Atbildes, kuras tu meklē
Tirdzniecības palīgamatu tērpa piederumi
Svaru un mēru paraugi
Preču svērāji
Gofelšoneris "Tprrū!"
Barkentīna "Latvija"
Hanzas tirgotāji
Skats uz Rīgas ostu un plosta tiltu
Rīgas tirgotāja J.H.Muižeļa īpašums Zundā
Kaņepāju saiņošana

Saimnieciskā dzīve
Pilsētas un novadi


Tirdzniecība

Ražojumu maiņa pirkšanas un pārdošanas ceļā atkarīga no sabiedrības attīstības pakāpes. Latvijas teritorijā tirdzniecība strauji attīstījās 1.gt. 2. pusē, kad vairāk sāka ieplūst dārgmetāls (sudrabs, retāk zelts). Lībieši un latgaļi, tirgojoties ar austrumslāviem, izmantoja Daugavas un Gaujas ūdensceļus, bet kurši tirdzniecības sakariem ar senprūšiem un skandināviem - Baltijas jūru. Izveda gk. vasku un zvērādas, bet ievedumos arvien lielāku nozīmi ieguva sāls (līdz 19.gs. 2.pusei sāls un siļķes bija nozīmīgākās importa preces Latvijā).

14.gs. Rīgas vācu tirgotāji no Rīgas ārējās tirdzniecības izstūma citu tautību tirgotājus. Vācu tirgotāju priekšrocības visā Livonijā nostiprināja arī Hanza - vācu tirdzniecības pilsētu savienība. Pēc Lielās ģildes ierosinājuma 15.gs. vidū Rīgā tika aizliegta t.s. viesu tirdzniecība (preces nedrīkstēja pārdot bez Rīgas tirgotāja starpniecības, kurš par to saņēma ievērojamu peļņas daļu).

No Austrumeiropas gk. Krievzemes un Lietuvas valsts cauri Livonijai uz Rietumeiropu visbiežāk tika vests vasks un zvērādas. Tomēr zvēru kļuva mazāk un zvērādu eksports nemitīgi saruka. 15.gs. strauji pieauga Livonijā audzēto linu un kaņepāju eksports. 13-15.gs. pavisam nedaudz izveda meža preces, lopbarības produktus un labību, taču 16.gs. stāvoklis būtiski izmainījās. T.s. cenu revolūcija Rietumeiropā, ko izraisīja Amerikas atklāšana, saimnieciskie un sociālie procesi Eiropā, radīja labvēlīgus apstākļus Livonijas lauksaimniecības preču un kokmateriālu eksportam. Savukārt no Rietumeiropas uz Livoniju, lietuviešu un slāvu zemēm tika vesti dārgie Flandrijas audumi, bet kopš 15.gs. - arī vienkāršā Nīderlandes, Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas un Spānijas sāls, Skones piekrastē (Dienvidzviedrijā) un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes, kā arī dažādi metāli, dārgakmeņi, vīni un vācu alus. 15.gs. beigās, sakarā ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, Livonijas tirgos parādījās koloniālpreces - pipari, muskatrieksti, rozīnes u.c. līdz tam nebijušas aizjūras preces.

Livonijas saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija arī iekšējai tirdzniecībai, kas izpaudās gk. kā maiņas sakari starp pilsētām un laukiem. Nozīmīga loma tajā bija vietējiem nevācu tirgotājiem. 13-15.gs. zemnieki arī paši piegādāja savus ražojumus (gk. linus, vasku, lopus, labību, medu, zivis) Livonijas pilsētām. Savukārt zemnieki pirka vietējo pilsētas amatnieku ražotās vai ieviestās preces. 15.gs. 2.pusē vietējā tirdzniecībā aktīvāk iesaistījās muižnieki. Bagātākajām muižnieku dzimtām - Ungerniem, Rozeniem, Patkuliem, Tīzenhauzeniem u.c. Rīgā un citās Livonijas pilsētās bija savas tirdzniecības sētas, nami un noliktavas.

Pēc Livonijas sabrukuma (1561), kad Rīga tika pakļauta Polijai (no 1569 Žečpospolita), vēlāk Zviedrijai (no 1629), abu šo valstu kases ievērojami tika papildinātas no jaunieviestajiem muitas nodokļiem (portorijas; licence). Latvijas mazās pilsētas tika izmantotas kā preču savāktuves Rīgas ārējai tirdzniecībai.

Kurzemes un Zemgales hercogistē 17.gs. vidū hercogs Jēkabs Ketlers centās attīstīt plašāku ārējo tirdznieciību caur Ventspili un Liepāju. Liepājas ostas apgrozījums īpaši pieauga pēc Rīgas nonākšanas zviedru pārziņā. Caur Liepājas ostu uz R izveda labību, linus, kaņepes, gaļu un ādas, sviestu, bet ieveda siļķes, sāli, tekstilpreces, dzelzi, vīnus, garšvielas un greznumlietas. Šos tirdznieciskos sakarus starp Liepāju un R uzturēja vācu pilsētu, gk. Lībekas kuģinieki. Galvenie Liepājas tirdzniecības partneri R bija Flensburga, Hamburga, Lībeka, Brēmene un Kēnigsberga, bet A - hercogistes muižnieki, kā arī Žečpospolitas lauksaimniecības preču ražotāji.

Pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijas imērijai 18.gs. Rīga kļuva par vienu no impērijas ārējās tirdzniecības centriem (1800-1860 caur Rīgas ostu gāja 10-25% visa Krievijas eksporta). 18.gs. 1. pusē Rīgas nozīmīgākais ārējās tirdzniecības partneris bija Nīderlande (Holande), no gadsimta beigām - Lielbritānija (Anglija).

Iekšējā tirdzniecība Latvijā attīstījās gausi. Preču apmaiņa starp pilsētām un laukiem naturālās saimniecības apstākļos bija niecīga. Tā aktivizējās sākot ar 18.gs. 2. pusi, kad lauksaimniecībā attīstījās preču ražošana.

19.gs. 1. pusē cara valdība sāka ierobežot vācu tirgotāju privilēģijas. Savu nozīmi zaudēja Lielā ģilde, par Rīgas tirgotāju galveno organizāciju kļuva Rīgas biržas komiteja.

19.gs. 2. pusē tirdzniecības apgrozījums turpināja pieaugt (1860-1870 Latvijas ostu eksporta vērtība gadā bija 47,6 milj. rbļ., bet 1896-1900 - 182,7milj. rbļ.). Caur Latvijas ostām izveda kokmateriālus, labību, linus, linsēklas, ādas, kaņepājus, lopbarības raušus, no 80. gadiem arī sviestu un olas. Ieveda akmeņogles, kokvilnu, mašīnas, kaučuku, korķa un krāsu koku, minerālmēslus, tēju, kafiju, kopru, džutu un, protams, sāli un siļķes.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012