Atbildes, kuras tu meklē
"Indriķa hronikas" titullapa. 1993

Kultūra


12.gs. beigas - 13.gs. 1.ceturksnis

Indriķa hronika   (Heinrici Chronicon) 

Vecākā zināmā Latvijas teritorijā uzrakstītā hronika, galvenais vēstures avots par 12.gs. beigu un 13.gs. 1. ceturkšņa notikumiem Baltijā. Hronika sarakstīta ap 1225 vai 1226, bet tās pielikums 1227.gadā. Bīskapa Alberta Bukshēvdena uzdevumā hroniku bija paredzēts iesniegt pāvesta legātam Modēnas Vilhelmam nodošanai pāvestam. Hronikai vajadzēja attēlot bīskapa Alberta darbību Baltijā labvēlīgā gaismā. Par hronikas autoru tiek uzskatīts tajā vairākkārt minētais priesteris Indriķis (Henricus, Heinricus), kas saukts arī par Latviešu Indriķi (Heinricus de Lettis), lai gan jautājums par viņa tautību joprojām nav īsti skaidrs. Paša autora hronikai dotais nosaukums nav saglabājies. "Indriķa hronika" ir nosacīts apzīmējums, kurā izmantota autora vārda latviskotā forma.

Hronika sarakstīta latīņu valodā un iedalīta 4 grāmatās un 30 nodaļās. Pirmā un otrā grāmata stāsta par Līvzemi un bīskapa Meinarda un Bertolda darbību Baltijā (ap 1180-1198), trešā - par Vidzemes iekarošanu un Tālavas latgaļu pievēršanu kristietībai (1199-1208), bet ceturtajā grāmatā stāstīts par igauņu pakļaušanu un kristīšanu (1208-1226); pielikumā sniegtas ziņas par Sāmsalas iekarošanu.

Latviski hronika izdota 3 reizes: M.Siliņa tulkojumā (1883), J.Krīpēna tulkojumā (1935) un Ā.Feldhūna tulkojumā ar plašiem Ē.Mugurēviča komentāriem (1993).

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012