Atbildes, kuras tu meklē

Reliģija
Kultūra
Pilsētas un novadi


18-19.gs.

Brāļu draudzes Vidzemē   (arī hernhūtiešu brāļu draudzes) 

Sākotnēji reliģiski sektantiska, vēlāk sociāli reliģiska kustība. Pirmie Herhūtes (Augšlauzicā, Vācijā) sūtņi Vidzemē ieradās 1729IX un sāka sludināt savus reliģiskos uzskatus. Sākumā viņi ieguva piekritējus tikai no vācu aprindām (Kampenhauzeni no Ungurmuižas, Hallarti no Valmiermuižas). Par kustības centru kļuva Valmieras un Cēsu novadi.

1738.23.VIII Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kur sagatavoja zemnieku skolu skolotājus no latviešu vidus. Kustībā arvien plašāk sāka iesaistīties arī latvieši.

Zemniekus aizrāva brāļu draudžu demokrātiskā iekārta - draudzes vadīja no zemnieku vidus izvirzīti "tētiņi" jeb teicēji, draudzes locekļi saucās par brāļiem un māsām. Brāļu draudze nodibinājās arī Rīgā, Pārdaugavā (vad. Jānis Šteinhauers).

Dažos gados Vidzemē strauji pieauga lauku skolu skaits, samazinājās alkohola patēriņš un uzlabojās vietējo iedzīvotāju morāli tikumiskā dzīvē. Tomēr muižnieki baidījās no tik plašas un organizētas dzimtcilvēku kustības. Tā nepatika arī mācītājiem, jo atņēma cilvēkus viņu draudzēm. Opozīcija panāca, ka cariene Elizabete I 1743.g. brāļu draudžu darbību aizliedza. Vācu mācītāju neiecietība sekmēja latviešu un igauņu zemnieku pāreju pareizticībā.

Par spīti aizliegumam draudzes turpināja darboties, arvien vairāk pievēršoties laicīgiem jautājumiem, sevišķi pašizglītībai. Kustības aizlieguma jeb t.s. "klusā gājiena" gados bija pieaudzis lasīt un rakstīt pratēju zemnieku skaits. Latviešu zemnieki brāļu draudžu kustībā meklēja arī atbalstu cīņai pret muižniekiem. Blomes audējs hernhūtietis Ķikuļa Jēkabs dzimtzemnieku vārdā uzrakstīja vairākas sūdzības, kā arī sacerēja "Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesmu"(1777), kurā asi kritizēja dzimtbūšanu un varmācību pret zemniekiem. Brāļu draudzēm bija arī ievērojama loma Kauguru nemieros (1802). 1817.g. Aleksandrs I ar "Žēlastības vēstuli" no Vācijas ieceļojušajiem hernhietiešiem Vidzemē un Igaunijā atļāva atjaunot legālu darbību un iesaistīt savās kopās arī vietējos iedzīvotājus. Baltijas muižnieki tam pretojās un negribēja šo atļauju attiecināt uz vietējo iedzīvotāju brāļu draudzēm. Līdz 19.gs. kustība skaitliski pieauga un aptvēra jaunus novadus, atrodot atsevišķus piekritējus arī Kurzemē (ap 1743.g. Baltijas guberņās bija 3 tūkst. hernhūtiešu, 18.gs. beigās > 5 tūkst., 19.gs. 20.gados - 10 tūkst., bet 19.gs. vidū ~ 30 tūkst.).

Krievijas impērijas izdoto jauno baznīcu likumu (attiecināja arī uz luterisko Baznīcu) iespaidā brāļu draudžu kustība zaudēja aktivitāti, sašaurinājās un kļuva par tipisku sektantisku kustību. Ar brāļu draudzēm aizsākās latviešu zemniecības patiesa ieaugšana kristietībā un muzikālās kultūras attīstībā. Izcila nozīme ir hernhūtiešu sarakstītajai literatūrai - tas ir unikāls avots tā laika zemnieku psiholoģijas iepazīšanai, kā arī patiess viņu sociālo un ekonomisko spaidu atspoguļojums.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012