Atbildes, kuras tu meklē
Zemnieka dzīvojamā māja
Talkas aina Vidzemē
Vasaras virtuve Liepas muižas zemnieku sētā
Jēkabpils apkaimes latviešu zemnieki. 1820
Kurzemes klaušu zemnieka zvērests
Aušana saimes istabā
Saimniecības trauki un piederumi
Sviesta kuļamā muca un sviesta spiede
Labības pļauja Trikātā
Stelles Latgales zemnieka istabā
Zemnieki brauc uz tirgu
Ēvelsols un virpa saimes istabā
Saimnieka istaba Piebalgā

Saimnieciskā dzīve
Likumdošana un tiesības
Iedzīvotāju sociālie slāņi
Tautības un etniskās grupas


Zemniecība

Skaitliski lielākā Livonijas iedzīvotāju daļa. Zemniecību veidoja vietējās, krusta karos pakļautās Baltijas tautas - latgaļi, lībieši, sēļi, zemgaļi un kurši, kas vēlāk saplūda latviešu tautā, kā arī igauņi. Vairāk nekā 350 Livonijas pastāvēšanas gados notika būtiskas izmaiņas Livonijas zemnieku tiesiskajā stāvoklī. Tajā atspoguļojās gan vietējās, tikai Livonijai raksturīgas iezīmes, gan visai Eiropai raksturīgie procesi. 13. un 14.gs. Livonijas zemnieki personiski vēl bija brīvi un viņu dzīvesveids būtiski neatšķīrās no tā, kāds tas bija pirms vācu krustnešu agresijas. 15.gs., īpaši tā 2. pusē un 16.gs. līdz ar muižu veidošanos, Livonijas zemnieki tika pakļauti dzimtbūšanai. Šis process visā Livonijā nenotika vienmērīgi. Visstraujāk zemnieki brīvību zaudēja Ziemeļigaunijas novados un bīskapijās. Latvijas teritorijā visagrāk dzimtbūšanas tiesības stājās spēkā Rīgas arhibīskapijā (1494. gada līgums). Līdz Livonijas sabrukumam vēl visos novados dzimtbūšana nebija iedibinājusies. Notika arī zemniecības sociālā noslāņošanās. Rakstītie vēstures avoti liecina, ka pastāvējušas vairākas zemnieku kategorijas. Zemnieku mantisko stāvokli noteica pēc arklu skaita. Zemniekus, kam piederēja vismaz viena arkla liela saimniecība sauca par pilniem vīriem, jeb īsteniekiem. Tos, kam bija 1/2 arkla - par puseniekiem, 1/4 - par ceturksniekiem, un tos, kam 1/8 - par asmītniekiem. Neiekoptā zemē apmetās iebūvieši, bet vaļiniekiem parasti zemes nebija nemaz. Livonijā ieceļojušie vācieši neienesa būtiskas izmaiņas lauksaimniecībā, jo bija gk. bruņinieki, tirgotāji, pilsētnieki un garīdznieki, kam lauku darbi sveši. Tāpēc zemkopība Livonijā turpināja pastāvēt 10-13.gs. līmenī.

No ieceļotājiem nošķirtā dzīvesveida dēļ, Livonijas zemniecībai - latviešiem un igauņiem 13-16.gs. izdevās saglabāt arī savu tradicionālo kultūru.

15-16.gs. līdz ar muižu veidošanos izira zemnieku ciema kopiena un nostiprinājās viensētas un muižniekiem pakļautie pagasti (arī pagasts Baltijā). Pakāpeniski arvien vairāk tika ierobežota zemnieku pārvietošanās brīvība. Zemnieku neapmierinātība ar muižnieku varu bieži izpaudās zemnieku bēgšanā.

Vidzemē 17.gs. pēc arklu revīzijas un muižu redukcijas liela daļa zemnieku uz laiku kļuva par valsts jeb kroņa zemniekiem, tomēr būtiski tas viņu stāvokli neuzlaboja.

Latgalē sakarā ar Livonijas kara postījumiem zemnieku skaits bija ievērojami sarucis un tikai 17.gs. pēdējā ceturksnī to skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Zemnieki piederēja gk. dzimtkungiem, dzīvoja ciemos, un tikai neliels skaits mita viensētās - "salās". Ciemi veidoja pagastus, kuru priekšgalā atradās voits jeb stārasts. Zemnieku sētas zemes rentes lielumu noteica pēc gaitām jeb t.s. službām, kas Latgalē bija stājušies agrāko arklu vietā (faktiski atbilda arkla klaušām). Latgalē valdīja tādas zemes mantošanas tiesības, kas tēva zemi atļāva sadalīt starp visiem dēliem. Līdz ar to gadsimtu gaitā saimniecības tika bezgalīgi sadrumstalotas un reti kur bija pilnas gaitas zemnieku saimniecība. Pārsvarā bija 1/2 službas, kā arī 1/3 vai 1/4 službas. Pēc pildāmās rentes veida zemniekus iedalīja klaušu zemniekos un činša jeb gobas zemniekos. Bez tam zemniekiem bija jāmaksā arī nodokļi - katrai sētai bija jādod t.s. dūma nauda, t.i., nodoklis no katra aizdegta pavarda. 1629 tika pieņemti Lietuvas statūti, kuros tika noteiktas zemnieku tiesības: tie nedrīkstēja atstāt sava kunga novadu.

18.gs. Latgales muižnieki, lai iegūtu no zemnieka lielāku labumu, bez esošajām klaušām, saviem dzimtcilvēkiem muižas laukos iedalīja papildus zemes gabalus t.s. valakas, kas tiem bija jāapstrādā no sākuma līdz ražas novākšanai. Daži muižnieki, cenšoties palielināt saimniecību ienākumus, izmainīja naturālo nodevu kārtību un pieprasīja zemniekiem audzēt tikai tās lauksaimniecības kultūras, ko varēja tirgū izdevīgi pārdot; tie bija gk. lini un kaņepes. 1782 Latgalē bija 161024 zemnieki, no tiem 15,77% piederēja valstij jeb kronim, 5,19% - katoļu baznīcai, 75,56% - muižniekiem, 3,48% - dažādiem zemes īpašniekiem.

Kurzemes un Zemgales hercogistē 17.gs. zemniecība veidoja hercogistes iedzīvotāju lielāko daļu. Pēc juridiskā statusa daļa zemnieku bija brīvi t.s. brīvzemnieki (viņu skaits bija neliels un pakāpeniski samazinājās) un daļa nebrīvie zemnieki jeb dzimtzemnieki. Personīgi brīvie zemnieki maksāja muižniekam nelielus nodokļus un tie bija gk. kuršu ķoniņi. Dzimtzemnieki tika iedalīti pēc piederības kungam - kroņa, privātie un pastorāta zemnieki. Pēc sociālā stāvokļa zemnieki bija saimnieki, kalpi, pušelnieki un iebūvieši. Atkarībā no zemnieka saimniecības lieluma katrai saimei muižas labā bija jāpilda klaušas. Lielākajām saimniecībām muižas darbos vajadzēja sūtīt vienu īstenieku, bet vasarā bija jādod papildus viens otrinieks jeb kājinieks no katra arkla. Pēc saimniecību lieluma hercogistē bija 40% pilna arkla zemnieku saimniecību, 45% 1/2, 15% 1/4 - un 1/8 lielas saimniecības. Būtiskas izmaiņas hercogistes zemnieku dzīvē un tiesībās ienesa Kurzemes statūti - muižnieki ieguva neierobežotas tiesības uz zemnieka dzīvību, darbu un mantu, kā arī pēcnācējiem.

Latvijas zemniecības stāvokli postoši ietekmēja biežie kari, kas nogalināja cilvēkus, izpostīja saimniecības un atnesa jaunus nodokļus (staciņš). Lielus cilvēku upuru prasīja arī dažādas sērgas (Lielais mēris).

Latvijas zemnieku stāvoklis neuzlabojās arī pēc tās teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai, īpaši Vidzemē pēc Rozena deklarācijas (1739) pieņemšanas. Ar dažādiem zemnieku likumiem muižniecība centās saglabāt pastāvošās ražošanas attiecības, kas izraisīja zemnieku nemierus (galvasnaudas nemieri Vidzemē).

Kauguru nemieru (1802) laikā zemnieki pret muižniekiem uzstājās vienoti, bet pēc Vidzemes zemnieku likuma (1804) pieņemšanas saimnieki ieguva priekšrocības. 19.gs. vidū starp kalpiem un saimniekiem izveidojusies nošķirtība bija vērojama arī sadzīvē (atsevišķas istabas, atšķirīgs apģērbs, sadzīves priekšmeti).

Pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemē (1817) un Vidzemē (1819), Latgalē (1861) formāli dzimtbūšana tika atcelta, tomēr zemnieki neieguva nekādas tiesības uz viņu iekopto un apstrādāto zemi - tā palika muižnieka īpašums un zemi vajadzēja izpirkt, ievērojot dažādus noteikumus (māju iepirkšana). 19.gs. 70-80. gados, tiecoties iegūt zemi, daudz zemnieku izceļoja (izceļošanas kustība), citi devās uz pilsētām. Arī cara valdības sarīkotā Manaseina revīzija, kas sākumā zemniekos viesa cerību, stāvokli laukos neuzlaboja.

Vēl 19.gs. beigās muižniekiem piederēja 48,1% zemes, bet zemniekiem tikai 39,4%. Zemnieki Latvijas laukos joprojām bija galvenie nodokļu maksātāji un sabiedrisko klaušu pildītāji, tomēr viņu tiesības pagasta pašvaldībā bija ierobežotas.

Kaut arī zemniecība bija sašķēlusies un noslāņojusies 1905. gada revolūcijas laikā tā pret muižniecību uzstājās vienoti. Laukos izvērtās aktīva revolucionārā kustība, kas izpaudās baznīcu demonstrācijās, muižu dedzināšanā (Vidzemes latviešu apriņķos nodedzināja 230 muižu, Kurzemē - 229, atsevišķas muižas nodedzināja arī Latgalē), kā arī laukstrādnieku jūlija ģenerālstreikā.

Zemnieku dzīvei nozīmīgo zemes jautājumu atrisināja agrārā reforma (1920-1937), kas būtiski izmainīja sociālo struktūru Latvijas laukos - izveidojās un nostiprinājās vidusšķira, kas kļuva par Latvijas Republikas galveno politisko balstu.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012