Atbildes, kuras tu meklē
Ordeņa brāļi 14.gs.
Vācu bruņinieka apbruņojums 12.gs.

Politiskās attiecības
Kari un nemieri
Tautības un etniskās grupas
Reliģija
Perioda raksturojums


11.-13.gs.

Krusta kari

Katoliskās Eiropas kari pret "neticīgajiem" (musulmaņiem, pagāniem, pareizticīgiem un citiem citticībniekiem), tika organizēti pēc katoļu Baznīcas iniciatīvas. Pirmo krusta karu izsludināja pāvests Urbāns II 1096 Klermonā (Francijā) pret musulmaniskajiem turkiem seldžukiem, kas bija iekarojuši Palestīnu - kristiešu "Svēto zemi". Līdzās šim galvenajam krusta karu mērķim katoļu Baznīcai bija arī citi mērķi - nosargāt kristīgo Eiropu no islama ekspansijas un pievienot Austrumu jeb pareizticīgo Baznīcu katoļu Baznīcai. Savukārt krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi - feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemnieki jaunajās zemēs cerēja iegūt brīvību. 1096-1270 katoļu baznīca organizēja 8 krusta karus uz Palestīnu. Pirmie krusta kari, kas notika 11.gs. beigās-12.gs., ieguva lielu atsaucību katoliskās Eiropas sabiedrībā un tiem bija zināmi panākumi. Šajā laikā izveidojās pirmie bruņinieku ordeņi. Nākamie karagājieni 13.gs. beidzās pilnīgi nesekmīgi, un 1270.g. katoļu Baznīca atteicās no centieniem atgūt Palestīnu.

Vienlaikus ar Eiropas mērogā organizētajiem krusta kariem uz "Svēto zemi" notika arī mazāki vietēja rakstura krusta kari, piemēram pret albigiešiem un husītiem (ķeceriem), arābiem Pirenejos (tā sauktā rekonkista) vai pagāniskajiem rietumslāviem Austrumeiropā un baltiem, kā arī Baltijas somiem Ziemeļeiropā. Pēdējos karus dažkārt dēvē arī par Ziemeļu krusta kariem. Ap 1171 pāvests Aleksandrs III izdeva bullu, ar kuru vienādoja Palestīnas un Baltijas krustnešu tiesības. Kaut arī Ziemeļu krusta karos piedalījās dāņi, zviedri, čehi, poļi un citas tālaika katoliskās tautas, krustnešu galvenos spēkus veidoja vācieši, kuri jau 10.gs. bija sākuši "spiešanos uz austrumiem".

Par pirmo krusta kara mēģinājumu pret senās Latvijas iedzīvotājiem tiek uzskatīts 1195, kad Ikšķiles bīskapa Meinarda līdzgaitnieks Turaidas Teodorihs ieguva pāvesta atļauju rīkot krusta karu pret lībiešiem. 1198 ar bīskapa Bertolda organizēto krusta karu pret lībiešiem aizsākās Latvijas teritorijas iekarošana un Livonijas valstu veidošanās. Vispirms tika pakļauti lībieši, tad sēļi un latgaļi. Kuršu un zemgaļu cīņas pret krustnešiem noritēja daudz ilgāk un asiņaināk, un tos krustnešiem izdevās pakļaut 13.gs. beigās, kad Livonijas ordeņa rokās krita pēdējā zemgaļu pils - Sidrabene.

Krusta karu iznākumā tika pārtraukta līdzšinējā Baltijas tautu sociālā un politiskā attīstība. Latvieši un igauņi savā zemē kļuva par zemnieku kārtu (Livonijas zemniecība), ar kuru valstis un valdnieki faktiski nerēķinājās. Turpmāko Baltijas attīstību vairākus gadsimtus noteica iekarotāji - vācieši, kas ieguva vadošo stāvokli Livonijas politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka Baltija nonāca kristīgās Eiropas politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras ietekmē, aizsākās mūsu senču pievēršanās kristietībai, kas veicināja izglītības un kultūras attīstību un mūsdienās ir neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012