Atbildes, kuras tu meklē
R. Kalsona Vijoļkoncerts, 1. daļa
Pazudušais dēls, Opera. Pamatskaņkārta orķestra ievadā
R. Kalsona Kāzu dziesmas simfoniskajam orķestrim, 5. daļa 1. tēma
Kāzu dziesmas simfoniskajam orķestrim, 5. daļa 1. tēma
Vijoļkoncerts, 2. daļa
Pazudušais dēls, Opera. Ažas vadmotīvs
R. Kalsona Vijoļkoncerts, 2. daļa
Pazudušais dēls, Opera. Roplaiņa dziesma
R. Kalsona opera Pazudušais dēls. Ažas vadmotīvs
R. Kalsona opera Pazudušais dēls. Pamatskaņkārta orķestra ievadā
R. Kalsona Vijoļkoncerts, 4. daļa
Vijoļkoncerts, 4. daļa
R. Kalsona opera Pazudušais dēls. Roplaiņa dziesma
Vijoļkoncerts, 3. daļa
Vijoļkoncerts, 1. daļa
R. Kalsona Vijoļkoncerts, 3. daļa
R. Kalsona Kāzu dziesmas simfoniskajam orķestrim, 5. daļa 1. tēma
Kāzu dziesmas simfoniskajam orķestrim, 5. daļa 1. tēma
Kalsons Romualds

(07.09.1936. Rīgā)

Komponists, simfoniskā orķestra diriģents, pedagogs. Beidzis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas
nodalu, LVK Kompozīcijas fakultātes Ādolfa Skultes klasi (1960) un Jāzepa Lindberga simfoniskā orķestra diriģēšanas
klasi (1971). Strādājis par skaņu režisoru Latvijas Radio un TV, kopš 1973. gada pasniedz kompozīciju un teorētiskos
priekšmetus mūzikas akadēmijā.

Kaut arī radošais rokraksts ir daudzveidīgs, aptver dažādas tēmas un stilus, noteicošā ir neoromantiska ekspresija,
kāpināts izteiksmīgums, psiholoģisks trāpīgums līdz pat Mālera un Šostakoviča daiļradei raksturīgajai ironijai un groteskai. Kā
svarīgākās tēmas var izcelt cilvēka atbildību par nodzīvoto mūžu, personības māksliniecisko ideālu neatbilstību apkārtējai
pasaulei un sabiedrības negatīvo parādību satīrisku atspoguļojumu.

Kalsona melodikai spilgti izteikta vokāla izcelsme, motīvi bieži dublēti paralēlās tercās un sekstās. Noteicoša loma ir
žanriskiem ritmiem un meistarīgai, krāšņai orķestra darbu instrumentācijai. Mūzikas valodā sakausēti dažādi 20. gadsimta
izteiksmes līdzekli - 12 skaņu sēriju tehnika, ierobežotā aleatorika, dažādi koncentriski un simetriski veidojumi. Bieži izmanto
polifonu, vairākslāņu faktūru un polifonus tematisma attīstības paņēmienus, kā arī variēšanu.

Žanri un darbi. Vistiešāk autora raksturotāja un cilvēka jūtu pasaules atveidotāja talants izpaužas vokālajā lirikā un operā
Pazudušais dēls (1996, Ojāra Vācieša librets pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas). Spilgtās muzikālās drāmas intonatīvais kodols ir
autora izveidotā skaņkārta, no kuras izaug visas operas grandiozā arhitektonika.

Sacerēts pāri par 100 solodziesmām, izveidoti
apmēram 20 dziesmu cikli ar dažādu autoru dzeju. Blakus mīlas lirikai (Mīlestība, 1977, Ojārs Vācietis), mātes tēmai (Mātei,
1981, Ārija Elksne), filozofiskai nodzīvotā mūža vērtīguma apcerei (Vienkāršās dziesmas, 1976, dažādu latviešu dzejnieku
vārdi), arī asi satīriska ievirze (ciklos Daži prātīgi dialogi, 1967, dažādu latviešu autoru vārdi, Dažas humoreskas iz putnu
dzīves, dažādu autoru vārdi, 1981). Ar sāpīgām lappusēm latviešu vēsturē ir saistīts triptihs 194l..1949...1989...(Kārlis
Kalnietis, Pēteris Pētersons, 1989).

Instrumentālajā mūzikā sākotnēji pievēršas patētiski ekspresionistiskai izteiksmei, sēriju tehnikai, neoklasicismam:
simfoniska epizode Pirms aiziešanas pēc Nāzima Hikmeta motīviem (1966), Otrā simfonija In modo classico (1968),
Romantiskā poēma simfoniskajam orķestrim (1969), Koncerts čellam un simfoniskajam orķestrim (1970), Trešā simfonija
(1972), Concerto grosso mežragam, trompetei un simfoniskajam orķestrim (1977). Centrālā tēma - emocionāla personības

atklāsme, cilvēka vieta un liktenis apkārtējā pasaulē - pozitīvu kodolu atrod seno dainu harmonijā. To var saukt par pieslēgšanos jaunajam folkloras vilnim, kas sagatavoja atmodu visās latviešu kultūras nozarēs. Simfoniskajās variācijās klavierēm unorķestrim (1978) virtuozā, masīvā faktūra izaug no vienkārša tautiska motīva.

Bet viens no visveiksmīgākajiem darbiem ir Vijoļkoncerts (1978). Tas guvis atzinību arī Tbilisi, Minhenē, Ženēvā un citur. Virtuozs koncertiskums tajā apvienots ar dziļu saturu un pārdomātu formu. Pamatideja ir tipiski romantiska, vispārcilvēcīga kolīzija - garīgais un materiālais, cildenais un banālais, dvēseliski trauslais un agresīvi seklais. Turklāt dominē tieši negatīvie, trokšņainie tēli, kas pārstāvēti pirmajā, otrajā un ceturtajā daļā. Pozitīvais ideāls pakāpeniski izkristalizējas trešajā, lēnajā daļā, kas kļūst par skaņdarba kluso kulmināciju. Senā latviešu kāzu dziesmas melodija ar nesamāksloto vienkāršību un skaidrību pretstatīta civilizācijas radītai, necilvēcīgai, ārdošai videi. Instrumentācijā izmantots neparasts paņēmiens - lai izceltu solista tembru, autors nav iekļāvis partitūrā vijoles, toties ir daudz dažādu sitaminstrumentu, un instrumentālā teātra lomas spilgti tēlo pūšaminstrumentu grupa. Aktīvajās dalās noteicošā loma ir žanriski sadzīviskiem, dejiskiem vai tokātiskiem ritmiem. Kopīgo pulsu notur atsperīga pavadījuma pulsācija. Koncerts sākas un beidzas ar griezīgu vijoles tēmu glisando, izsaukuma zīmi, kas liek klausītājam saspringt, meklējot pašam savu atbildi uz komponista uzdoto jautājumu.

Pirmās daļas kaprīzos, kariķētos tēlus nomaina otrās, skerco daļas groteskais, tokātiskais maršveidīgums.

Poliritmisko daudzveidību un motorisko attīstību apstādina trešās, pārdomu daļas sākuma korāliskie akordi. Pēc solista aleatoriski brīvās improvizācijas klusi atskan tautasdziesma, kas tiek variēta un iegūst majestātisku, apliecinošu raksturu.

Finālā daudz dejisku, temperamentīgu ritma formulu - mūsdienu pasaules burzmas un uzbāzīgās izklaides industrijas atspogulojums.

Simfoniskā svīta Kāzu dziesmas (1979) ir viens no spožākajiem latviešu orķestra darbiem ar folkloras tematiku. Sešdalu cikla I, III, V daļā valda svētku kņada, priecīgu svinību atmosfēra ar dejiskām, kustīgām, senām teicamajām dziesmām. Pārējās dalās liriski romantiska noskaņa, dziedošas, elēģiskas melodijas, kas saistītas ar līgavas atvadīšanos no dzimtajām mājām.

1985. gadā sacerēta vēl viena svīta ar latviešu tautas mūzikas materiālu Gadskārtu ieražu dziesmas un 2003. gadā - Precību dziesmas. Kopumā 20 partitūras simfoniskajam orķestrim, no tām četras ir simfonijas. Arī kamerorķestrim sacerētas divas simfonijas (1981, 1992), Koncerts klarnetei ar kamerorķestri (1982), Polifoniska studija (1992), Concertino serio ebuffo divām pikolo trompetēm un stīgu orķestrim.

10 vokāli simfonisko skaņdarbu vidū sastopama gan bērnu tematika (kantāte Šlopsters-Klopsters, 1971, Ojārs Vācietis), gan pārdomas par cilvēka dzīves jēgu (Kantāte par mūžīgo braukšanu, 1973, Imants Ziedonis), gan dzimtenes likteņgaitas (Messa 1990), gan garīgā tematika (oratorija Petrus, 1993; Kyrie eleison, Paternoster 1998).

Sacerēti skaņdarbi ērģelēm, tai skaitā Fantāzija un pasakalja (1992), Maza svīta A, B, C, D, Es, F, Ges, A (1993), Senatnīga vīzija (1997).

Klavierdarbu vidū Variācijas (1960), Sonāte fantāzija (1964), Paralēles 2 klavierēm (1976), Bērnu ainas (1978), 12latviešu tautas dziesmu apdares klavierēm (1980), svīta klavierēm četrrocīgi Mozaīka (1982, 1991.gadā pārlikta simfoniskajam orķestrim), VIA BALTICA (klavieru sonātes 2. dala, 1995), Lielā Baha pavēnī. Kopijas greizajā spogulī(1999).

Kamermūzikā pārstāvēti arī skaņdarbi vijolei un klavierēm, kvintets pūšaminstrumentiem, stīgu kvartets, Monologs mežragam solo (1984), Negaidīta atklāsme diviem čelliem solo (1999).

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.