Atbildes, kuras tu meklē
Gaujienas pils. Celta 19.gs.
Šlokenbekas muiža
Alsungas pils
Ēdoles pils iekšējais pagalms
Ēdoles pils

Saimnieciskā dzīve
Iedzīvotāju sociālie slāņi


14.-20.gs

Muižniecība

Lēņu muižu turētāji, vēlāk šo muižu īpašnieki, kas Livonijā kā atsevišķa privileģēta sabiedrības daļa radās 15.gs. Līdz ar kara tehnikas (šaujamieroču) attīstību šai laikā beidzās arī bruņinieku laikmets. Kādreiz Eiropas mērogā organizētie krusta kari ieguva šauri lokālu raksturu (krusta kari pret husītiem Čehijā vai turkiem Balkānos). Livonijas laicīgo bruņinieku vietā zemes kungi arvien vairāk sāka izmantot algotņu pakalpojumus. Mainījās arī ekonomiskā situācija: līdzās naturālajai saimniecībai arvien lielāku nozīmi sāka iegūt tirgus saimniecība. Rietumeiropā 15. un 16.gs. mijā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības un meža precēm, to cenas cēlās. Šīs pārmaiņas mudināja bruņiniekus savu dzīvi ciešāk saistīt ar lēņa zemju apsaimniekošanu un kļūt par muižniekiem. 14-16.gs. bruņinieki-muižnieki paplašināja lēņu mantošanas tiesības, bet ar Sigismunda II Augusta privilēģiju daudzi muižnieki ieguva bijušo lēņu zemes dzimtsīpašumā.

15.gs. beigās un 16.gs. zemes kungu politiskā un saimnieciskā ietekme strauji mazinājās, savukārt muižnieku ietekme pieauga. Lielu saimniecisku un politisku lomu Livonijā ieguva bagātākās muižnieku dzimtas - Ungerni, Tīzenhauzeni, Rozeni un Ikskili. Šīm dzimtām piederēja pilis un bija arī vasaļi. Dzimtu dižciltību apliecināja ģerboņi un tituli. Šo dzimtu pārstāvji savstarpējo attiecību kārtošanā uzstājās arī kā patstāvīgs politisks spēks.

Baltijas muižniecībā atšķirībā no Rietumeiropas muižniecības, nebija augstāko dzimšu aristokrātijas. Muižnieki bija cēlušies galvenokārt no bruņinieku karakalpiem vai zemākās kārtas bruņiniekiem. Augstākais vasaļu slānis 14.-15.gs. ieguva bruņniecības apzīmējumu (millites et vasalli) un daudzas privilēģijas. Pēc bruņniecības matrikulas sastādīšanas šis slānis izveidojās par slēgtu korporāciju. Matrikulētajā muižniecībā iekļuva tikai augstākais zemes valdītāju slānis.

Kurzemes un Zemgales hercogistē muižniecība bija skaitliski neliela kārta, tomēr tai piederēja lielākā daļa zemes un uz tās dzīvojošie zemnieki, kā arī tiesu vara un izpildvara. Bez muižniecības piekrišanas hercogs nedrīkstēja pieņemt nevienu valstiski nozīmīgu lēmumu. Hercogs Vilhelms Ketlers centās mazināt muižniecības varu, uzaicinot atbildīgos amatos ārzemniekus, bet 1601.g. muižnieki panāca, ka tiek atzītas tā sauktās indigenāta tiesības. Hercogs apstrīdēja arī dažas muižnieku tiesības un izvirzīja jaunas prasības muižniecībai. Šāda rīcība izraisīja asu muižniecības protestu. Muižnieku intereses aizstāvēja landtāgs. Paralēli hercoga armijai muižniekiem bija savs karaspēks. Hercogistes muižniekiem bija arī savi pārstāvji Žečpospolitas seimā Varšavā.

Muižnieki bija atbrīvoti no visiem nodokļiem, nodevām un muitām, vienīgais to pienākums bija pēc Žečpospolitas karaļa aicinājuma dot armijai 200 bruņotus jātniekus. Slavenākās hercogistes muižnieku dzimtas bija Bēri, Hāni, Mēdemi, Korfi, Rekes.

17.gs. 1.pusē arī Vidzemes muižniecība izveidoja savas kārtas organizācijas un ieguva pašpārvaldi - landrātu kolēģiju. Muižniekiem bija tiesības ierosināt likumus, iecelt vai ievēlēt savus kandidātus dažādos vietējos valsts amatos, pārzināt skolas un baznīcas, sadalīt un ievākt nodokļus. Šīs priekšrocības muižniekiem izdevās saglabāt cauri 19.gs. administratīvo reformu laikiem līdz Krievijas impērijas sabrukumam 1917.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012