Mūsdienās pie akmens notiek Jāņu dienas un 15.augusta - Māras dienas pasākumi.

Pētera pamatskolas 7. klases skolnieces Jolantas Čubčikas 1999.g. pierakstīts stāstījums pēc dzirdētā no vectēva Pētera un vecāsmātes Vilmas Līpaces: „Kāpurkalna ezera malā atrodas liels pelēks akmens, kas nosaukts par Māras akmeni. Veci cilvēki stāstījuši, ka noteiktā gadā, mēnesī, dienā un laikā esot redzama pati Māra. Viņa sēdot uz akmens un dziedot kādu dziesmu."

Jaunpiebalgas pagastā no seniem laikiem uzglabājusies viena teika par Rata kalnu. Netālu no Kāpurkalna mājas, ezera malā, uz kāda kalna senatnē stāvējusi Māras baznīca. Minētā baznīca nebijusi liela. Tajā atradies zelta teļš, ko ļaudis pielūguši. Svētdienās baznīcā salasījušies daudz ļaužu uz Dieva pielūgšanu. Baznīcas priekšā sēdējuši nabagi un gaidījuši no dievlūdzējiem dāvanas. Ezermalā atradies viens liels akmens, kur tādi, kas gājuši ezerā mazgāties, nolikuši dāvanas, lai izārstētos no slimībām. Tur bijis arī tā saucamais moku rats, kur ļaudis tikuši spīdzināti. No tā arī šis kalns dabūjis nosaukumu Rata kalns. Uznācis karš ar vāciešiem. Vācu kareivji šo baznīcu nodedzinājuši, bet paši atmuguriski sagājuši ezerā un noslīkuši. Vēlāk ezerā atrasti cilvēku galvas kausi, zobeni un citi kara ieroči. Zelta teļš ticis aprakts turpat Rata kalnā, dienvidu pusē, lai to nenolaupītu svešinieki. Pati Māra aizbēgusi, baurodama uz Krieviju. Alūksnē viņa atpūtusies un atstājusi vienu teļu, no kura izauguši lieli lopi, bet citus paņēmusi līdz un aizdevusi uz Ukrainu, tāpēc arī tur esot lieli lopi. Netālu no Jaunpiebalgas Mācītāja muižas atradies liels purvs, saukts Velna purvs. Ļaudis brīnās, kādēļ tik lielā purvā nav čūsku. Agrāk Velna purvā bijis daudz čūsku, kas bieži sadzēlušas siena pļāvējus. Toreiz mācītājs Kēlbrants paņēmis baltu zirgu un Bībeli. Apģērbies garīdznieka drēbēs, viņš apjājis purvam trīs reizes apkārt, un no tā laika Velna purvā nevienas čūskas nav.
A. Račevskis Jaunpiebalgā. - Grām.: Latviešu pasakas un teikas XV sēj. R., 1937, 295. – 296. lpp.

Lielais Māras svētakmens
Pētera pamatskolas 7.klases skolnieces Jolantas Čubčikas 1999.g. pierakstīts stāstījums pēc dzirdētā no vectēva Pētera un vecāsmātes Vilmas Līpaces: „Kāpurkalna ezera malā atrodas liels pelēks akmens, kas nosaukts par Māras akmeni. Veci cilvēki stāstījuši, ka noteiktā gadā, mēnesī, dienā un laikā esot redzama pati Māra. Viņa sēdot uz akmens un dziedot kādu dziesmu.

Lopu Māra kāpuru kalna ezerā
Jaunpiebalgas tiesā atrodas ezers – Kāpuru kalna ezers. Šinī ezera malā lopu Māra savas teles ganījusi. Bet reiz tai slīdējusi kāja un, gribot negribot, ieslīdējusi ezera dzelmē: noslīkusi. Teles gan skraidījušas bļaudamas apkārt, savu Māru meklēdamas, bet nelīdzējis, - lai meklē kur grib – kas pagalam, tas pagalam. Teles pusbadā nonīkušas, jo Māra tā vedusi agrāk zīdīt, bet tagad neviens nezīdījis. Beidzot cilvēki ieveduši teles savā kūtī un barojušas, tomēr tik treknas neuzbarojuši, kā Māra priekšlaik. Tirdzinieki (Kāpuru kalnā noturēja agrāk Māras tirgu) kādreiz veda vispirms šinī ezerā nomazgāties, kādu naudas gabalu ūdenī iemest un tad tikai domāt tirgoties. Ja kādam zirgam vaina atrada, tad tādu Māras dienā papeldināja šinī ezerā, apjāja trīsreiz tirgum riņķī un, re, zirgs vesels. Ezera malā senāk bijis akmens, uz kura Dievam ziedojuši. Reiz kādi pārgudri palaidnieki apēduši to, ko ļaudis uz akmeņa bija ziedojuši. Palaidnieki tikai pusdzīvi vēl varējuši pārvilkties mājā, cik slimi: skaidri mirst nost; kamēr tad pūšļojuši, pesteļi ar lielām mokām atcēluši gan.
- Grām.: Latviešu tautas teikas un nostāsti/ Sakopoj. J. Stiprais. - Valkā: J. Rauskas izdevums. – 58. lpp.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ:Iepazīsti Jaunpiebalgas novadu!

Objekta iesniedzējs: Baiba Logina, Vēsma Johansone, Irene Prīse, Juris Pīčs

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska