Atbildes, kuras tu meklē
Rīgas lielais ģerbonis
Elizabetes un Brīvības ielas stūris Rīgā. 1937
Rīga 1612. gadā
Rīga 1934. gada maijā
Strūklakas skulptūra "Nimfa"
Sv.Pētera baznīcas apkārtējā apbūve
Gaiļu muiža 1782. gadā
Kanālmalas apstādījumi
Rīgas nocietinājumi
Rīgas Doms no austrumu puses
Bruņinieku nams Rīgā
Apgabaltiesas nams Rīgā
Zaķu sala
Rīga 17.gs.
Skats uz Rīgu no Pārdaugavas. 1815
Rīga 1572. gadā
Annas Vērmanes portrets
Sv.Jēkaba katedrāle Rīgā
Sv.Jāņa baznīca Rīgā
Rīga 19.gs. beigās
Kuģu degšana Daugavā
Sarkanais sargu tornis Pārdaugavā
Vācu kolonistu nams Rīgā

Saimnieciskā dzīve
Pilsētas un novadi
Politiskās attiecības
Likumdošana un tiesības


13.-21.gs.

Rīga

Latvijas Republikas galvaspilsēta. Atrodas pie Daugavas ietekas Rīgas līcī. Indriķa hronikā minēta 1198, bet arheoloģiskie atradumi liecina, ka šai vietā jau 10.-11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi un sēļi. 1201 Rīga kļuva par bīskapa (no 1255 arhibīskapa) rezidenci. 13.gs. sākumā izveidojās Rīgas komūna un Rīgas rāte, Rīga ieguva pilsētas tiesības, kas tās iedzīvotājiem nodrošināja dažādas priekšrocības, un Rīgas patrimonālo apgabalu, kas pilsētniekus apgādāja ar pārtiku un papildināja pilsētas kasi. Kopš 13.gs.1.puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis (Rīgas karogs; Rīgas ģerbonis). Tāpat kā citās Eiropas viduslaiku pilsētās, Rīgas sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un Rīgas cunftēm, kas vēlāk izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētājas - Lielo ģildi un Mazo ģildi. No ārzemēm iebraukušos tirgotājus kopā turēja melngalvju brālība (pilsētas melngalvji). 1357. g. Rīgā tika atvērta pirmā aptieka Latvijā – Lielā jeb Rātslaukuma aptieka.

Rīgas uzplaukuma un tās iedzīvotāju labklājības galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakāpeniski izveidojās par nozīmīgu Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamās Hanzā, kļuva par vācu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.

Rīgai bija liela nozīme arī Livonijas valstu savstarpējās cīņas par varu Livonijā. No 1201 rīdzinieku virskungs bija Rīgas bīskaps, no 1221 samazinājās Rīgas politiskā atkarība, bet pēc 1297.-1330.gada kara tā nokļuva ordeņa atkarībā (kara sākumā rīdzinieki sagrāva pirmo ordeņa mītni, tā saukto Balto akmens pili). Pēc Salaspils līguma noslēgšanas (1452) par Rīgas virskungiem vienlaikus kļuva Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps. Tomēr pilsēta ar to nesamierinājās un turpināja cīņu par neatkarību ar mainīgām sekmēm līdz pat Livonijas karam. Šī virskungu savstarpējā cīņa par varu pilsētā bija viens no reformācijas straujās uzvaras cēloņiem Rīgā 16.gs.1.pusē. Pēc Livonijas sabrukuma 1561-1581 Rīga uz laiku kļuva par brīvpilsētu. 1581-1621 tā nonāca Žečpospolitas atkarībā (šai laikā pilsētā izraisījās Kalendāra nemieri), bet 1621-1710 Rīga izveidojās par Zviedrijas nozīmīgāko cietoksni. Gan Žečpospolita, gan Zviedrija centās Rīgu izmantot kā nozīmīgu valsts ienākumu avotu - tika ieviesti jauni muitas nodokļi portorijs un licence. Ziemeļu kara laikā 1701.g. vasarā Rīgā ieradās Kārlis XII; uzbrūkošais sakšu un krievu karaspēks Spilves kaujā tika sakauts. 1710, gandrīz pēc gadu ilgās Rīgas blokādes, Lielā mēra piemeklēto pilsētu krievu karaspēks tomēr ieņēma un tā bija spiesta parakstīt padošanās līgumus jeb Akorda punktus. Rīgas atslēgas ieguva Krievija. Pēteris I sāka vietējās vāciskās pilsētas pārvaldes pārveidošanu. Rīga kļuva par Rīgas guberņas (no 1796 Vidzemes guberņas) centru. Rīgas pilī apmetās ģenerālgubernators, kura uzdevumos ietilpa arī pilsētas ienākumu un izdevumu pārraudzīšana.

Pamazām Rīgas tirdzniecība atjaunojās un sasniedza pirmskara līmeni - 1725 Rīgā iebrauca 388 ārzemju kuģi. Galvenās eksportpreces bija kaņepāji, lini, linsēklas, labība, audekls un dažāda veida vērtskoksne. Joprojām tika ievests sāls, siļķes, vīns, cukurs, krāsainie metāli un galantērijas preces. 1/3 pilsētas iedzīvotāju bija saistīti ar tirdzniecību; tirgošanās kārtību noteica īpaši likumi. Jau 17.gs. beigās sākās latviešu tautības iedzīvotāju mēģinājumi kļūt par pilntiesīgiem pilsētas namniekiem. Svarīga nozīme vācu tirgotāju privilēģiju atcelšanā bija Krievijas Pilsētu nolikumam. Savu agrāko nozīmi zaudēja Lielā ģilde, tās galvenās funkcijas pārņēma Rīgas biržas komiteja. Vietniecības laiks Rīgā pilnīgi nojauca pilsētas viduslaiku struktūru, taču drīz vien jaunais cars Pāvils I atjaunoja agrāko pilsētas pārvaldes sistēmu.

19.gs. sākās Rīgai nelabvēlīgi. Pēc zaudētā kara Krievija bija spiesta pievienoties kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju. Tirdzniecības ierobežojums radīja zaudējumus tās ostām un saimniecībai kopumā, tāpēc Krievija noslēgto līgumu neievēroja. 1812 sākās Napoleona I karagājiens uz Krieviju. Kaut arī ienaidnieks līdz Rīgas vaļņiem pat nenonāca, panikas dēļ tika nodedzināts bagātākais Ārrīgas rajons - Pēterburgas priekšpilsēta. Par spīti šiem apstākļiem Rīgas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, galvenokārt gan uz iebraucēju rēķina. To veicināja zemnieku brīvlaišana un rūpniecības attīstība. 1810 darbu sāka Zasulauka vadmalas manufaktūra, 1811 Rīgas apkaimē tika nodibinātas 5 niedru cukura manufaktūras (Sarkandaugavā, Ķengaragā, Bišumuižā, kā arī Allažu un Belles muižā). Taču no Krievijas ievestā lētā biešu cukura dēļ drīz tās bija spiestas darbību pārtraukt. Toties veiksmīgi attīstījās kokapstrādes, ķieģeļrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi. 1843 sāka darboties Kuzņecova fajansa rūpnīca. 19.gs. vidū Rīgā bija 55 dažādi rūpniecības uzņēmumi un gandrīz visi tie atradās priekšpilsētās.

Līdz 19.gs. 60. gadiem, kamēr Rīga vēl bija cietoksnis, tās teritoriālo attīstību ietekmēja militārstratēģiskie apsvērumi. 1857-1863 pilsētas vaļņi tika nojaukti, 1873-1875 nojauca arī Citadeles vaļņus. Daļu zemes izlietoja Vecrīgas ielu līmeņa pacelšanai, kā arī Bastejkalna un Kanālmalas apstādījumu izveidošanai. Tomēr Pārdaugavas attīstību joprojām kavēja Kobronskansts, kuru atļāva nojaukt tikai 1904 pēc jauno brīvnoteikumu pieņemšanas (ar papildinājumiem tie bija spēkā līdz 1940). 1858 atcēla aizliegumu priekšpilsētā celt mūra ēkas un atļāva paaugstināt līdz 2 stāviem agrāko vienstāva koka apbūvi. Bulvāru lokā aizliedza celt rūpniecības uzņēmumus, tur drīkstēja būvēt vienīgi mūra ēkas ar ierobežotu augstumu (21,3 m). Pastāvēja arī citi apbūves ierobežojumi un aizliegumi.

Liela nozīme Rīgas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā bija dzelzceļa izbūvei. 1861 tika atklāta Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līnija, 1868 sāka darboties Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līnija, 1877 dzelzceļš savienoja Rīgu ar Tukumu, bet 1889.g. vilcieni sāka kursēt Rīgas-Valkas-Pleskavas dzelzceļa līnijā. Dažus gadus vēlāk šīs dzelzceļa līnijas pagarināja tālu aiz Latvijas robežām. 1818 Bolderājā, pie ieejas Rīgas ostā, uzcēla pirmo bāku. 1852 tika ierīkota Rīgas-Bolderājas telegrāfa līnija (tolaik pirmā Krievijas impērijā). Īsā laikā uzcēla arī lielas preču noliktavas un izbūvēja dzelzceļa atzarus ostas vajadzībām. 1872 pāri Daugavai uzcēla Dzelzs tiltu. 1887-1891 no Dzelzs tilta līdz Andrejostai veco, koka pāļiem nostiprināto Daugavas krastu izbūvēja granītā. No 16.gs. galvenā rīdzinieku iepirkšanās vieta bija Daugavmalas tirgus. Satiksmi starp abiem Daugavas krastiem uzlaboja arī 1896 uzbūvētais Pontontilts, kas nomainīja veco Plosta tiltu. Par tilta lietošanu bija jāmaksā tilta nodoklis. 1882 atklāto zirgu tramvaja satiksmi pa tagadējo Brīvības ielu un Maskavas ielu 1901 nomainīja elektriskais tramvajs. 1862 netālu no Bastejkalna tika uzcelta gāzes fabrika un eļļas lampu vietā Rīgas ielām gaismu sāka dot gāze, bet 80.gados gāzi nomainīja elektriskais apgaismojums. No 1874 Rīgā kursēja omnibusi un vieglie ormaņi. Tika uzlabota arī rīdzinieku apgāde ar dzeramo ūdeni. 1883 Bukultos tika atrasti lieli gruntsūdeņu krājumi, un 1904 šo ūdeni pievadīja Rīgai. Pēc vaļņu nojaukšanas sāka veidot arī Rīgas pazemes atūdeņošanas sistēmu. 1894 darbu sāka sistemātiskā kanalizācija. Tomēr visi šie labiekārtojumi notika galvenokārt pilsētas centrā, dzīve priekšpilsētās ritēja pa vecam.

19.gs. 2.pusē Rīgas strādnieku skaits bija pieaudzis 8 reizes. Grūto dzīves apstākļu dēļ jau 60.gadu beigās strādnieki sāka dibināt savstarpējās palīdzības un bēru kases, kā arī citas apvienības un biedrības, kas veicināja strādnieku apvienošanos un kultūras un izglītības darbu. Marksistisko ideju izplatībā liela nozīme bija Jaunajai strāvai. Veidojās pirmie nelegālie strādnieku pulciņi, 1896.g. rudenī Krīgsmaņa korķu fabrikā notika neapmierināto strādnieku pirmais streiks. Par sevišķi nozīmīgu protesta akciju 1899 kļuva Rīgas dumpis.

Rīgas iedzīvotāji:

gadsskaits (tūkst.)
1710 ~10
1711~5
1767 19,5
180029,5
1840 60
1867102,6
1881169,3

Pēc iedzīvotāju skaita 20.gs. sākumā Rīga bija 3 lielākā pilsēta Krievijas impērijā. 1900-1913 Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās (1913-500 tūkst. cilvēku). Taču tikai 40% rīdzinieku bija latvieši.No 1909 Rīgā sākās strauja dzīvojamo namu un rūpniecības ēku celtniecība. Līdz 1913 pilsētā tika uzcelts ap 2 tūkst. dzīvojamo namu. Lielu daļu koka apbūves, it īpaši Rīgas centrā, nomainīja mūra ēkas. Attīstījās pilsētas labiekārtošana. 1900 jaundibinātā Rīgas tramvaja akciju sabiedrība sāka elektriskā tramvaja ierīkošanu, un nākamā gada vasarā atklāja pirmo tramvaja līniju, bet rudenī vēl 5 līnijas. 1914 IV atklāja jaunu divsliežu dzelzceļa tiltu. 1905 sāka darboties pilsētas elektrostacija (līdz tam darbojās 16 privātās elektrostacijas). Tika paplašinātas Rīgas ielas, kas izrādījās par šaurām strauji augošai satiksmei. Rīgā koncentrējās lielākie rūpniecības izņēmumi un bankas.

1905. gada revolūcija sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Rīgas strādnieki (Oktobra vispārējais streiks Latvijā;(uzbrukums Rīgas centrālcietumam), inteliģence un studenti aktīvi iesaistījās revolucionārajos notikumos.

Sākoties 1. pasaules karam, sākās Rīgas rūpnīcu evakuācija. Reizē ar uzņēmumiem pilsētu atstāja liela daļa tur nodarbināto rīdzinieku. Tuvojoties frontei, daudzi kļuva par bēgļiem. 1916 XII-1917 I Rīgas pievārtē risinājās asiņainās Ziemassvētku kaujas, kas beidzās ar lieliem zaudējumiem. 1917 IX Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks (karadarbība Latvijas teritorijā). Pēc Brestas miera līguma noslēgšanas 1918.3.III Rīga un tās apkārtne tika iekļauta tā sauktajā ķeizariskajā Rīgas guberņā. Šajā sarežģītajā situācijā (pēc Kompjeņas pamiera līguma noslēgšanas) Rīgā 1918.18.XI notika svinīga Latvijas Republikas pasludināšana. Rīga kļuva par tās galvaspilsētu. Tika izveidota Latvijas Pagaidu valdība.

Jaunās valsts pastāvēšanu apdraudēja Vācijas okupācijas karaspēks un lielinieciskā Krievija, kas centās atgūt bijušo impērijas provinci. 1919 I Rīgā ienāca P.Stučkas valdības karaspēks. Tika nodibināta padomju vara Latvijā. Rīgā tā pastāvēja līdz 1919 V, kad pilsētu ieņēma Rīdigera fon der Golca karaspēks un sāka teroru pret pilsētas iedzīvotājiem. Tikai pēc Cēsu kaujām saskaņā ar Strazdumuižas pamiera līgumu 1919 VII Rīgā ienāca Latvijas armijas daļas un atgriezās Pagaidu valdība. Taču 1919 X-XI Rīgu nācās aizstāvēt no Pāvela Bermonta-Avalova karaspēka (bermontiāde).

Rīgā darbojās Satversmes sapulce, Saeima, Ministru kabinets. Valsts prezidenta rezidence atradās Rīgas pilī.

Pilsētu pārvaldīja Rīgas dome, kas sāka darbu pēc 1920.g. sākumā notikušajām vēlēšanām. Domes valdes darbību vadīja pilsētas galva un divi viņa biedri. Pēc 1934.g. 15. maija apvēsuma Rīgu pārvaldīja iecelts pilsētas lielvecākais un viņa vietnieki - vecākie.

Pilsētbūvniecība Rīgā bija saistīta galvenokārt ar apbūves regulācijas jautājumiem, arī transporta attīstībai nepieciešamo jauno ielu izbūvi un esošo ielu paplašināšanu. 1924 sāka izstrādāt Rīgas kopējo apbūves plānu. Visas arhitektoniski mākslinieciskā ziņā vērtīgās celtnes 20.-30. gados tika celtas pēc vietējo speciālistu projektiem. Tika uzceltas arī vairākas sabiedriskas ēkas (Tiesību pils, Finansu ministrijas ēka, Centrāltirgus, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs).

20.-30. gados Rīga kļuva latviskāka. 1935.g. latviešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū bija 63% (iedzīvotāji). Lielākās etniskās minoritātes Rīgā bija ebreji (11%), vācieši (10%), krievi (8,6%) un poļi (4%). Rīgā darbojās nozīmīgi rūpniecības uzņēmumi, lielākās kredītiestādes, 3 no 4 augstskolām.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.17.VI Rīga kļuva par Latvijas PSR galvaspilsētu. Tajā atradās Latvijas PSR Augstākā Padome un valdība - Ministru padome. Pilsētas pārvalde tika izveidota pēc PSRS pilsētu parauga. 1941 I Rīgā tika izveidoti 6 rajoni (Ļeņina, Staļina, Kirova, Maskavas, Proletāriešu un Sarkanarmijas).

1941 VII Latviju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvija kļuva par reihskomisariāta Ostland sastāvdaļu un Rīga par tās centru. 1944 X Rīgu otrreiz okupēja PSRS armija (karadarbība Latvijā).

Pēckara gados Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz migrācijas rēķina. Savukārt latviešu īpatsvars strauji samazinājās (no aptuveni 45% 1959.g. līdz 36% 1989.g.). 80.gadu vidū Rīgā dzīvoja vairāk nekā 1/3 Latvijas iedzīvotāju. Mainījās arī pilsētas administratīvais iedalījums. 1946 I Rīgai pievienoja Jūrmalas rajonu, bet 1959 to apvienoja ar Ķemeriem un Sloku, izveidojot patstāvīgu pilsētu - Jūrmalu. Arī turpmāk samērā bieži mainījās Rīgas rajonu skaits, to robežas un nosaukumi. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991 sākās Rīgas pašvaldības reforma - Rīga tika iedalīta 6 administratīvajos rajonos (Centra rajons, Kurzemes rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu rajons). Saskaņā ar 1994 II lēmumu Rīgā izveidota vienas pakāpes pašvaldība ar vienu lēmējvaru - Rīgas domi (60 deputātu); priekšpilsētas (rajonus) pārzina iecelti izpilddirektori. Pēdējās Rīgas domes vēlēšanas notika 2005 12 III. Atjaunoto Rīgas domi vada domes priekšsēdētājs.

2003. gada 4. novembrī tika atklāta jaunā Rīgas domes ēka - Rīgas Rātsnams. Tā tika uzcelta nojauktās Tehniskās universitātes korpusa vietā uz vecajiem Rātsnama pamatiem.

Industrializācijas gaitā Rīga kļuva par hipertrofētu Latvijas rūpniecības centru (tajā koncentrējās ap 52% rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju, tika saražots vairāk nekā 52% produkcijas).

60.-80. gados Rīgā uzcēla jaunus dzīvojamos rajonus galvenokārt neapbūvētajās pilsētas nomalēs. Radās tā sauktie "guļamrajoni" Āgenskalnā, Juglā, Purvciemā, Imantā un citur, visapkārt Rīgas agrāko gadu apbūvei. Tika uzceltas arī vairākas nozīmīgas sabiedriskas ēkas (Rīgas stacija, lidosta "Rīga", Dailes teātris, Kongresu nams, vairāki sporta nami).

Pārejas process pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (1991) bija smags - jaunajos apstākļos konkurenci nespēja izturēt lielākā daļa Rīgas lielo rūpniecības uzņēmumu, tāpēc 90. gados radās nopietna ekonomiskā krīze. Tomēr turpinājās vairāku 80. gados sākto ēku celtniecība, arī Nacionālās operas rekonstrukcija. Tika uzceltas arī divas sporta halles - Skonto halle un RTU komplekss Ķīpsalā.

1997. gadā lielākā daļa Rīgas vēsturiskā centra (Vecrīga, bulvāru loks un jūgendstila zona) tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā atkal nauda un izpratne par arhitektūru ir līdzsvarā. Arhitekti sadarbībā ar maksātspējīgiem pasūtītājiem beidzot uzdrīkstas realizēt savas vīzijas: arhitekta Andra Kronberga vadībā materializētā Latvijas Bankas filiāle un starptautiskā lidostas Rīga rekonstrukcija ir kļuvušas par vienu no 21. gadsimta ieskaņām Rīgas arhitektoniskajām zīmēs, privātīpašuma apbūves rekonstrukcija Berga bazārā Rīgā ir izveidota par Rīgas sirdi. 2005. gadā ir pieņemts Rīgas pilsētas attīstības plāns.

Rīgas iedzīvotāji 1897-2006

GadiSkaits tūkst.% no Latvijas iedzīvotājiem
1897282,214,6
1913517,520,2
1925337,718,3
1935385,119,7
1943308,317,9
1959580,427,7
1989915,0 34,2
1995810,432,4
2000764,331,8
2006724,729,5

2002.g. sākumā apdzīvotības blīvums Rīgā bija 2,451 iedzīvotājs uz vienu km2. Rīgā dzīvojošie dažādu tautību pārstāvji 2002.g. sākumā: Latvieši 41,2%; Krievi 43,7%; Baltkrievi 4,7%;Ukraiņi 4,2%; Poļi 2,1%; Citi 4,1%.

Izmantotā literatūra:

  1. Feodālā Rīga. R., 1978
  2. 1860-1917. R., 1978
  3. Rīga sociālisma laikmetā. 1917-1975. R., 1980.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012