Atbildes, kuras tu meklē
Ā. Skultes Quasi una sonata per coro da camera, svīta simfoniskajam orķestrim. Galvenā partija.
Quasi una sonata per coro da camera, svīta simfoniskajam orķestrim. Galvenā partija.
Skulte Ādolfs

(28.10.1909. Kijevā - 20. 03. 2000. Rīgā)

Otrs izcilākais latviešu simfonijas lielmeistars, ievērojamākais kompozīcijas pedagogs pēckara periodā, kura darbība
konservatorijā aptver sešdesmit gadu ilgu posmu. Iejūtīgā profesora gandrīz piecdesmit skolnieku vidū ir Ģederts Ramans,
Artūrs Grīnups, Romualds Kalsons, Imants Kalniņš, Agris Engelmanis, Imants Zemzaris, Vilnis Šmīdbergs, Mārtiņš Brauns,
Rihards Dubra. Tiem tālāk nodoti no Jāzepa Vītola saņemtie principi, jo Ādolfs Skulte ir ne tikai 1934. gada Vītola kompozīcijas
klases absolvents, bet arī sirmā profesora asistents.

Skultes daiļrades spilgtākā īpašība ir krāšņa, gleznieciska orķestra izjūta, kuras pamatā ir krāsu dzirde. Mūzikas valodas
tēlainību veido tembrāla daudzveidība un izsmalcinātība, instrumentācijas smalkums un niansētība, impresionistiska,
foniska harmoniskā valoda. Raksturīga liriski episka, programmatiska izteiksme, emocionāla līdzsvarotība, optimistiska
koncepcija, žanriskums.

Tematika bieži saistīta ar dabas tēliem, pasakām, literāriem darbiem, vēsturi, aktuāliem notikumiem. Biežāk - vispārinoša,
aprakstoša, retāk - personīga.

Pamatžanrs - simfoniskā mūzika, ko aizsāk 1934. gadā sacerētā simfoniskā poēma Viļņi. Līdzīgi Bedržiha Smetanas
Vltavai - tas ir poētisks stāsts par Latvijas likteņupi Daugavu, kura ainaviskais programmatisms spilgti piesaka jaunā autora
talanta īpatnības. Seko svīta Rīta ausma (1936), skaņu gleznas no kinofilmas Rainis (1949), Pirmā simfonija Par mieru (1954),
Horeogrāfiskā poēma (1957), Otrā simfonija Ave sol (1959, ar jaukto kori un solistiem, Jānis Rainis). Trešā simfonija, līdzīgi
Lūcijas Garūtas kantātei Viņš lido, veltīta kosmosa tēmai (Kosmiskā, 1963). Ceturtā Jaunatnes (1965) un Piektā (1974) ir
pretējas ievirzes darbi - gaišajai pacilātībai kontrastē kara tematika, dramatisks psiholoģisms, traģiska kulminācija. Orķestrī
izmantots alta saksofons ar izteiksmīgu monologu un basģitāra. Sākot ar Sesto simfoniju (1976) komponists eksperimentē
laikmetīgas mūzikas valodas meklējumos. Par vienu no virsotnēm Skultes daiļradē var uzskatīt ekoloģiskajai tēmai veltīto
Septīto simfoniju Saudzējiet dabu! (1981). Divdesmitā gadsimta beigās tā kļuvusi par vienu no aktuālākajām cilvēces
problēmām, kas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu domājošu personību, jo daba ir dzīvības priekšnoteikums, par ko patērējošais
cilvēks bieži cenšas nedomāt. Dziļi izjusts un patiess ir Septītās simfonijas izteiksmes spēks, melodiskums, ētiskais patoss.
Īpaši tas jūtams lēnajā vidusdaļā, kur orķestrim pievienojas kamerkora fūga bez vārdiem. Astotā simfonija (1984) glezno
mūžam mainīgo jūru. Līdzīgi pirmajai partitūrai arī šajā ir folkloras citāti: poēmā Viļņi atskan latviešu tautasdziesma Pūt,
vējiņi, simfonijā - Jūriņ'prasa smalku tīklu un Ai, zaļā līdaciņa. Pēc liriskās Poēmas kamerorķestrim (1987) pēdējā, Devītā
simfonija, pārsteidz ar monumentālo vērienīgumu, kontrastu spilgtumu, psiholoģisko dramatismu. Žanriski ritmi (nereāls
valsis, sēru gājiens) apvienoti ar personīgu, filozofisku izteiksmi.

No instrumentālās mūzikas vēl jāatzīmē neoklasicistiskā klavierminiatūra Arieta, kā arī Noskaņas, Balāde, Sonatīne
klavierēm, Stīgu kvartets (1936).

Spilgtākais skatuves darbs ir balets Brīvības sakta (1950) pēc Jāņa Raiņa lugas Spēlēju, dancoju motīviem. Otrajā baletā
Negaiss pavasarī (1967) izmantoti eksotiski latīņamerikāņu ritmi. Visas trīs operas ir saistītas ar pasaku tēliem: Princese
Gundega (1971, komponista librets pēc Annas Brigaderes lugas); Eža kažociņš (1979, pēc Vila Plūdoņa poēmas); Pasaka
par muļķa pelēnu (1984, mini operiņa bērnudārzam).

Kantāte Rīga (1951), oratorija Noslauki asaras, Dzimtene māt! (1977).

No kora darbiem skanīgākie ir Quasi unasonata per coro da camera (1983) - instrumentāla tipa virtuoza kora partitūra bez vārdiem, sonātes formā, enerģiskā,
dzīvespriecīgā raksturā un 16-balsīgā poēma Jūrai - lielisks kora simfonizācijas paraugs.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.