Atbildes, kuras tu meklē
Latvijas kultūrvides TAKAS

Gaujas iela CēsisApskates objekti iekļauts TAKĀ: Gaujas iela Cēsīs

Gaujas ielas iepriekšējais nosaukums bija Hermestra iela.
Nozīmīgākie objekti Gaujas ielā Cēsīs:

1. Veselības centrs „Ladenta”. Tūristu mītne (Gaujas iela 12)

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados gandrīz katrs patriotiski noskaņots cilvēks par savu pienākumu uzskatīja apceļot un iepazīt dzimto zemi.Valsts visādi veicināja un atbalstīja tūrisma attīstību. Tika nodibināta Cēsu Kūrorta komiteja, kas rūpējās par tūristu ērtībām. Gaujas ielā 12 darbojās Tūristu mītne. Tur bija 30 guļvietas, kur varēja pārnakšņot par 70 santīmiem. Turpat varēja dabūt tēju, pienu, sviestmaizes, kā arī tūrisma ceļvežus un kartes. Padomju varas laikā ierīkota sanitāri epidemioloģiskā stacija un tūrisma inventāra nomas punkts.

2. Koka nams (Gaujas iela 13)
Viena no vecākajām koka celtnēm ārpus vecpilsētas ir dzīvojamais nams Gaujas ielā 13.Tas celts tajos senajos laikos, kad mājas vēl netika numurētas un pastnieks orientējās pēc saimnieka vārda.
Gadu gaitā te maz kas ir izmainījies.

3. Cēsu 1. pamatskola (Gaujas iela 17)
Ēkā izvietojusies Cēsu 1. pamatskola, kurai ir bagāta vēsture. Par šīs skolas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1626., kad Zviedrijas valdnieks Gustavs Ādolfs lika pamatakmeni Cēsu pilsētas pamata skolai. Šis nams atradies tagadējā Torņa ielas 3 .nama vietā. 1913.gadā skola pārnāca uz Gaujas ielu.

4. Vinterala
Vinteralas, tāpat kā Vintergravas un Vinterupītes nosaukums radies no zemju īpašnieka, muižnieka Vintera vārda. Vinterala sasniedzama, ejot caur gravu pa taku, kas Gaujas ielu savieno ar Līgatnes ielu.
Senās enciklopēdijās Vinterala minēta kā lielākā un dziļākā ala Latvijā (ap 50 metru). Tā izveidojusies no baltā smilšakmens un bija savulaik tūristu iecienīts apskates objekts. . Vinterala aizbrukusi ap 1984.g., taču pēc tam tajā vēl kādu laiku varēja iespraukties pa šauru spraugu. Ala vairs nav apskatāma. Vinterala aizbrukusi ap 1984.g., taču pēc tam tajā vēl kādu laiku varēja iespraukties pa šauru spraugu. Galīgi sabrukusi ap 1990. Iespējams, pazemē daļa alas vēl saglabājusies.Ala savulaik bijusi viena no garākajām un citādi iespaidīgākajām alām Latvijā - tā izrakta smilšu ieguvei. Vinteralas griesti bija tik augsti, ka pa to stāvus varēja izstaigāt visu 50 metrus garo alu.

5. Cēsu kolonija. Cēsu cietums (Gaujas iela 23)
1953.gadā cietuma korpusā tika ievietoti pirmie notiesātie jaunieši, un šī iestāde ieguva audzināšanas darba kolonijas statusu.
Jau no 20.gs. sākuma šeit atrodas ieslodzījuma vieta. Pirmās ēkas starp Gaujas un Līgatnes ielām celtas 1853.gadā sapieru kazarmas vajadzībām uz Cēsu pilsētai piederošās Jurģu muižas zemes. Pēc tam sapieru kazarmas ēkas pārbūvētas par cietumu ar nosaukumu „Cēsu centrālcietums”. 1910. un 1911.gadā uz sešiem mēnešiem šeit ieslodzīts dzejnieks E.Treimanis-Zvārgulis. Te iegūtie pārdzīvojumi izteikti dzejoļu krājumā „Cietuma rozes”. 20.gs. 20.-30.gados te atradās apriņķa cietums. Kā cietums tas savu statusu saglabāja arī 2.pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados.

6. Krievu-Turku kara gūstekņu kapi
1937.gadā par Turcijas vēstniecības dotajiem līdzekļiem Turku kapus labiekārtoja. Kapu izdaiļošanas un pieminekļa projektu un plānus izstrādāja Cēsu kūrorta komitejas inspektors Kārlis Dzirkalis. Kapu austrumu pusē uzbēra bāzi nošķeltas piramīdas veidā, uz kuras uzcēla 1,95 m augsto pieminekli no Cēsu apkārtnē – Lībānos iegūta šūnakmens.

Kārlis Dzirkalis (1902 – 1997). Turku kapi Cēsīs.1877. g., Krievijas ķeizara Aleksan­dra II valdīšanas laikā, izcēlās Krievijas-Turcijas karš, kura sekas netieši sajuta arī Cēsis. Daudzus vietējos iedzīvotājus iesauca karotāju rindās un tie devās krievu armijas sastāvā uz dienvidiem, lai piedalī­tos kaujās. Pēc kara pieteikuma pasludi­nāšanas arī Cēsīs sākās ziedojumu vāk­šana un pašaplikšanās par labu kara va­jadzībām. Citādi Cēsis no kara nekā nejuta un pilsētas dzīve ritēja parastā gaitā.

Zināmu interesi iedzīvotājos sacēla atvestie turku kara gūstekņi, kurus tajā laikā izsūtīja uz attālākiem Krievijas ap­gabaliem. Kaujā pie Pjevnas (1877. g. 11. un 12. septembrī) sagūstīja daudz turku, kas karoja slavenā ģenerāļa Osman-Paša vadībā. Daļu gūstekņu, ap 100 cilvēku, 1877. g. rudenī nosūtīja uz Cēsu apvidu. Gūstekņus novietoja pašā pilsētā, vecās karavīru mītnēs, tagadējā, apriņķa cietuma telpās (Gaujas ielā 23), bet citus sadalīja arī tuvākos pagastos (Mārsnēnos un c.). Sākumā gūstekņus uzraudzīja krievu kareivju sardze, bet vēlāk (1878. g.), ievērojot lielos attālumus un bēgšanas neiespējamību, tie dzīvoja brīvi.

Turku gūstekņi bija tērpti pusmēte­ļos, pelēki-brūnā nokrāsā, viegliem apa­viem kājās. Galvā sarkanās filca feskas ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā — raibi vai sarkani lakati. Gūstekņi bija dažādā vecumā, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdām. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc ieguva drīz vispārē­jas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Krievu kareivji ar viņiem arī labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko uzkliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens: „Salem-aleikum".

Gaujas ielas kreisā pusē, netālu no tagadējiem turku kapiem, atradās tā sau­camais Lazdiņa krogs (tagad Druviņi), kuru gūstekņi labprāt apmeklēja, slavējot vietējo garšīgo alu. Šajā nolūkā viņi ap­meklēja arī Raiskuma krogu, pāri Gaujai. Vienam otram gūsteknim turējās nauda un tie bieži vien aizgāja iebaudīt lēto alu (7 krievu kāp. par pudeli).

Pie tagadējās Bergholca pirts (Gau­jas Ielā 10) toreiz bija alus bode, kuru tāpat gūsteknī bieži apciemoja, sevišķi pirts dienās. Sākumā gūstekņi negribēja pirtī iet, baidīdamies, ka viņus tur neno­kauj, bet vēlāk ar prieku gāja pērties.

Gūstekņi, cik spēja, gatavoja arī sa­vus īpatnējos ēdienus, sevišķi sviesta un maizes gatavošana bija nepazīstama vie­tējiem iedzīvotājiem. Sviestu dabūja ar skāba krējuma sautēšanu krāsnī, ko vēlāk iemācījās ari cēsnieki.

Starp gūstekņiem bija ari daži mā­cītāji — mullas un virsnieki, kas apkopa ticības lietas. Lūgšanas laikā katrs turks novilka kurpes un tad, uz mazas segas nometies ceļos pret austrumiem, skaitīja lūgšanas un sauca ,,Allah, Allahl"

Veci cēsnieki zin stāstīt, ka vēlākā laikā gūstekņus apciemojušas arī viņu sievas, kas atbraukušas no Turcijas. Da­žas esot bijušas ļoti skaistas.

Nevarēdami pierast pie ziemeļu kli­mata, turki sāka lēnām apmirt.Toreizējā pilsētas valde (maģistrāle),kuradarbojās vāciskāgarā,izvēlējāsturkugūstekņu apglabāšanai kādumazuzemesgabalu pilsētasnomalē,tagadējāsGaujasielas kreisā pusē, priežu mežiņā.Mirušos ap­glabājakrievukareivji.Turkumācītāji vēlējās mirušos apglabātsēdusargalvu ārpus zemes, bet krievu valdībasiestādes to neatļāva, tāpēc tieguldītibaltoskoka zārkos.Daži guldīti pa divivienākapā. Pie katrakapauzstādījakokadēlītiar uzrakstu.Nodēlīšiemneviensnav uzglabājies.

1877.—78. gados nomira Cēsīs pa­visam 23 gūstekņi, kuri arī apglabāti minētos turku kapos. Ap 1880. gadu pilsētas valde uzstādīja kapos pelēka granīta kapa akmeni, kura nogludinātā pusē zem guloša turku pusmēneša iekalts uzraksts: ,,23 Tūrkische Gefangene aus der Plew-naschen Armee. Gest. 1877/8." Pēc šī pieminekļa uzstādīšanas kapos apbe­dīti vēl 3 turku gūstekņi, jo tagad kapos redzamas pavisam 26 kapu kopiņas.
Informācijas avots: Dzirkalis, Kārlis. Ko stāsta Cēsu turku kapi. Cēsu Vēstis, Nr.169, 1936, 25.nov., 2.lpp.

7. Gaujas tils
Gaujas tilts, būve ar senu vēsturi. 19.un 20.gadsimta mijā šajā vietā darbojusies parasta pārceltuve ar koka prāmi. Pirmo metāla tiltu uzbūvēja par Vidzemes bruņniecības līdzekļiem 1902. - 1903.gadā. Lasot par šo notikumu, nākas secināt, ka Gauja tad laikam bijusi krietni dziļāka, jo vēsture stāsta, ka uz tilta atklāšanu no Rīgas pa Gauju šurp atbraucis kuģis ar svētku viesiem un orķestri. Bet, kā zināms, agrāk gan zāle bija zaļāka, gan saule spožāka.
Pastāvēšanas laikā tilts vairākkārt atjaunots, bet pašreizējais uzbūvēts pirms aptuveni 45 gadiem. Kaut kur atmiņu stāstījumos esmu dzirdējis, ka 60.gadu beigās Gaujā bijuši tik lieli plūdi, ka ūdens sniedzies līdz tilta augšai, pirms tilta labajā pusē esošā māja gandrīz pilnībā atradusies zem ūdens, virs tā palicis vien mājas skurstenis, kura galā sēdējis kaķis un saucis pēc palīdzības. Ceru, ka tas nav tikai cilvēku izdomājums.
Reizē sāka buvēt arī jaunu ceļu uz Gauju. Stāvo krastu daļēji noraka. Te atsedzas gleznains skats uz senajām vasarīcām. Padomju varas laikā vienā ielas pusē ierīkoja ietvi līdz pat tiltam, otrā pusē atstājot vaļējo novadgrāvi. Ir saglabājies arī vecais, līkumainas ceļš uz Gauju. To vēl joprojām izmanto daudzi gājēji.

8. Raiskuma krogs (Gaujas iela 92)

Raiskuma krogs ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, celts pie paša Cēsu-Limbažu ceļa. Šajā vietā krogs atzīmēts jau 17.gs. zviedru kadastra dokumentos. Tagadējo krogu agrākā kroga vietā 1857.gadā cēlis Raiskuma muižas īpašnieks K.Fegezaks (gadaskaitlis un iniciāļi redzami kroga austrumu galā iestrādātajā plāksnē). Tas bijis smalks krogs ar glītām, ērtām telpām, lielu zāli un četrām mazākām istabām. Ari cēsinieki bija iecienījuši šo krogu. Ar agrārreformu (20.gs. 20.gados) krogu piešķīra Raiskuma izglītības biedrībai, kura te rīkoja teātra izrādes. Vēlākos gados krogs daļēji pārbūvēts par dzīvojamo māju. Padomju varas gados šeit atradās šķirnes dzīvnieku audzēšanas Vidzemes novada kantoris.

Vieta: Vidzemes reģions, Cēsu novods, Cēsis, Gaujas iela
Ieraksta datums: 2011. gads.

Objekta iesniedzējs: Markuss Edvards Mieriņš
Darba grupa: Markuss Edvards Mieriņš, Mārtiņš Krakops, Imants Oskars Nolbergs, Rihards Eglītis

Izmantotā literatūra:

  1. Iepazīsti Cēsu novadu! : [tūrisma rokasgrāmata] / Māris Grīnvalds, Jānis Polis, Guna Rukšāne, Daumants Vasmanis ; iev. Māris Niklass ; māksl. Anda Nordena. - Cēsis : Cēsu rajona padome, 2001. - 175 lpp. : il.
  2. Vinterala. No : Latvijas daba. 6.sēj. Rīga : Preses Nams,1998. 90.lpp.
  3. Dzirkalis, Kārlis. Ko stāsta Cēsu turku kapi. Cēsu Vēstis, Nr.169, 1936, 25.nov., 2.lpp.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012
Skatīt arī: