Slīpos tika izgatavoti dzelzceļiem paredzētie gulšņi jeb slīperi, no kā arī izcēlušies apkārtējo māju nosaukumi – Kalnaslīpi un Lejasslīpi. Šobrīd saglabājušās vien atsevišķas bedres un betonēti pamati.
Gulsnis ir dzelzceļa sliežu balsts, kas uzņem slodzi no sliedēm, novada to uz balstu un notur sliedes nemainīgā attālumā vienu no otras.
Pēc I Pasaules kara sliežu gulšņi (koka balsti) bija ļoti sliktā stāvoklī (sapuvuši), jo kara gados ceļu virsbūve netika remontēta. Tā kā krājumos gulšņu nebija, tad tie tika uz ātru roku izveidoti (šajā laikā tikai katrs ceturtais gulsnis tika atjaunots, kas īpaši gan neuzlaboja ceļu, tomēr vilciena kustība ar nelielu ātrumu pa to bija iespejama). Staciju ceļiem gulšņus gatavoja no kara laikā būvēto koka tiltu vecajiem materiāliem, kas tiltiem vairs nederēja. Sākotnēji tika lietoti tikai nesūcinātie priežu gulšņi, tomēr to kalpošanas mūžs ir īss – 4 līdz 6 gadi. Lai samazinātu izdevumus, Dzelzceļu virsvalde starpkaru periodā nolēma pāriet uz kreozoteļļā sūcinātiem gulšņiem, kas paildzina gulšņa kalpošanas laiku par 3 reizēm. Stacionārā gulšņu sūcinātava Rīgā tika pabeigta 1925. gadā, drīz pēc tam tika izveidotas arī pārvietojamās sūcinātavas.
Sūcināja ne tikai gulšņus, pārmiju un tiltu brusas, bet arī telegrāfa un citus stabus.
Lai pasargātu gulšņus no mehāniskas bojāšanas, visos galvenajos ceļos starp sliedi un gulsni tiek ielikti metāla palikņi, kas aizkavē sliedes iespiešanos gulsnī.
Normālais gulšņu skaits platceļu līnijās ir 1400 uz 1 km.
Gulšņu pasargāšanai no pūšanas un mehāniskas bojāšanas liela nozīme ir pietiekoši biezai laba balasta kārtai. Balastam ir labi jāvada ūdeņi un jāpadara ceļš iespējami stabils.
Balastu, tas ir, šķembas, granti, smiltis ieklāj starp gulšņiem. Sākotnēji dzelzceļos dominēja grants balasts, tomēr sausā laikā pie lieliem ātrumiem rodas putekļi, kas nav patīkami pasažieriem un var būt ritošā inventāra bojājuma iemesls. Lai šos trūkumus novērstu, 1928. gadā sāka balasta pārsegšanu ar šķembu kārtu līnijās, kur vilcienu ātrumi pārsniedz 80 km/st. vai arī kur bija intensīva pasažieru kustība.
Objekta iesniedzējs: Ilze Gaile, Edgars Gaile
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska