Pirmie dzelzceļi Latvijas teritorijā rādās 19. gs. septiņdesmitajos gados, kad Krievija, pēc zaudētā Krimas kara, stratēģiskos nolūkos ķērās pie dzelzceļu būves. Šajā pašā laikā Krievijas tirdzniecības apgrozījumi ar ārzemēm sāka pieaugt, kas sekmēja dzelzceļu izbūvi no ostām uz Krievijas vidieni. Pateicoties Latvijas teritorijā esošo ostu darbībai, tika sākta dzelzceļu būve arī šajā teritorijā. Pati Krievijas valsts kapitāla trūkuma dēļ dzelzceļus nebūvēja, to darīja privātās sabiedrības. Dzelzceļu būves tehniskie vadītāji Latvijas teritorijā pārsvarā bija angļi, jo toreiz Anglija bija vadošā valsts dzelzceļu lietās.
Jau 1914. gadā Latvijas teritorijā bija triju dažādu platumu dzelzceļi:
·krievu (1,524 m),
·pievedceļu (0,75 m),
·metra (1 m) platuma.
Pēc I Pasaules kara klāt nāca vēl
·normālplatums (1,435 m),
·lauku (0,6 m) dzelzceļu platums.
Kara laikā Vidzeme un Latgale atradās krievu armijas rokās, bet Zemgalē un Kurzemē saimniekoja vācu armija. Stratēģisku iemeslu dēļ Latvijā kara gados sabūvēja ļoti daudz dzelzceļu, galvenokārt šaursliežu. Satiksmē ar R Latvijas dzelzceļi saglabāja normālplatumu, kādā vācieši bija pārbūvējuši Kurzemes, Zemgales, Polijas un Lietuvas krievu platuma līnijas. Visām pārējām līnijām kā pamatplatumu pieņēma krievu platumu, kāds tas jau bija pirms I Pasaules kara un kāds tas bija arī Krievijas, Igaunijas un Somijas dzelzceļiem.
Pēc I Pasaules kara Latvijas valsts dzelzceļiem pirmajos pastāvēšanas gados bija jādarbojas ļoti nelabvēlīgos apstākļos, jo daudzās vietās bija iznīcināti sliežu ceļi, saspridzināti tilti, nodedzinātas stacijas, bojātas ūdensapgādes sistēmas un vajadzīgo ritošo inventāru bija aizvedušas okupācijas varas.
Kā pirmais dzelzceļa mantas ieguvums uzskatāms 1919. gada sākums, kad tika pārņemta Liepājas galvenās darbnīcas, kurās atradās 12 lokomotīves un 27 dažāda tipa vagoni. Saņemtajam ritošam inventāram tajā laikā tomēr nebija lielas praktiskas nozīmes, jo Kurzemes dzelzceļi vēl atradās vācu okupācijas iestāžu rokās. Pakāpeniski tika atgūts ritošais inventārs visā Latvijas teritorijā. Daļu lokomotīvju un vagonu no Rīgas – Valkas un Gulbenes – Apes līnijām bija aizvedis Igaunijas karaspēks. Versaļas miera līgums Vācijai aizliedza no okupācijas atbrīvoto apgabalu dzelzceļus atstāt bez ritošā inventāra, lai neparalizētu šo apgabalu saimniecisko dzīvi, tādēļ 1920. gada februārī Vācija Latvijai atdeva 52 normālplatuma lokomotīves, 105 pasažieru un 674 preču vagonus. I Pasaules kara laikā no Latvijas teritorijas uz Krieviju bija aizvests dzelzceļu ritošais inventārs un citi piederumi 70 miljonu zelta rubļu vērtībā, tādēļ vēl 1920. gadā Vidzemē un Latgalē bija niecīgs krievu platuma lokomotīvju un vagonu skaits. Lai izmantotu šajās līnijās daļu no Vācijas saņemtā ritošā inventāra, 1920. gada 16. martā Rīgas – Valkas līniju pārnagloja no krievu platuma uz normālplatumu. Līdz ar to vagonu apgrozība starp Latviju un Igauniju uz laiku beidzās. Pēc miera līguma un pārrunām ar Krieviju, Latvija atguva 110 lokomotīves, 150 pasažieru un 1600 preču vagonus.
Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Pa Valkas bānīša pēdām
Objekta iesniedzējs: Ilze Gaile, Edgars Gaile
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska