Kaķi dzīvo tepat kaimiņos, mūsu mazie draugi un brāļi. Ir tādi, kas dzīvo savu saimnieku aprūpēti, siltos dzīvokļos uz mīkstiem spilventiņiem, un ir tādi, kuriem dzīvē tā nav paveicies. Kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nonākuši vai pat dzimuši uz ielas. Dažreiz mēs viņus nepamanām, jo ir tik pierasts, ka bezsaimnieku kaķi staigā pa tām pašām takām, kur mēs, sēž pie veikala durvīm, iespējams, kaut ko gaida, iespējams, sildās, iespējams, ka vēro mūs – cilvēkus. Mēs nezinām, ko viņi domā un kā jūtas, jo mēs par to nedomājam. Bieži dzirdamas sūdzības par tiem bļaujošajiem, smirdošajiem, netīrajiem un vēl dažnedažādajiem tiem – kaķiem. Un negribam saprast, ka tieši cilvēks ir atbildīgs par kaķu likteni.Mazais pūkainais kaķēns ir tik jauks :”Mammīt, papiņ nopērciet kāķīti!” Vecāki bieži pakļaujas šai bērnu vēlmei nemaz neapdomājot, ka šis solis irļoti svarīgs un viņi uzņemas atbildību par dzīvību. Bērnam mainās intereses, kaķītis izaug un vairs nav tik mīlīgs. Nepaiet ilgs laiks, kad kaķis ir uz ielas. Protams, mājas kaķa ceļš līdz ielas kaķim var būt ļoti atšķirīgs. Bet mums – cilvēkiem, ir jāsaprot, ka tieši mēs esam par to atbildīgi.
Mājas kaķi cēlušies no Āfrikas meža kaķa. Jau pirms gandrīz 10 000 gadiem tos pieradināja senie ēģiptieši.Senajā Ēģiptē, kad nomiris kaķis, cilvēki ir ļoti pārdzīvojuši un cilvēki noskuvuši matus un uzacis.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Liepājas kaķi

TAKAS pieteicējs: Gunta Kalniņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Kurzemes reģionā: Ieva Ignatova