Liepājas Karostas ūdenstornis Ģenerāļa Jāņa Baloža ielā 29 ir izcils divdesmitā gadsimta industriālās daļas apbūves objekts. Tornis, tehnoloģiskās telpas un dūmenis ir bijušās Krievijas cara Aleksandra III Liepājas cietokšņa Jūras pilsētas/Moрской город/ vēsturiskās ainavas sastāvdaļa. Pat bez papildus aprīkojuma, izņemot drošības pasākumus, tornis var tikt izmantots industriālo kultūras mantojuma popularizēšanā un tūrisma apritē. Objekta īpašnieki – SIA „Liepājas Ūdens” 2005. gadā ir pasūtījis tehnisko atzinumu, lai tornī ierīkotu Liepājas ūdenssaimniecības muzeju. Tiek vākti topošā muzeja eksponāti – vecie ūdens sūkņi, māju ūdens rezervuāri un cauruļvadi.
Pēdējā laika pārveidojumi: 2003. gadā nomainītas torņa jumta konstrukcijas un skārda iesegums, kas nomainīts pret mīksto bituma-ruberoīda segumu. Jumta karnīžu dekoratīvie tornīši un ailes iesegtas ar cinkotu skārdu. Atjaunoti pirmā stāva torņa un mašīnzāles - darbnīcas sešas logu vērtnes no koka, vēsturiskajā dalījumā un stiklojumā, pat ar raksturīgajiem kaplodziņiem. 20. gs. deviņdesmitos gados torņa pirmā stāva telpā iebūvēta pirts ar malkas krāsni un dušas telpas. Par pirts krāsns dūmvadu tiek izmantota pieplūdes caurule, kas saglabājusies cauri stāviem līdz rezervuāra telpai un tālāk pagarināta./izcils tautas jaunrades tehniskais risinājums!/ Veikta teritorijas labiekārtošana, stādītas puķes, ierīkoti zālāji.
Izmantošanas veids: Ūdenstornis vairs netiek izmantots; viena stāva bij. mašīnzāle-darbnīca tiek izmantota kā administrācijas telpas, noliktavas, sadzīves telpas un virpotava.
Vispārējs apraksts: Ūdenstornis celts kā komplekss. Tas kā objekts sastāv no piecu stāvu ķieģeļumūra būves – torņa ar piebloķētu viena stāva daļu- ziemeļu pusē tādā pašā sarkanu ķieģeļu materiālā celtumašīnu zāli-darbnīcu ar katlu telpu, sūkņu un ģeneratoru telpu un maiņas kurinātāju un tehnisko darbinieku telpām. Būves novietnes raksturs: garensienas orientētas ziemeļu-dienvidu virzienā. Blakus austrumu pusē, 3 m no fasādes celts apaļš ķieģeļu dūmvads uz kvadrātveida pamatnes ar Z veida daļēji pazemē iegremdētu velvētu dūmeju. Teritorijā nav saglabājies ķieģeļu šķūnis ogļu noliktavai, kas arī atradies austrumu pusē. Vēlākā laika periodā pie ēkas ziemeļu daļas piebloķēta būve no silikātķieģeļu mūra, kas nav izpildīta arhitektoniskā saistībā ar agrāk celtajām ēkām.Pēc II pasaules kara mašīnzāle pārplānota, to sadalot un iekārtojot administrācijas un sadzīves elpas un virpotāju darbnīcu ar divām metāla apstrādes virpām. Kopš 20. gs. deviņdesmito gadu vidus tornis pēc tā sākotnējās nozīmes netiek izmantots. 2003. gadā nomainītas jumta konstrukcijas.2005. gadā ēkām veikts tehniskais apsekojums, būvinženiere A. Bruže, setr. Nr. 20-3044. Tehniskajā atzinumā stāvu plānos norādīti konstatētie defekti un izmaiņas starpsienu agrākajā ievietojumā./Apsekojuma dokumentācija atrodas pašvaldības SIA ”Liepājas ūdens” galvenajā birojā K. Valdemāra ielā 12 Liepājā/
Konstruktīvais raksturojums: Tornis kā objekts sastāv no piecu stāvu – kvadrātveida sarkanu Loksas/Ziemeļigaunija/ dekoratīvi izšuvotu/valnītis/ ķieģeļu celtnes ar nošķeltiem stūriem un romantizētu robotu dekoratīvu tornīšu ķieģeļu mūrējuma noslēgumu gar plakanā jumta ārējo karnīzi. Torņa pamatne pastiprināta ar taisnstūrveida piramidāliem vairāku pakāpju kontrforsiem, kas fasādē pret ielu ir trīs, bet pārējās fasādēs- pa diviem. Torņa un mašīnzāles - darbnīcas vidēji augtie pamati mūrēti no laukakmeņu kvadriem kaļķu-cementa sasaistē.
Logu ailes: Tornim ir triju veidu logu formas. I stāvā 8 vertikālas taisnstūra ailes,II stāvā 8 vertikāla taisnstūra ailes ar to lokveida aplocēm,III stāvā 4 tādas pašas ailes ar šaurākām aplocēm un dekoratīvu ķieģeļu mūrējuma risinājumu,IV stāvā 8 logu ailes ar aplocēm,V stāvā 38 nelielas logu ailes ar pusaplocēm gar visu apakšējo dekoratīvo jumta karnīzes noslēguma daļu. Kopš 20. gs. sešdesmitiem gadiem autentiskie logu rāmji un stiklojums aizstāts ar vienlaidu mūrētiem stikla blokiem. Atsevišķās logu ailēs saglabājušies sākotnējie kaļamā ķeta rāmji, vizuāli apmierinošā stāvoklī.
Starpstāvu pārsegumi: Tornim pārsegumi būvēti, izmantojot dubulta T tērauda profilus, kuri balstās mūrī dienvidu-ziemeļu virzienā. Sijās ieveidotas ķieģeļu pusailes, to virsmu izlīdzinot ar betona javu un no apakšas apmetot. Malējā, kāpņu laidienu caurlaidošā sija katrā stāvā biezāka/sk. foto ar sijas marķējumu/. Neapmierinošā stāvoklī atrodas V stāva pārsegums, ko ietekmējušas voluntāras darbības, mainot rezervuāra pamatni, pārsegums saplaisājis, ķieģeļu velvju mūrējums izkurtējis, daļēji sūču izskalots.
Torņa tehnoloģijudarbība: Ūdens torņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem , kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā. Tomēr līdz I pasaules karam Aleksandra III ostā ar torņa ūdeni nepietika, tādēļ to piegādāja 4 stundas dienā. Cauri torņa četriem stāviem izbūvētas pieplūstošā un atplūdes ūdens ķeta caurules, kas noslēdzas piektā stāva rezervuārā ar pārplūdes vārstu. V stāvā atrodas nelietojams, izrūsējis ūdens uzpildes un apmaiņas rezervuārs ar grīdas laukumu84m2 un maksimālo tilpumu218 m3. Parasti rezervuārs tika piepildīts ar līmeni 2.40 – 2,60 mSākotnēji ūdens rezervuārs bijis montēts no kniedētām tērauda platēm ar iekšējo dalījumu sešās autonomās sekcijās. 20. gs. sešdesmitos gados torņa izmantotāji – PSRS okupācijas karaspēka pavēlniecība demontējusi starpsienas, cenšoties nodrošināt lielāku ūdens tilpumu, taču ūdens spiediens deformējis rezervuāru. Tā rezultātā nācies nojaukt oriģinālo kniedētā metāla rezervuāru. Tagadējais metinātais rezervuārs uzstādīts, sabojājot pamatnes un jumta pārsegumu konstrukcijas. Minētās manipulācijas spilgti raksturo padomju okupācijas laika domāšanas un rīcības voluntāro stilu.
Pārējais funkcionālais aprīkojums: Pirmajā stāva cokola pazeminājumā atrodas 20. gs. piecdesmitos-sešdesmitos gados lietoti elektromotori, sūkņi, cauruļvadu aizbīdņi un mērinstrumenti. Gar torņa iekšsienu uz augšu ved oriģinālas kaltas un ar kniedēm savienotas kāpnes ar koka paroceņiem/lenteriem/. Pakāpieni: I stāvā 20, II stāvā 31, III stāvā 42, IV stāvā 42 ar vienu kāpņu laukumu katrā stāvā. II stāvā atrodas izbūvēta noliktava, no spundētiem un māzerēti krāsotiem dēļiem, kas raksturo 20. gadsimta trīsdesmito gadu noformēšanas stilu. Uz durvīm t.s. Staļina šriftā uzraksts „КЛАДОВАЯ”. Izkļūšana uz torņa jumta pa bīstamas un pagaidu konstrukcijas metinātām metāla trepēm, kas balstītas uz rezervuāra malas.
Dūmvads: Ļoti svarīgs ūdenstorņa vizuālā kompleksa sastāvdaļas elements. Tā augstums - 19 metri. Dūmvads būvēts uz četrstūrainas pamatnes. Savienots ar velvētu pazemes dūmgāzu izvades šahtu, kas sākas katlu telpā. Dūmvada iekšpusē nostiprināti kāpšļi, iespējams, ka līdz pat dūmvada galvai. No torņa apskatot dūmvadu, tā galvai novērojamas ķieģeļu mūrējuma deformācijas, plaisas, arī zibens spērienu pēdas. Pārrūsējušas vairākas vēlākā laikā apliktās saturošās metāla lentu bandāžas joslas. Dūmvada galva statiski nestabila, bīstama.
Pēdējā laika pārveidojumi: 2003. gadā nomainītas torņa jumta konstrukcijas un skārda iesegums, kas nomainīts pret mīksto bituma-ruberoīda segumu. Jumta karnīžu dekoratīvie tornīši un ailes iesegtas ar cinkotu skārdu. Atjaunoti pirmā stāva torņa un mašīnzāles - darbnīcas sešas logu vērtnes no koka, vēsturiskajā dalījumā un stiklojumā, pat ar raksturīgajiem kaplodziņiem. 20. gs. deviņdesmitos gados torņa pirmā stāva telpā iebūvēta pirts ar malkas krāsni un dušas telpas. Par pirts krāsns dūmvadu tiek izmantota pieplūdes caurule, kas saglabājusies cauri stāviem līdz rezervuāra telpai un tālāk pagarināta./izcils tautas jaunrades tehniskais risinājums!/ Veikta teritorijas labiekārtošana, stādītas puķes, ierīkoti zālāji.
Fotogrāfijas objekti:
1. Metāla kāpnes no II. uz III. stāvu, 34 pakāpieni;
2. II. stāva kāpnes;
3. Karostu rakturojošais ūdestorņa siluets Ģenerāļa Baloža un Lazaretes ielu krustojumā;
4. Mašinzāles logi, kas atjaunoti vēsturiskā dalījumā un materiālā;
5. I. stāva sūkņu telpa.
Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Aizmirstā un neatklālā Liepāja
Objekta iesniedzējs: Gunārs Silakaktiņš
Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Kurzemes reģionā: Ieva Ignatova