Meklējumos pēc teicējas kapa vietas var rasties grūtības, jo Līna Kuģe pati Lielaucē dzīvojusi neilgu laiku, un kapsētā apbedīti daudzi blakus pagastu iedzīvotāji. Ģimenē vārds Līna neesot lietots, bet gan Erna. Tādēļ uz krusta pie kapa vietas Lielauces kapos ir uzraksts „Erna Kuģevica”, kas ļauj šaubīties. Otrā pusē tumšajam ozolkoka krustam ir uzraksts „Arī šeit es esmu latviete”. Jāpiebilst, ka šobrīd Līnas atdusas vietas noformējums ir mainīts, krusts ir veidots no jauna un tautiska saktiņa izsaka Līnas Kuģes būtību.

Līnas stāsts:

"Līnas stāsts „Lielauces kapos dabūju piedzīvot spokus, kuriem es izskaidrojuma nezinu...tas bij kādā 46.gadā , tikko bijām pārbraukuši no bēgļu gaitām mājās, sākuši dzīvot uz savu zemīti. Atnācu uz kapiem apkopt savus brālīšus.Un esmu tur jau sanesusi smiltiņu un apravējusi, un apkopusi, un visu tā. Bija pienācis laikam pats pusdienas laiks. Visa pasaule, kā jau pēc kara, bija tukša un auksta. Un tāds klusums Tad uzreiz es tikai dzirdu, ka turpat netālu ,nu kādi pieci ,seši soļi, daudz ,ja desmit soļu attālumā lielā zālē kaujas kaķi .Es pirmāk neuztraucos nemaz, kas tur ko brīnēties, ka kaķi savā starpā kaujas.Bet nekust ne zāle, ne kaut kas.Es pirmāk uzsaucu –„Škic, ko te plēšaties!” Bet nekā. Plēšas un kaujas kā nelabie. Bet nu man paliek tā savādi. Visa pasaule tik klusa arī uzreizu.Un pa to zāli nemaz nav tā, kā kad kustētos kāds dzīvnieks, vai kas.It nekas, tikai tādas skaņas nāk, tā kā divi plēsīgi zvēri. Man palika bail, es paķēru visas savas lietiņas, ar ko biju strādājusi un metos projām no tiem kapiem taisni ar lielām bailēm...."

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: simtgadniece Līna Kuģe