Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze apvieno luterticīgos kristiešus Ikšķiles novadā. Draudzē ir arī kaimiņu novadu un pilsētu iedzīvotāji, bet pamatā visiem ir kāda saikne ar Ikšķili.

Ikšķiles draudzē ir aptuveni 450 draudzes reģistrēto locekļu. Tā kā pēdējos gados novada iedzīvotāju apjomi strauji pieauguši, tad arī draudze pieaug no tiem, kuri tagad dzīvo draudzes robežās.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīcā norisinās dažādi koncerti.

Senatnē:

1915. gadā vācieši sašauj Ikšķiles veco baznīcu, bet Pieminekļu valde, profesora P. Kundziņa rosināta, pieprasa, lai vecās baznīcas ēka tiktu restaurēta pirmatnējā veidolā, ko draudze līdzekļu trūkuma dēļ nespēj izdarīt. Tāpēc draudze nolemj celt jaunu baznīcu pilsētas centrā.

Draudzes priekšnieks A.Jaunbērzs, pērminderis Jānis Volmārs, Killes kungs, Andersona kungs un citi ieķīlā savus īpašumus, lai saņemtu bankas kredītu baznīcas celtniecībai. Ikšķiles baznīcas metu izstrādā prof. Pauls Kundziņš, un baznīcas pamatakmens tiek ielikts 1931. gada 28. jūnijā, savukārt visa celtniecība tiek pabeigta 1933. gada oktobrī. Baznīcu iesvēta 1933. gada 12. novembrī arhibīskaps T. Grīnbergs.

Altārgleznu glezno profesors Jānis Kuga. Gleznas moto: „Dod man svētību, Jēzu!” Baznīcas zvanu 1934. gadā izgatavo Liepājas drāšu fabrika. Tā moto ir: „Zvani man rītos, zvani svētvakaros!”. Savukārt elektriskās ērģeles izgatavo VEF, un tās tiek iesvētītas 1943. gada 7. martā, taču kara laikā diemžēl tiek izpostītas.

Draudzes vēsture:

1938. gadā draudzē jau ir 1200 locekļu. 1952. gadā ar Baznīcas virsvaldes lēmumu Ikšķiles draudze juridiski tiek apvienota ar Ogres draudzi, bet turpina darboties savā dievnamā līdz 1963. gadam, kad vairs nespēj nomaksāt nodokļus. Ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1968. gada maijā draudzei baznīcas ēku atņem, un tā pāriet V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas rīcībā, kas ēku kapitāli pārbūvē un iekārto tajā grāmatu depozitāriju.

Ikšķiles evaņģēliski luteriskā draudze atjaunojas 1991. gada 15. maijā, bet dievkalpojumus tai nākas noturēt Kultūras biedrības namā, jo Nacionālā bibliotēka baznīcas ēku pilnībā no grāmatām atbrīvo tikai 1998. gada 5. novembrī, un tad arī sākas baznīcas atjaunošanas darbi.

1999. gada novembrī draudze nolemj atgriezties izpostītajā dievnamā. Pēc 3 nedēļu intensīva un nepārtraukta darba ikšķilieši sagaida savus pirmos Ziemassvētkus atjaunotajā baznīcā, un 2000. gada 3. martā arhibīskaps Jānis Vanags iesvēta baznīcas pagaidu altāri.

Baznīcas ārējais veidols pilnībā tiek atjaunots 2005. gadā, un tā iekļauta 100 Latvijas sakoptāko kultūras pieminekļu skaitā. Baznīcas iekšējais interjers veidots pēc mākslinieces Maijas Avotas projekta. Lūgšanu zāli rotā mozaīka, kuru veidojušas mākslinieces, un vitrāžas, kuru autore ir Sandra Utāne. Baznīcā ir saglabāts viens no iebūvētajiem starpstāviem. Tāpēc lūgšanas zāle joprojām ir otrajā stāvā, bet pirmajā stāvā iekārtotas Svētdienas skolas un draudzes telpas.

Atjaunoto Ikšķiles baznīcu 2005. gada novembrī iesvēta arhibīskaps Jānis Vanags, un tā ir nosaukta Svētā Meinarda vārdā.

Objektu iesūtīja: Nika Frīdberga- Pumpuriņa, Ogres un Ikšķiles tūrisma attīstības aģentūra

TAKA: Laipni lūgti Ikšķilē