Šobrīd uz salas ir uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs), kas tika ievētīti 1999. gada 29. septembrī, bet uzstādīti 2000. gada 20. jūlijā. Tā paša gada 20. augustā uz salas noritēja svētvietas atklāšanas dievkalpojums, kuru vadīja Latvijas Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps metropolīts kardināls Jānis Pujats, tajā piedalījās vairāki priesteri, kā arī Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Konservācijas nolūkos 2002. gadā drupām uzlikts metāla segums, taču konservācijas process noritējis arī iepriekš 1962. – 1963. un 1970. – 1975. gados. 2005. g. Baznīca iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā kā viens no sakoptākajiem Latvijas kultūras pieminekļiem.

Sv. Meinarda svētvieta gan kultūrvēsturiskās, gan reliģiskās nozīmības dēļ pakāpeniski kļūst arvien pazīstamāka Latvijā. Uz šīs salas aizsākās vairākas jauniešu dienas, kuru laikā jaunieši nesa cauri visai Latvijai aizdegtu sveci - no pirmās baznīcas drupu vietas Ikšķilē uz citām Latvijas pilsētām. Uz šiem svinīgajiem pasākumiem vienmēr ieradās V.E. kardināls Jānis Pujats, garīdznieki, semināristi un svētceļnieki. Ik gadu Sv. Meinarda salā, pirmajā svētdienā pēc 15. augusta, tiek svinēti Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem. Uz salas notiek dievkalpojumi, kā arī kristību un laulību ceremonijas.

Mūsdienās, lai apskatītu celtnes drupas, uz salu var nokļūt ar laivu, kā arī ar pārceltuvi, taču katru vasaru, Rīgas HES ūdenskrātuves ūdens līmeņa pazemināšanas laikā, līdz baznīcas drupām, iespējams, aiziet sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.

Sentantē:
Pirms vairāk nekā 800 gadiem, līdz ar Svētā Meinarda baznīcas uzcelšanu, aizsākās Latvijas un pat Eiropas nozīmes vēstures notikumi, kuru liecinieki mūsdienās ir vecākās sakrālās mūra celtnes drupas uz Sv. Meinarda salas Daugavā. Sv. Meinarda baznīca Ikšķilē bija pirmā mūra celtne Baltijā, Livonijas bīskapa baznīca, un tieši šeit meklējami pirmsākumi Līvzemes un Livonijas valsts vēsturei. Līdz ar baznīcas celšanu iezīmējams kristietības sākums Latvijā - sala ir pirmā kristietības svētvieta Latvijā.

Svētais Meinards (1130.-1196.), pazīstams arī kā Meinhards, bija pirmais zināmais katoļu misionārs Livonijā, pirmais Ikšķiles bīskaps un Romas Katoļu baznīcas svētais. Meinards bija priesteris no Sēgebergas augustīniešu klostera Holšteinā, kurš Latvijas teritorijā ieradās kā misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa Meinards bija pieņemts par kapelānu. Ap 1180. gadu viņš nonāca Baltijā un uzsāka pagānu evaņģelizāciju - viņš bija brīvprātīgi izvēlējies un stingri apņēmies sludināt evaņģēliju tur, kur to vēl nepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, aptuveni 16 gadus Meinadrs palika uz dzīvi Ikšķilē.

1184. gadā Meinards uzcēla koka kapellu Ikšķilē un kalpoja par misionāru. 1184./1185. gada ziemā Ikšķilei uzbruka lietuvji, Meinards ar lībjiem bija spiests patverties mežā. Lai aizsargātos pret tālākiem uzbrukumiem, misionārs, apmaiņā pret lībju solījumu kristīties, ierosināja būvēt akmens pili. Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību, tādēļ Sv. Meinards uzaicināja meistaru no Gotlandes, un Baltijā tapa pirmā mūra celtne- ar lielu nocietinājumu apjozta baznīca, kas laika gaitā piedzīvojusi neskaitāmus postījumus un pārbūves.

1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II piešķīra Meinardam bīskapa tiesības jaunizveidotajā Ikšķiles bīskapijā. 1188. gada 1.oktobrī pāvests KlementsIII dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. Sv. Meinards mira 1196. gadā un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra, taču vēlāk (14. gs.) viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kuras sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Par Sv. Meinarda dzīvi un darbībām liecina Indriķa un Atskaņu hronikas (12.-13. gs.). 2010. gada 24. septembrī Daugavas prospekta malā pie Rīga-Daugavpils šosejas, zaļā meža ielokā, godinot un turot cieņā Latvijas pirmā bīskapa piemiņu, tiek uzcelts piemineklis Sv. Meinardam.

1550. g. baznīcu savā īpašumā ieguva muižnieks Teodors Šluknigs, kas izpostīto dievnamu pārdeva Rīgas pilsētai. 1577.g. karā ar krieviem baznīcu atkal tika nopostīta. 1630.g. pateicoties Zviedrijas karalim Gustavam Ādolfam baznīcu atjauno. Bet 1656.g. Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks baznīcu izpostīja un sagrautajos mūros ierīkoja noliktavu. 1656.g. pēc krievu karaspēka aiziešanas Rīgas būvmeistara Indriķa Hennekena vadībā baznīcā tika veikti vērienīgi remontdarbi. Lielā Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.) Pētera Lielā karaspēks baznīcu kārtējo reizi nopostīja. 1739.g. celtne jau bijusi atjaunota. Ievērojamāki remontdarbi notikuši 1754.g., un par to liecina gadskaitlis „1754” draudzes telpā.

Baznīcas kapitāla pārbūve pēc arhitekta J.D. Felsko projekta notika 1879. – 1881. gadā. Pārbūvēto baznīcu iesvētīja 1880. gada rudenī. Pēc pārbūves baznīcā bija 400 sēdvietām un tā saglabāja tādu veidolu līdz pat tās sagraušanai 1915.- 1916. gadā. 1.Pasaules kara laikā baznīcu sagrāva vācu artilērijas šāviņi. Senā baznīca cieta arī Otrajā pasaules karā - 1944. gada augustā tās tuvumā norisinājās padomju un vācu tanku kauja.

1976. gadā ekspluatācijā tika nodots pirms sešiem gadiem celtais ūdenskrātuves aizsargdambis pie Ikšķiles. Ūdenskrātuves izveide skāra arī Ikšķiles baznīcas drupas, kuras, atbilstoši ūdens uzstādījumam- 18 metriem virs jūras līmeņa-, atrastos 0,85 metru dziļumā, un tādējādi tiktu pakļautas izskalošanai. Lai to nepieļautu, saskaņā ar 1973. gadā izstrādāto projektu tika veikta baznīcas un pils mūru konservācija un mākslīgās salas izveide, izveidojot smilšu uzbērumu 19 metrus virs jūras līmeņa, nogāzes nostiprinot ar akmeņiem. Tās mūru daļas, kas palika zem uzbēruma līmeņa, tika simboliski eksponētas, zālājā izvietojot betona plāksnes atbilstoši sienu atrašanās vietām.

Lai arī appludināts, kādreizējais Ikšķiles muižas komplekss glabā epizodiski redzamas liecības ainavā. Laikā, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē tiek pazemināts ūdens līmenis, skatam paveras plaši, ūdens pārskaloti, būvgružiem pārklāti laukumi, vietumis iezīmējoties ēku pamatiem, zinātājam ļaujot identificēt kādreizējo ēku atrašanās vietas. Par muižas parku mūsdienās liecina saglabājušies celmi, kas stiepjas gar iebraucamo ceļu, iezīmējot kādreiz kuplojošo aleju. No kādreizējiem ceļiem lielākie nav izzuduši, lielā mērā pateicoties to atjaunošanai 1980. gadu beigās, izveidojot uzbērumus. Kad ūdens līmeni pazemina, tie joprojām kalpo par ceļu cilvēkiem, kas mēro ceļu no kādreizējās šosejas līdz baznīcas drupām.

1998. gadā sala un uz tās esošās baznīcas drupas pilsētas dome nodeva jaunās Ikšķiles katoļu draudzes pārvaldībā. Sala ieguva Sv. Meinarda nosaukumu. Tā paša gada 29. oktobrī Kultūras Ministrija apstiprināja Ikšķiles pilsētas drupām piešķirto valsts nozīmes arhitektūras kultūras pieminekļa statusu, kura pirmsākumi ir datēti ar 1184. gadu.

Objektu iesūtīja: Nika Frīdberga- Pumpuriņa, Ogres un Ikšķiles tūrisma attīstības aģentūra

TAKA: Laipni lūgti Ikšķilē