Atbildes, kuras tu meklē

Saimnieciskā dzīve
Politiskās attiecības
Kari un nemieri
Likumdošana un tiesības
Kultūra
Pilsētas un novadi
Perioda raksturojums


19.gs.

Latvija 19. gadsimtā

Pēc Zviedrijas sakāves Ziemeļu karā un saskaņā ar 1721.30.VIII parakstīto Nīstades miera līgumu, Vidzeme un Igaunija tika iekļautas Krievijas impērijā. Latgali Krievijai pievienoja pēc Polijas dalīšanas 1772. Arī Kurzemes un Zemgales hercogiste pēc kara atradās Krievijas politiskā ietekmē. 1795.28.III hercogs Pēteris Bīrons, dažādu apstākļu spiests, parakstīja dokumentu par atteikšanos no troņa. Līdz ar to visa latviešu apdzīvotā teritorija nokļuva Krievijas impērijas sastāvā.
Paplašinājās tirdzniecība, muižās tika ierīkotas dažādas manufaktūras, kurās izmantoja klaušu zemnieku darbu. Klaušu palielināšana un muižu tīrumu paplašināšana, ko izraisīja preču ražošana, izsauca zemniecības protestu. Pēc Kauguru nemieriem (1802) valdība bija spiesta izdot Vidzemes zemnieku likumu, kura ieviešanai vajadzēja uzlabot zemnieku stāvokli. Tomēr muižnieki panāca, ka 1809 tika pieņemti likuma papildinājumi par labu muižniecībai.
1812.g. Napoleona I karagājiens uz Krieviju skāra arī Latvijas teritoriju – tika okupēta Kurzeme, bet mēģinājums ieņemt Rīgu un Daugavpili cieta neveiksmi. Tomēr panikas dēļ Rīgas priekšpilsētas tika nodedzinātas un gandrīz 7 tūkst. cilvēku palika bez pajumtes.
Pēc kara sākās plaši zemnieku nemieri. Zemnieki atteicās pieņemt jaunās vaku grāmatas, kuras bija noteikti vēl lielāki pienākumi nekā agrāk. Stāvokļa stabilizēšanai laukos, valdība prasīja, lai muižnieki Baltijā izdarītu agrāro reformu. Pēc Prūsijas muižnieku parauga pirmie projektu par zemnieku brīvlaišanu bez zemes izstrādāja Igaunijas guberņas muižnieki. Līdzīgu projektu iesniedza arī Kurzemes (1817) un Vidzemes (1819) muižnieki. Formāli zemnieki kļuva brīvi, bet pārvietoties varēja tikai ar muižnieka un pagasta valdes (pagasts) atļauju. Tikai neliela daļa dzimtļaužu guva labumu no dzimtbūšanas atcelšanas. Tie bija krodzinieki, dzirnavnieki (Latvijā bija ap 4 tūkst. krogu un 750 dzirnavu) un lauku tirgotāji. Zemnieku stāvoklis Vidzemē sevišķi pasliktinājās 1841, kad pēc neražas gadiem muižnieki spirta dedzināšanai bija iztukšojuši arī pagasta magazīnas, kur zemnieki iepriekšējos gados bija atlikuši labību bada gadījumam. Lai izbēgtu no muižnieku patvaļas un smagajiem dzīves apstākļiem, zemniekiem radās doma izceļot. Izceļošanas kustība pārsviedās arī uz Latgali un Baltkrieviju. Muižniekiem draudēja lēta darbaspēka zudums. Valdība centās kustību apspiest, uz atsevišķām vietām tika nosūtītas soda ekspedīcijas (Kartupeļu dumpji), kas izceļot gribētājus ķēra un nežēlīgi pēra. Tomēr zemnieki meklēja jaunas iespējas izceļot, pastiprinājās pāreja pareizticībā. Lai ierobežotu muižnieku tieksmi paplašināt savus tīrumus uz zemnieku zemju rēķina, 1849 Nikolajs I apstiprināja jaunu Vidzemes zemnieku pagaidu agrārlikumu.
Pēc Krievijas neveiksmes Krimas karā (1853–1856) Aleksandrs II 1861 atcēla dzimtbūšanu Krievijā. Šis likums, kuru attiecināja arī uz Latgali, bija liberālāks nekā agrāk pieņemtie zemnieku brīvlaišanas likumi Kurzemē un Vidzemē. Impērijas kanceleja saņēma daudz sūdzību par muižnieku patvaļu Baltijā. Lai noskaidrotu, kas darāms zemnieku stāvokļa uzlabošanā, kā arī lai pasteidzinātu zemnieku māju iepirkšanu un pamattautu pārkrievošanu, 1882 uz Kurzemes un Vidzemes guberņām tika nosūtīta Manaseina revīzija. 1883.g. revidenti darbu pabeidza un iesniedza Aleksandram III ziņojumu (vēlāk liela daļa Baltijas muižniecībai nelabvēlīgo materiālu pazuda). Tomēr zemnieku stāvoklis netika uzlabots, vienīgi aktivizējās pārkrievošana – tika pastiprināta krievu valodas mācīšana un tās lietošana pārvaldē un lietvedībā.
Zemes trūkuma, pārmērīgo klaušu un augstās nomas maksas dēļ zemnieki pameta savas mājas un devās uz pilsētām. 19.gs. 60.gados Rīga jau bija kļuvusi par nozīmīgu rūpniecības centru, kur strauji auga vajadzība pēc darbaspēka. Pēc nodarbināto skaita Rīga bija 3.vietā Krievijas impērijā (aiz Peterburgas un Maskavas). 19.gs. 70.gados rūpniecība attīstījās arī pārējā Latvijas teritorijā. To sekmēja dzelzceļu būvniecība. Šai laikā dzelzceļu līniju kopgarums Latvijas teritorijā sasniedza ap 700 verstu (ap 747km). Rīga, Liepāja un Ventspils izveidojās par impērijas nozīmes tirdzniecības centriem. 19.gs. beigās Rīga kļuva par 2. lielāko impērijas eksportostu (aiz Odesas). Par nozīmīgiem finansu uzņēmumiem izveidojās bankas.
Pirmajā gadu desmitā pēc 60.gadu reformām Krievijā nepastāvēja nekādi likumi, kas ierobežotu fabrikantu patvaļu. Strādnieku darba diena ilga 15–16 stundu, fabrikanti patvaļīgi noteica vai samazināja darba algu, kā arī ieturēja dažādas soda naudas, kas bieži sasniedza algas apjomu. 19.gs. 70. un 80. gados sākās pirmie neapmierināto strādnieku streiki. 19.gs. ilgākais un nozīmīgākais streiks bija Rīgas dumpis (1899), kura apspiešanā piedalījās arī karaspēka vienības.
19.gs. 50.gados Tērbatas universitātē studēja ap 30 latviešu jauniešu. Viņu vidū bija daži, kas nevēlējās vairs pakļauties arvien pieaugošajam pārvācošanas spiedienam. Tā saukto “latviešu vakaru” ierosinātājs bija Krišjānis Valdemārs, bet viņa aktīvākie līdzgaitnieki J.Alunāns un Krišjānis Barons. Šajās sanāksmēs radās pirmie tautas atmodas ideoloģijas aizmetņi.
Tautas atmodas ideoloģijas saknes bija meklējamas ne tikai Latvijā, tās bija saistītas arī ar 1848.g. pilsoniskās revolūcijas norisēm Vācijā. Nozīmīga loma savstarpējo ideju plūsmā bija vācu dzejniekam Johanam Gotfrīdam Herderam, kurš dzīvodams Rīgā, bija iepazinies ar latviešu kultūru un uzstājās pret latviešu apspiešanu un viņu kultūras noniecināšanu. Jaunlatviešu idejas ātri izplatijās tautā. 70. gados nozīmīgākais tautas nacionālās pašapziņas modinātājs un valodas kopējs bija Atis Kronvalds. Viņa Tērbatā aizsākto Latvju rakstniecības vakaru dalībnieki Vecākajā atskaņu hronikā atrada cēsinieku kaujas karoga aprakstu. Sarkanbaltsarkanais karogs kļuva par nacionālo simbolu un vēlāk par Valsts karogu.
Ap 1868 jaunlatvieši pārņēma J.G.Herdera aizsākto latviešu tautasdziesmu vakšanu. Sākumā šo darbu veica Fricis Brīvzemnieks, bet vēlāk – K.Barons. Tautasdziesmas tika sistematizētas pēc satura līdzības un sakārtotas cilvēka dzīves un gadskārtu secībā (1894 iznāca “Latvju Dainu” 1. burtnīca). Tautasdziesmām vienmēr bijusi liela loma latviešu kultūrā – tajās izkristalizēti latviešu tautas dzīves uztveres un ētikas pamati.
Latviešu sabiedrisko dzīvi aktivizēja Rīgas Latviešu biedrības nodibināšana (1868), kuras pārziņā darbojās dažādas komisijas literatūras, vēstures, izglītības un citās nozarēs. Ādolfa Alunāna vadībā biedrības paspārnē darbu sāka pirmais latviešu teātris. 1872 tika sasaukta 1. Zemkopju sapulce, bet 1873 sarīkoti 1.Vispārīgie Dziesmu svētki. To ierosinātājs un diriģents bija Jānis Cimze. No 16 dziesmām 11 bija latviešu tautas dziesmas, bet 12. – Baumaņu Kārļa sacerētā dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Baltiju!” (vārdu “Latvija” cenzūra svītroja un aizvietoja ar “Baltija”), kas vēlāk kļuva par Valsts himnu.
19.gs. pēdējos gadu desmitos notika strauja latviešu sabiedrības noslāņošanās. Iedzīvotāji sāka dalīties dažādos grupējumos gan pēc noarbošanās, gan pēc materiālā stāvokļa un izglītības. Šīm grupām vairs nebija vienādas intereses. Tā kā atklātas politiskās diskusijas nebija iespējamas jaunās idejas ko pauda Jaunā strāva vispirms parādijās literatūras kritikā. Jaunstrāvnieki ļoti izcēla zinātnes nozīmi, ar to lielā mērā aizstājot reliģiju. Liela vērība tika pievērsta politiskiem un sociāliem traktējumiem marksisma garā un šķiru cīņas idejām. Ar studentu starpniecību jaunās idejas sāka izplatīties arī vidusskolās un strādnieku aprindās. Ideju popularizēšanā liela nozīme bija laikrakstam “Dienas Lapa”. Pēc vadošo jaunstrāvnieku arestiem (J.Jansons, Pēteris Stučka, Rainis; Fricis Roziņš emigrēja) un Rīgas dumpja apspiešanas Latvijā tika izplatīts slepens uzsaukums, kurā aicināja strādniekus organizēties cīņai pret apspriedējiem un pieslieties starptautiskajai sociāldemokrātijai. Pirmā apspriede par nelegālas sociāldemokrātiskas organizācijas dibināšanu notika Rīgā 1899 (Latvijas sociāldemokrātijas pirmsākumi ).

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012