zvejniekiem, kur mest tīklus.

Ribāku senkapi. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Teicēja Dzidra Dzirkale atcerējās, ka bērnībā lietus noskalojis zemi senkapu vietā. Viņa atradusi jostu rotas, kaklarotas un nodevusi Jēkabpils ģimnāzijas vēstures skolotājam, vēlāk Vēstures muzeja direktoram Jēkabpilī.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Baļotes un Sūnu ezeru apkārtne

Objektu iesniedzējs: Vizma Lejiņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Latgales reģionā - Valda Čakša

Izmantotā literatūra:

  1. Atmiņu pieraksti, vecas fotogrāfijas: Kūku pagasta NIC materiāli
  2. Raksti vietējā presē. ZPD „Kūku pagasta 13 ezeri”. Autors: Inese Seržāne (Ozoliņa)

Skatīt arī: