Ēka būvēta no vietējā būvmateriāla – Daugavas krastu pelēkdzeltenā dolomīta; tai piešķirts kultūrvēsturiski nozīmīga objekta statuss ar vietējās pašvaldības lēmumu. Tā ir uzskatāma par reģionālās arhitektūras spilgtu paraugu. Projektu izstrādājis arhitekts Arnolds Čuibe (1908-1941). Pļaviņu pilsētas pašvaldības īpašums nodots Pļaviņu ģimnāzijas lietošanā kā skolas internāts.

Senatnē:
Ēka uzbūvēta 1935.gadā Pļaviņu ģimnāzijas vajadzībām uz gruntsgabala, kur 19.-20.-to gadsimtu mijā darbojās plaša stikla fabrika, kas deva iespēju straujai Stukmaņu (Pļaviņu) miesta attīstībai. Sākoties Pirmajam pasaules karam, fabrika tika evakuēta uz Krieviju un Pļaviņu lielākā rūpnīca aizgāja nebūtībā uz visiem laikiem. Kara laikā ēkas stipri cieta.Beidzoties Pirmajam pasaules karam, no austrumiem nāk un varu pārņem lielinieki, ierīkojot bijušās stikla fabrikas ēkās t.s. „Stukmaņu zvēru dārzu” – ēkas tiek izmantotas koncentrācijas nometnei, lai izrēķinātos ar vietējiem iedzīvotājiem. Vēlākajos gados ēkas pamazām gāja bojā – iebruka jumti, sapuva griesti un tās pārvērtās gruvešu kaudzēs. Tā kā Pļaviņu pilsētas pašvaldībai bija risināms jautājums par ģimnāzijas telpām, tad jau ap 1930.gadu pilsētas valde ievadīja sarunas ar gruntsgabala īpašniekiem Tībeļu ģimeni par iespēju ēkas un zemi iegūt pilsētas īpašumā. Jau 1931.gadā tika noslēgts savstarpējās vienošanās līgums un paralēli vienā no nopostītajām ēkām tika veikti remontdarbi un ierīkota pamatskola bērniem no Pļaviņām un tuvējās apkārtnes. Tā kā arī pilsētas ģimnāzija toreiz atradās īrētās un nepiemērotās telpās, tad tika nolemts uzbūvēt nopirktajā īpašumā jaunu skolas ēku. Būve tika pabeigta apmēram gada laikā; ceļot saimnieciskā kārtā, tiešā arhitekta Arnolda Čuibes un pilsētas valdes uzraudzībā.

1935.gada septembrī jaunā ģimnāzijas ēka tika iesvētīta. 1936.gadā Pļaviņu ģimnāzijas izlaiduma aktā viesojās valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Stāsts par Pļaviņu ģimnāzijas ēku:
(Emīlija Prūsa. Pilsēta pie upes:[romāns]. – Rīga: Liesma, 1996. – 161.lpp.)

1935.gadā valsts prezidents Kārlis Ulmanis, garām braucot, negaidīti apmeklējis jaunuzcelto Pļaviņu ģimnāziju. Tas noticis pilnīgi negaidīti, un pļaviņiešiem nezinot. Viņš noskatījies darba rosmē jaunajās telpās un beigās sveicis Pļaviņu ģimnāzijas direktoru Jansonu kā pirmais. Šo nedaudz anekdotisko gadījumu no mazpilsētas dzīves savā romānā „Pilsēta pie upes”atainojusi Pļaviņu rakstniece Emīlija Prūsa: „Viena lappuse Greizas vēsturē uzrādīja humoru, ko pilsoņi vēl ilgi daudzināja.Tas notika kādā vasaras dienā. Pilsētā caurbraukdams no auto, bija izkāpis valsts prezidents, lai inkognito paskatītos tās trūkumos, ja tādi ir. Taisni tai dienā pilsētas galva un valdes vīri, un vēl daži ievērojami pilsoņi zvejoja zivis tuvējā ezerā. Protams, ar iemešanu. Nevienas oficiālas personas nesadabūt. Augstais viesis iegriezās kādā veikaliņā un nejauši atrada tur savu vecu paziņu. Izrunājās par pilsētas lietām un tad gāja uz ģimnāziju apskatīt jauno zāles iekārtu. Ģimnāzijas direktors bija vienīgā oficiālā persona, kas nu deva paskaidrojumus par pilsētu. Pamatskolas telpas un fasādi patlaban balsināja. Izkārtne „Greizas 1. pamatskola” uzlikta uz žagaru čupas. -Ak, tad te tā pamatskola, jokoja prezidents, rādīdams uz žagaru čupu, un lika adjutantam to nofotografēt...”

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Daugavas taka

Objekta iesniedzējs: Ineta Grandāne

Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Zemgales reģionā: Aelita Ramane