Atbildes, kuras tu meklē


Pārskats par Latvijas ģeogrāfiju

Vispārīga informācija

Pilns nosaukums: Latvijas Republika, saīsināts: Latvija (angļu valodā: Latvia, vācu valodā: Lettland, franču valodā: Lettonie)

Valsts kods: LV

Laika zona: GMT+2:00

Tālruņa kods: + 371

Ģeogrāfiskās koordinātas: 57’00 N, 25’00 E

Platība: 64 589 km2

Iedzīvotāji: 2 294 600 (2006. gada sākuma dati)

Oficiālā valoda: latviešu

Lielākās pilsētas: Rīga (galvaspilsēta), Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Ventspils. Latvijā ir 77 pilsētas.

Valūta: Eiro (EUR); 1 eiro = 100 eirocenti (līdz 2014. gada 1. janvārim - lats (LVL); 1 lats = 100 santīmi))

Ģeogrāfiskais stāvoklis

Ieskatīsimies Eiropas kartē. Skatot Eiropu kā vienotu veselumu - no Gibraltāra līdz Urāliem, no Īrijas līdz Kaukāzam - pašā Eiropas ģeogrāfiskajā centrā atrodas Baltijas valstis: Latvija, Igaunija un Lietuva.

Tātad Latvija atrodas Baltijas jūras austrumu piekrastē, tās teritorija ir 64 589 km2 (salīdzinājumam – tikpat lielas valstis ir Šveice un Lietuva). Latvijas valsts robežas garums ir 1866 km, sauszemes robeža ir 1368 km, jūras robeža - 498 km. Garā un saimnieciski salīdzinoši mazapgūtā jūras piekraste ar galvenokārt smilšainu pludmali ir lieliski piemērota aktīvai atpūtai.

Latvija robežojas: ziemeļos – ar Igauniju (343 km), austrumos – ar Krieviju (276 km), dienvidaustrumos – ar Baltkrieviju (161 km) un dienvidos ar Lietuvu (588 km). Garā jūras robeža, neaizsalstošās ostas un Atlantijas okeāna tuvums nosaka Latvijas valsts nozīmi Eiropas valstu vidū. Latviju šķērso izdevīgi kravu transportēšanas ceļi, kas savieno Krieviju un citas Austrumeiropas valstis ar Rietumeiropu. Stratēģiski izdevīgā novietojuma dēļ valsts teritorija bieži ir kļuvusi par lielo kaimiņvalstu strīda objektu.

Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, tajā dzīvo vairāk kā trešdaļa valsts iedzīvotāju. Tradicionāli Latvija tiek iedalīta piecos kultūrvēsturiskos reģionos: tie ir Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Sēlija.

Valsts iekārta

Latvija ir neatkarīga, demokrātiska, parlamentāra republika. Valsts vara Latvijā pieder tautai.

Latvijas parlaments – Saeima – sastāv no simts tautas ievēlētiem deputātiem, kurus ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem. Iepriekšējās Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai pēc tam, kad uz pirmo sēdi sanākusi jaunā Saeima. Ministru kabinets darbojas, kamēr strādā Saeima, kas tam ir izteikusi uzticību. Valsts prezidenta ievēlēšanai nepieciešams Saeimas locekļu balsu vairākums.

Valsts prezidenta institūcijas nozīme atklājas krīzes situācijās, kad Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt sasaukt Saeimas ārkārtas sesijas, sasaukt un vadīt Ministru kabineta ārkārtas sēdes vai pasludināt karu.

Latvijas konstitūcija ir Satversme. Latvijas Republikas Satversmi 1922. gada 15. februārī pieņēma pirmais tautas ievēlētais likumdevējs Latvijā – Satversmes sapulce.

Valsts simboli

Karogs

Rakstiskas liecības par sarkanu karogu ar baltu svītru saglabājušās no 13. gadsimta otrās puses. Šīs ziņas ļauj ierindot latviešu karogu pasaules senāko karogu kārtā. Balstoties uz vēsturiskām liecībām, 1917. gadā maijā Latvijas valsts karoga dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis. Latvijas karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī, ko mēdz dēvēt arī par latviešu sarkano.

Latvijas valsts karogs ar likumu tika apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gada 15. jūnijā. 1991. gada 16. janvārī, barikāžu laikā, kad notika cīņa par valsts neatkarību, Latvijas Republikas Augstākā padome izdarīja grozījumus likumos, apstiprinot sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas Republikas valsts karogu.

Ģerbonis

Latvijas valsts ģerbonis izveidots pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā. Latvijas valstiskumu simbolizē ģerboņa vairoga augšdaļā esošā Saule. Trīs zvaigznes virs valsts ģerboņa vairoga iemieso ideju par vēsturisko novadu (apvienotā Kurzeme-Zemgale, Vidzeme un Latgale) iekļaušanu vienotā Latvijā. Ģerboni izstrādāja latviešu mākslinieks Rihards Zariņš.

Himna

Latvijas Republikas himnas teksta un mūzikas autors ir latviešu komponists Kārlis Baumanis . “Dievs, svētī Latviju!” radusies 19. gadsimta otrajā pusē latviešu nacionālās atmodas laikā. 1920. gada 7. jūnijā “Dievs, svētī Latviju!” oficiāli apstiprināta par valsts himnu.

Simboli

Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava, nacionālais kukainis divpunktu mārīte, bet Latvijas zieds – pīpene.

Latvijas daba

Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Latvijas reljefu ir veidojis ledājs, kuram atkāpjoties izveidojās ezeri, strauti, dumbrāji un kūdras purvi. Šī teritorija atbrīvojās no ledāja ~8. gadu tūkstotī p.m.ē. Reljefs līdzens ar salu veida augstienēm. Latvijā neviena augstiene nesasniedz kalnu augstumus, tomēr cilvēki ikdienā augstākos paugurus dēvē par kalniem, piemēram, Gaiziņkalns, Krievu kalns, Lielais Liepukalns u. c. Augstākie punkti Gaiziņkalns (311,6 m) un Sirdskalns (296,8 m) atrodas Vidzemes augstienē. Jūras krasta līnija ir vāji izrobota ar daudzām smilšainām pludmalēm, kas ir viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām.

Latvijas daba ir ļoti daudzveidīga. Nozīmīgu vietu šajā daudzveidībā ieņem ģeoloģiski veidojumi: klintis, ieži, alas, gravas, avoti, dižakmeņi un savdabīgas reljefa formas. Tie ļauj mums ieskatīties dabas apstākļos un notikumos, kas risinājušies pirms vairākiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu.

Lielākais Latvijas laukakmens – Nīcgales Lielais akmens (garums un platums 10,5 m, augstums 3,5 m) atrodas Daugavpils rajonā, Nīcgales pagastā. Garākā dabiskā ala ir Kalēju ala Valmieras rajonā. Lielākais mākslīgo alu komplekss – Riežupes smilšu alas (eju kopējais garums ~2 km) atrodas Riežupes dabas parkā pie Kuldīgas.

Latvijā ir attīstīts upju tīkls, visas upes ietilpst Baltijas jūras baseinā. Lielākās upes: Daugava, Lielupe, Venta, Gauja. Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). Par Latvijas nacionālo upi tautā pieņemts uzskatīt Daugavu. Daugava ir lielākā Latvijai cauri plūstošā upe (kopgarums 1005 kilometru, no tiem 352 kilometri Latvijas teritorijā).

Platākais ūdenskritums Latvijā (kas ir arī platākais Eiropā) – Ventas rumba – (150–250 m) atrodas Kuldīgā.

Ja Latvijā nenotiktu cilvēka darbība, sauszemi klātu gandrīz tikai mežs – dabisko pļavu ir ļoti maz, tās veidojas tikai upju applūstošās palienēs vai jūras krastos. Tagad meži aizņem 44,1% republikas teritorijas. Visizplatītākie koki ir priede, bērzs un egle. Par Latvijas nacionālajiem kokiem uzskatāmi liepa (Tilia cordata) un ozols (Quercus robur). Ozols un liepa ir raksturīgi Latvijas ainavas elementi. Abus kokus joprojām plaši izmanto ārstniecībā. No liepu ziedkopām, kā arī no ozolu mizām gatavo ārstnieciskās drogas uzlējumiem. Latviešu tautas dziesmas (dainas), kas sevī slēpj senus tautas ētikas un morāles priekšstatus, liepu un ozolu citu koku vidū piemin visbiežāk. Jau tradicionāli latviešu tautas ticējumos un folklorā liepu uzskata par visa sievišķā simbolu, bet ozolu par vīrišķības simbolu.

Par tautas pietāti pret šiem, senāk par svētajiem sauktajiem, kokiem liecina lauku ainava, kur bieži vien dižozols vai dižliepa atstāti neskarti vai pat nožogoti apstrādāta lauka vidū.

Kaives (Senču) dižozols uzskatāms par lielāko un vecāko ozolu Baltijas valstīs, tā stumbra apkārtmērs ir 10 metri. Savukārt Valdemārpils Elku liepa ir vecākā un lielākā liepa Latvijā, stumbra apkārtmērs tai ir 8 metri.

Latvija nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem, kaut gan valstī ir dolomīta, kaļķakmens, kūdras atradnes.

Purvi aizņem 10% Latvijas teritorijas, to kopējā platība ir 6400 km2. Lielākie purvi ir Piejūras zemienē un Austrumlatvijas līdzenumā. Purvi Latvijā tiek izmantoti kā derīgo izrakteņu ieguves vietas. Purvos iegūst kūdru, kas ir vissvarīgākais Latvijas degošais izraktenis, un tās nozīme citu enerģētisko resursu deficīta apstākļos nākotnē varētu vēl pieaugt.

Latvijas dabas bagātība ir arī pazemes ūdeņi. Gruntsūdeņus lauku teritorijās un arī daudzviet pilsētās izmanto dzeršanai, ēdienu gatavošanai un citur saimniecībā. Baldones un Ķemeru apkārtnē sastopami sērūdeņi. Tie veidojas ar organiskajā vielām bagātiem purva ūdeņiem nokļūstot ģipša nogulumos. To veidošanā piedalās baktērijas. Sērūdeni kādreiz plaši izmantoja Ķemeru un Baldones kūrortos dažādu slimību ārstēšanā.

Latvija ir ezeriem bagāta zeme. Valstī ir 2256 ezeri, kuri lielāki par 1ha.. Latvijā dominē nelielie ezeri, jo tikai 16 ezeri ir lielāki par 1000 ha.Visvairāk ezeru (ap 40 % no kopskaita) ir Latgales un Augšzemes augstienēs. Latgales augstieni dēvē par „zilo ezeru zemi” . Vismazāk ezeru ir Zemgales līdzenumā, kur ūdeņiem neļauj uzkrāties līdzenais reljefs un daudzās upes. Ūdeņu bagātību Latvijā vēl papildina kādas 800 mākslīgās ūdenstilpes: hidroelektrostaciju ūdenskrātuves, zivju dīķi, saglabājušies dzirnavu dīķi. Latvijā vidējais ezerainums (1,5 %) ir aptuveni tāds pats kā Lietuvā, bet daudz mazāks nekā Igaunijā (5 %), Zviedrijā (8,5 %) un Somijā (9 %). Latvijas ezeros ir daudz zivju. Gandrīz katrā ezerā dzīvo asari, raudas, līdakas un citas zivis. Tādas zivis kā zušus un zandartus var noķert daudz retāk. Piejūras ezeros zvejnieku tīklos atrod pat kādas butes, salakas vai vimbas. Latvijā ir bagātīga augu un dzīvnieku valsts – kopā reģistrēts ~27 700 augu un dzīvnieku sugu. Vairākām Eiropā vai pat pasaulē apdraudētām sugām Latvijas populācijas veido lielu daļu no sugas pārstāvju kopējā skaita. Tādas sugas ir melnie stārķi, griezes, mazie ērgļi, baltmuguras dzeņi, dzērves, bebri, ūdri, vilki, lūši u.c. Latvijā ir atrodamas lielas dažādu sugu sikspārņu kolonijas un ziemošanas vietas.

Gaujas nacionālais parks dibināts 1973. gadā un ir pirmais nacionālais parks Latvijā. Tā galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, vienlaikus tas izmantojams izziņas tūrismam un atpūtai. Parka platība ir 91 745 ha. Nacionālā parka nozīmīgākā daļa ir Gaujas senleja, kas kopā ar pieteku ielejām veido savdabīgu ainavu. Gaujas, Amatas, Braslas, tāpat citu mazāku upju un strautu krastos ir Latvijā vislielākie devona iežu atsegumi – smilšakmens kraujas, klintis un alas. Meži aizņem 47% no parka teritorijas. Gaujas NP sastopamas gandrīz 900 augu sugas, to apdzīvo 149 putnu sugas un 48 zīdītāju sugas. Nacionālajā parkā atrodas vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu – pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie, arhitektūras un mākslas pieminekļi. Tūrisma vēsture Gaujas NP teritorijā iesniedzas 19. gadsimtā. Mūsdienās tūristu visapmeklētākās vietas ir Sigulda un Cēsis, Turaidas muzejrezervāts, Līgatnes dabas takas, Āraišu muzejparks, ka arī Latvijā populārākie ģeoloģiskie objekti – Zvārtes iezis, Ērgļu (Ērģeļu) klintis un Sietiņiezis.

Abavas senleja ir iekļauta Pasaules 100 apdraudētāko kultūras pieminekļu un vietu sarakstā (World Monuments Watch 100 Most Endangered Sites). Abavas ieleja, kura vēl nesen bija tikai kā komplekss dabas liegums, sāk ieņemt arvien nozīmīgāku lomu Latvijas kultūras apritē. Agrāk aizaugusī grava pēc sakopšanas atklājas visā savā krāšņumā – ar dižozoliem, kuplajām liepām un dižskabāržiem. Atdzīvojusies ainava, kāda tā varēja būt šīs muižas kādreizējā īpašnieka barona Volfganga fon Firksa laikā. Barona pēcteči atzīst, ka šis ir vislabāk apsaimniekotais viņu dzimtais bijušais īpašums. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka reizēm dienas vidū pie strautiņa atkal redzēta pazibam daiļā Firksu meita, kuras kaps netālu no gravas – pakalnā. Sakopts ir arī Tempļa kalns, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Abavas senleju.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012