Atbildes, kuras tu meklē
Zviedru laiku nauda
Vidzemes gubernators A.L.Lēvenhaupts

Saimnieciskā dzīve
Politiskās attiecības
Tautības un etniskās grupas
Izglītība un zinātne
Pilsētas un novadi
Perioda raksturojums


17-18.gs.

Vidzeme   (arī Zviedru Vidzeme) 

Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) Vidzeme un Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā. Jauniegūtajās zemēs zviedri sāka īstenot vairākus pasākumus, kuru mērķis bija tuvināt Vidzemi Zviedrijas kārtībai, sekmēt karaļa un valsts labklājību, izmantojot jaunās provinces ekonomiku un ģeogrāfisko stāvokli. Īsā laikā Vidzeme kļuva par nozīmīgu Zviedrijas ienākumu avotu, kas valsts kasei deva 30% no kopējiem ienākumiem.

No zviedru okupētās Vidzemes uz Stokholmu plūda visdažādākajos nodokļos (staciņš; licence; portorijs) iekasētā nauda un labība. Vidzemi dēvēja par "Zviedrijas maizes klēti."

Zemes īpašumu pārbaudei gan muižnieku, gan zemnieku saimniecībās tika organizētas īpašas arklu revīzijas. Gustava II Ādolfa valdīšanas laikā īstenoja tiesu reformu un ieviesa trīspakāpju tiesu sistēmu (zemes tiesa; pils tiesa; galma tiesa). Līdz ar to zemnieki pirmo reizi ieguva tiesības caur zemāko tiesu iesniegt prasības pret muižniekiem.

Administratīvi Vidzeme un Rīga bija pakļauta Vidzemes ģenerālgubernatoram un Rīgas gubernatoram, kurus no zviedru vidus iecēla karalis. Tikai Kristīnas valdīšanas laikā Vidzemes muižniecībai izdevās panākt muižnieku kārtas pārstāvniecības - landtāga un landrātu kolēģijas izveidošanu.

17.gs. vidū karalis Kārlis X Gustavs iesaistījās karā pret Poliju (1655) un Krieviju (1656) par ietekmes pārdali Baltijā. Krievijas-Polijas-Zviedrijas karš beidzās bez būtiskām izmaiņām politiskajā kartē, tomēr atnesa postu karadarbības piemeklētajos novados, Vidzemi ieskaitot.

Kārlis XI centās nostiprināt monarhiju un karaļa varu Zviedrijas īpašumos. Vidzemē šī rīcība izpaudās muižu redukcijā - centienos atņemt muižniecībai zemes īpašumus un ietekmi. Zviedru laikos turpinājās zemniecības iesaistīšana dzimtbūšanā. Izšķiroša nozīme šajā ziņā bija Vidzemes ģenerālgubernatora K.Tota izdotajiem "Zemes likumiem" (1668) un "Ekonomijas reglamentam" (1697).

Vēstures literatūrā īpašu popularitāti iemantojuši Zviedrijas centieni izveidot laikam atbilstošu izglītības sistēmu, tomēr īstenībā laika trūkuma dēļ nekas no iecerētā netika izdarīts, jo sākās Ziemeļu karš (1700-1721).

Zviedrija Vidzemē pārtrauca reliģisko haosu, kas bija radies pēc reformācijas un kontrreformācijas, un izveidoja Evanģēliski luterisko baznīcu - nodibināja konsistoriju, prāvestijas, iecēla ģenerālsuperintendantu.

Vidzemes ekonomiskā bāze bija muižas, bet galvenais ražotājs tāpat kā agrāk - zemnieku saimniecības. Vidzemē tās bija gk. 1/2 un 1/4 arkla lielas (arkls). Zemniekiem bija jādod nodevas un jāpilda klaušas. Zemkopībā turpināja pastāvēt trīslauku sistēma. Audzēja labību, zirņus, kaņepes un linus. Lopkopība bija pakārtota zemkopībai un tās galvenais uzdevums bija nodrošināt saimniecības ar vilcējspēku lauku darbiem un transportu. Saimnieciskajā dzīvē liela loma bija krogiem. Pilsētās galvenā nodarbošanās bija amatniecība un vietējās nozīmes tirdzniecība.

18.gs. pēc Ziemeļu kara un Nīstades miera līguma noslēgšanas, Igaunija un Vidzeme kopā ar Rīgu tika iekļautas Krievijas impērijā. Provinces administratīvā pārvalde, kas bija izveidota zviedru laikos, lielā mērā tika saglabāta. Tā kā cara ieceltais ģenerālgubernators vāji pārzināja vietējos apstākļus, tika izveidots slepenpadomnieka amats, kurā iecēla kādu no vietējās muižniecības.

Gadsimta 1. pusē Vidzemei bija zināma patstāvība, t.i., tās vācu iedzīvotāji saglabāja savu politisko, tiesisko un kultūras autonomiju un atradās tikai personālūnijā ar Krievijas caru. Muižniecība atguva savas zviedru laikos zaudētās privilēģijas un reducētos īpašumus un centās ar juridiskiem aktiem nostiprināt atgūtās tiesības un dzimtbūšanas kārtību (Rozena deklarācija). Vēlāk Katrīna II vairākkārt mēģināja šo autonomiju iedragāt. Vislielākie panākumi šai ziņā bija vietniecības institūtam. Tomēr, ieguvis troni, carienes dēls Pāvils I lielāko daļu šo jaunievedumu, kas nepatika vācu muižniecībai, atcēla.

Latviešu zemnieku stāvoklis faktiski palika bez izmaiņām, kaut gan bija vairāki mēģinājumi ieviest zināmu kārtību. 18.gs. 2.pusē sākās krīze, jo vecā dzimtbūtnieciskās saimniecības sistēma, kas liedza pastāvēt un attīstīties brīvam darba roku tirgum, vairs nespēja apmierināt ne muižniecību, ne zemniecību. Jau 60.gados parādījās pirmie mēģinājumi liberalizēt šīs attiecības (Budberga-Šrādera projekts; 12. aprīļa patente, 1765). Tika nodibinātas pirmās manufaktūras.

Gadsimta vidū arī latvieši aktīvi iesaistījās ekonomikā. Sevišķu ievērību Rīgas saimnieciskajā dzīvē izpelnījās bijušo dzimtcilvēku ģimene - Šteinhaueri (Jānis Šteinhauers), kas nodarbojās ar mastu koku šķirošanu. Rīga joprojām bija nozīmīga tranzītosta. Pakāpeniski tās saimniecībā pieauga Krievijas loma, sevišķi tirdzniecībā. Lielā skaitā parādījās krievu tirgotāji, amatnieki un uzņēmēji. Vidzemes guberņas sabiedrisko dzīvi iespaidoja 18.gs. tipisko humāno un liberālo apgaismības ideju izplatīšanās, kas veicināja nacionālās kultūras attīstību.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012