Atbildes, kuras tu meklē
Melngalvju nams
Preču svērāji
Melngalvju nams pēc 1777. gada pārbūves
Melngalvju ģerbonis. Sudraba kalums
Lielais monētu kauss
Sv.Maurīcijs uz jūras zirga
Sv.Maurīcija skulptūra
Melngalvju nama svētku zāle
Melngalvju nams
Astronomiskais pulkstenis

Kultūra
Pilsētas un novadi


14-21.gs.

Melngalvju nams

Rīgas Ratslaukuma nozīmīgākā celtne. Atradās laukuma D daļā un daudzus gadsimtus bija Rīgas sabiedriskais centrs. Pirmoreiz vēstures avotos minēta 1334 kā Lielās ģildes Jaunais nams. 15.gs. 2.pusē namam nostiprinājās arī otrs nosaukums - Ķēniņa Artusa pagalms. Abi šie nosaukumi līdztekus Melngalvju namam lietoti vēl 18.gs. sākumā.

Jauno namu 14.gs. 1.pusē cēlusi Rīgas pilsēta sabiedriskām vajadzībām. No rātes to īrēja Lielās ģildes tirgotāji un pilsētu melngalvji. 1687.g. melngalvji kļuva par vienīgajiem īrniekiem, bet 1713 namu nopirka savā īpašumā.

Pastāvēšanas laikā Melngalvju nams vairākkārt pārveidots, paplašināts un papildināts, tomēr nama abi zelmiņi daudz saglabājuši arī no pirmā un 15.gs. būves laika. Ēkas abu zelmiņu stateniskais akcentējums ar slaidām vienkāršu un profilētu ķieģeļu ierāmētām ielodzēm, ko noslēdza gotiski smails loks, bija atbilstošs tā laika Hanzas pilsētu celtniecības tradīcijām.

1581.g. galvenās fasādes zelmiņa augšdaļā tika uzstādīts no apzeltīta koka Ķēniņa Artusa krūšutēls ar scepteri un valsts ābolu rokās. 1619-1625 pārbūves laikā galvenās fasādes zelmini pārveidoja Ziemeļeiropas manierisma stilā. Uz dzegu stūriem tika novietoti no Lībekas atvesti 2 akmens lauvas ar vēja rādītājiem. 1622.g. zelmiņa vinagojumā uzstādīja jaunu vēja rādītāju ar Sv.Jura jātnieka attēlu, ko izgatavoja Rīgā. 1626 ēkas fasādē ievietoja astronomisko pulksteni, kas rādīja stundas, dienas, datumu, nedēļu, mēneša fāzes utt. Tā autors bija Rīgas pulksteņmeistars Matīss.

Nama centrs bija svētku zāle, kas aizņēma 2.stāvu visā ēkas platumā un garumā. 1684 tika uzbūvētas jaunas vaļējas akmens kāpnes, kas veda no Ratslaukuma tieši zālē.

1710 Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas; tika sapostīta arī svētku zāle.

Lielākās izmaiņas nama arhitektūrā notika 18.gs. beigās, kad tika uzcelta jauna liela divstāvu piebūve. 1816 uzcēla vēl vienu piebūvi pie nama garensienas Daugavas pusē. Tur 2.stāvā tika iekārtotas t.s. muzeja istabas, kurās glabājās gk. izcili lietišķās mākslas priekšmeti un melngalvju dokumenti. Ēkas 1.stāvā atvēra veikalus. Sakarā ar ģenerālgubernatora rīkojumu (1816) par vecpilsētas namu vaļējo kāpņu likvidēšanu, Melngalvju nama vaļējās kāpnes tika pārsegtas ar iegarenu kupolu.

Pēdējās būtiskās izmaiņas fasādes zelminī notika 1886, kad visās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tika iestrādāti jauni betona lējuma papildu profili. Ielodžu izdaiļošanai tēlnieks Augusts Folcs betonā atlēja Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas pilsētu ģerboņus, kā arī izveidoja 4 skulptūras: Neptūnu, Merkūriju, Vienību un Mieru.

Nama pārbūvju laikā tika uzlabota un izgreznota arī lielā svētku zāle, kuras augstums bija 6,68m. Pēc Johana Kristofa Broces ziņām baroka laikā netālu no galvenās ieejas zālē atradies sienas gleznojums, kurā bijuši attēloti pagāniskie lībieši savos nacionālajos tērpos un senlaiku bruņojumā. Zāles griestu vidū atradās 10m plats, apaļš gleznots plafons (autors E.Tode, pabeigts 1900). Pie zāles sienām atradās bijušo zemes valdnieku portreti, ietverti bagātīgi kokgriezumiem rotātos zeltītos rāmjos. Zāles gala sienu rotāja liels melngalvju ģerboņa gleznojums, bet abus logus - rokoko stila gleznojumi ar moru galvām un kuplu ornamentu (autors J.Beijermanis).

Senais un greznais kultūras piemineklis gāja bojā 2. pasaules kara laikā 1941.29.VI. Šāviņu eksplozijās tika saraustīts nama jumta šīfera segums un atklātas bēniņu sausās koka konstrukcijas, kas aizdegās no apkārtējām degošām mājām.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izdegušie Melngalvja nama mūri tika nostiprināti, lai neapdraudētu garāmgājējus, bet padomju okupācijas laikā 1948 tika uzspridzināti.

Piedurvju akmeņi ar vēlās gotikas figurāliem ciļņiem (1522) un atsevišķi iekārtas priekšmeti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Drupas novācot, saglabātas arī būvdetaļas un to fragmenti.

Pēckara gados nenorima interese par Melngalvju namu − tā atjaunošanai tika izstrādāti vairāki projekti. 1991. g. Svētā Pētera baznīcā tika sarīkota Melngalvju namam un Melngalvju biedrībai veltīta piemiņas izstāde. 1992. g. sākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. g. iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību, tad arī tika uzsākta nama celtniecība. 1995. g. 29. VI jaunceļamā Melngalvju nama pamatos tika ielikta atmiņas kapsula. Kopš 1999. g. Rīga atkal lepojas ar atdzimušo celtni. Ir piepildījies vēlējums, kas reiz bijis ierakstīts nama vārtos: „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs !”

Virs otrā stāva logiem ir uzraksts: „Melngalvju nams tika sagrauts 1941. gadā. pilsētas astoņsimtgadei par godu namu uz vecajiem pamatiem no jauna uzcēla Rīgas pilsēta.”

Jaunuzceltā nama pirmajā stāvā iekārtota bruņniecības tematikai veltīta izstāde, kurā apskatāms arī sudraba bērza zariņš – balva, ko ik gadu saņem sacensību uzvarētājs – Maija grāfs.Melngalvju nama pirmajā stāvā no jauna izbūvētas vairākas telpas, kurās savulaik atradies gan melngalvju arhīvs, gan leģendām apvītas relikvijas, gan ievērojami mākslas darbi.. Tagad šīs telpas rotā kamīni, 19. gs. mēbeles, gleznas vai to kopijas, četras 18. gadsimta moru skulptūras un citas relikvijas vai to kopijas. Kabinetā apskatāma Latvijas valsts augstākā apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņu un medaļu – kolekcija, bet Muzeja istabā – Melngalvju nama jaunā sudraba kolekcija. Svētku zālē notiek koncerti.

Izmantotā literatūra:

  1. Ārends P. Melngalvju nams Rīgā. R., 1943.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012