Atbildes, kuras tu meklē
Vijoļkoncerts. Pirmās daļas galvenā partija.
Somija. Simfoniskā poēma. Patriotiskās dziesmas tēma.
Ž. Sibeliusa Vijoļkoncerts. 3. daļas blakuspartija
Vijoļkoncerts. Trešās daļas galvenā partija.
Ž. Sibeliusa Vijoļkoncerts. 1. daļas blakuspartija.
Ž. Sibeliusa simfoniskā poēma Somija. Patriotiskās dziesmas tēma.
Vijoļkoncerts. Trešās daļas blakuspartija.
Ž. Sibeliusa Vijoļkoncerts. 2. daļas pamattēma
Vijoļkoncerts. Otrās daļas pamattēma.
Vijoļkoncerts. Pirmās daļas blakuspartija.
Ž. Sibeliusa Vijoļkoncerts. 3. daļas galvenā partija.
Ž. Sibeliusa Vijoļkoncerts. 1. daļas galvenā partija
Sibēliuss Žans

(Jean Sibelius, 1865. gada 8. decembris, Hemēnlinna – 1957. 20. septembris, Ainola pie Jervenpē)

            Žans Sibēliuss ir izcilākais skandināvu simfoniķis, pazīstamākais somu komponists, kas darbojies arī kā diriģents, pedagogs un nacionālās atmodas rosinātājs. Sibēliusa darbu centrālā tēma saistīta ar dzimteni: tā ir ziemeļu skarbās dabas, episku senatnes un folkloras tēlu rosināta. Nacionālais kolorīts jaušams katrā darbā; tas izpaužas nevis citātu veidā, bet mūzikas ciešā saiknē ar somu valodas plūdumu, ziemeļnieciski atturīgu mentalitāti apvienojumā ar vēlīnā romantisma un impresionisma izteiksmi. Sacerējis septiņas simfonijas, vienpadsmit simfoniskas poēmas, tai skaitā Sāga(1892), Somija (1899), Dziesminieks (1913), Okeanīdas (1914) un Tapiola (1926). No orķestrasvītām jāatzīmē Karēlija (1893) un Četras leģendas par somu eposa Kalevala varoņa Lemminkeinena varoņdarbiem, īpaši iezīmīga ir tās trešā daļa Tuonelas gulbis (1893). Pasaulslavens ir komponista Vijoļkoncerts (1903) un Skumjais valsis (Valse triste) no mūzikas Arvīda Jernefelta lugai Nāve (1903). No kamermūzikas klāsta izceļas stīgu kvartets Voces intimae (1909), vēl sacerēti ap simts klavierdarbu, kantātes, kora un solodziesmas.

            Sibēliusa melodiju nesteidzīgo ritējumu pasvītro plašo taktsmēru 6/4, 9/4, 12/4 izmantošana, runas intonāciju, dabīgā un doriskā minora atturīgās krāsas, improvizējoša brīvība sākuma motīva variantveida atkārtojumos, ostinato un ērģeļpunkta biežais lietojums. Heroiskiem tēliem raksturīgas fanfaras, mežraga un trombona tembri, bet kopumā orķestra kolorīts piesaista ar zema reģistra tembru īpatsvaru, spilgts piemērs ir angļu raga solo drūmās nāves valstības raksturojumā Tuonelas gulbī. Blakus tam – gaišas un pavasarīgas dabas atmoda dzidrajā vijoļkoncerta sākuma tēmā. Komponista daiļrade aptver četrdesmit gadu ilgu posmu 19. un 20. gadsimtu mijā, tā pakāpeniski attīstās no patriotiska programmatisma līdz monumentālai episki simfoniskai izteiksmei, no romantiskas pacilātības un impresionistiskas krāsainības līdz lineāras polifonijas grafiskai skaidrībai.

            Johans (Žans) Jūliuss Kristiāns Sibēliuss dzimis nelielā pilsētiņā pie Helsinkiem kara ārsta ģimenē. Bērnībā viņš spēlē klavieres, komponē, no piecpadsmit gadu vecuma sāk apgūt vijoļspēli un sapņo kļūt par vijoļvirtuozu; mājās daudz muzicē, kopā ar māsu un brāli izveido klavieru trio. 1885. gadā Sibēliuss iestājas Helsinku universitātes juridiskajā fakultātē, paralēli mācās vijoļspēli un teoriju Mūzikas akadēmijā, ko pabeidz 1889. gadā. Iepazīstas ar nacionāli noskaņotu inteliģenci, izcilo itāļu pianistu Ferručo Buzoni, kas strādā Helsinkos, sacer galvenokārt kamermūziku, kurā jūtama Vāgnera un Grīga mūzikas ietekme. Mūziķis turpina izglītību meistarklasēs Berlīnē un Vīnē, kur iepazīstas ar Johannesu Brāmsu, viņu ietekmē Antona Bruknera un Riharda Štrausa partitūras. Atgriežoties dzimtenē, komponists 1892. gadā salaulājas ar Aino Jernefelti, abi dodas kāzu ceļojumā uz Karēliju, kur Sibēliuss pieraksta seno rūnu teicēju dziedājumus.

 Nacionālās pašapziņas motīvi caurstrāvo simfoniju kantāti Kullervo, Četras leģendas un vīru kora dziesmas. Šie skaņdarbi saistīti ar somu nacionālā eposa Kalevala tēliem. Rodas arī citi orķestra darbi: simfoniska poēma Sāga, uvertīra un svīta Karēlija, Pavasara dziesma, tie gūst plašu atzinību. Komponistu uzaicina strādāt Mūzikas akadēmijā un Filharmonijas orķestra skolā, bet, pateicoties valdības finansiālam atbalstam, sākot ar 1900. gadu Sibēliuss no pedagoģiskās darbības var atteikties, pilnībā nododoties radošai darbībai. Viņa mūzika kļūst par nacionālās pašapziņas simbolu, īpaši tas attiecas uz lugu Vēsturiskās ainas, kas uzvesta 1899. gadā, lai atbalstītu cara valdības apspiestos somu preses izdevumus. Izrādes kulminācija ir simfoniskais fragments Somija mostas, ko pēc tam daudzkārt atskaņo koncertos arī ar nosaukumiem Dzimtene un Ekspromts (šāds neatbilstošs apzīmējums lietots arī autora diriģētos koncertos Rēvelē/Tallinā un Rīgā 1904. gada vasarā). Tagad tā pazīstama kā simfoniskā poēma Somijaun ir savdabīgs manifests, tieši un spilgti attēlojot dzimtenes brīvības cīņu gaitu. Tā sākas ar lēnu un drūmu ievadu, ko rosinājušas apspiestās somu tautas ciešanas, to nomaina enerģisks un kareivīgs galvenās tēmas aicinājums sacelties pret vardarbību. Kulminācijā himniski skan gaišs dzimtenes slavinājums, kas plaši pazīstams arī Latvijā kā patriotiska kordziema.

1899. gadā izskan arī pirmais vērienīgais neprogrammatiskais sacerējums - liriski dramatiskā Pirmā simfonija, kur vērojama saikne gan ar somu folkloru, gan Grīga un Čaikovska romantiskajām partitūrām. 20. gadsimta sākumā Helsinku simfoniskais orķestris plaši koncertē Eiropā, popularizējot somu komponistu mūziku; Žana Sibēliusa darbus ievēro, un to savdabība iekaro klausītājus. Berlīnē somu komponists tiekas ar Rihardu Štrausu un seno draugu Buzoni, Prāgā – ar čehu simfoniķi Dvoržāku, bet Itālijā sāk sacerēt optimistisko un monumentālo Otro simfoniju (1902).

 1903. gads iezīmīgs ar divām virsotnēm komponista daiļradē: Vijoļkoncertu re minorā un Valse triste. Koncerta savdabīgā un sarežģītā mūzikas valoda tikai pakāpeniski iekaroja klausītāju sirdis, atšķirība no tolaik populārajiem virtuozi saloniskajiem koncertiem bija pārāk uzkrītoša. Saspringts, drūms, rapsodisks, pārpilns ar ritmiskām un tehniskām grūtībām – tādi vērtējumi izskan tā laika presē. 1905. gadā tiek atskaņota jauna, pārstrādāta redakcija. Sibēliusa – bijušā vijoļvirtuoza – koncerta žanra traktējums saistīts ar Fēliksa Mendelszona piedāvāto modeli, arī somu autoram nav dubultekspozīcijas, vijoles partija bagāta ar liriskiem monologiem un virtuozām pasāžām, kadence loģiski tiek sagatavota izstrādājuma beigās (šo Mendelszona jaunievedumu radoši pārtver arī Čaikovskis). Makša Bruha un Pētera Čaikovska vijoļkoncerti ar melodiskumu, emocionalitāti un krāšņo virtuozitāti sajūsmināja ziemeļu autoru. Johannesa Brāmsa vijoļkoncertu Sibēliuss klausās Berlīnē 1905. gada ziemā, un, iespējams, iespaidojoties no tā simfoniskā vēriena, veido jaunu sava koncerta redakciju, saīsinot solista pasāžas un stiprinot dramaturģijas vienotību.

Pirmā daļa Allegro moderato mūzikas psiholoģiskās niansētības un emocionālā piepildījuma dēļ tuva poēmai. Tā sacerēta sonātes formā, sākas ar izjustu solista galvenās partijas melodiju surdinētu stīgu tremolo pavadījumā, melanholiskā raksturā, strauji sasniedzot plašu kāpinājumu un patētisku kulmināciju. Tēmas un visa koncerta kodolintonācija ir tās sākuma motīvs (sol²-la²-re²), kas variētā veidā parādās visās daļās un veicina cikla vienotību.

Blakuspartijas pirmā tēma vispirms izskan fagotu sniegumā – cildenā raksturā Sibemol mažorā. Molto moderato e tranquillo posmā to pārtver ekspresīvs solista dziedājums paralēlās sekstās un oktāvās (blakuspartijas otrā tēma – melodiskajā mažorā).

Noslēguma partija sibemol minorā flautās un vijolēs rotaļīgi apspēlē augšupejošas kvintas intervālu, līdz uzliesmo pēkšņā, dramatiskā kulminācijā. Visus sonātes formas posmus caurauž brīva un improvizējoša attīstība, sevišķi tas attiecināms uz izstrādājumu, kas pēc būtības ir solista izvērsta kadence. Tās pamatā pirmā tematiskā grauda – putnu sauciena, romantiskā aicinājuma – intonācija. Reprīzē galvenā partija skan subdominantes tonalitātē, zemā reģistrā, nedaudz drūmākā raksturā. Blakuspartija modulē no Si uz Re mažoru, pirms tās orķestra starpspēlē tiek sasniegta spēcīga kulminācija ar trombonu saucienu. Pirmo daļu noslēdz kaismīga un trauksmaina noslēguma partija orķestrī, kurā arī ir divas tēmas: bargie orķestra izsaucieni pretstatīti dejiski graciozajai un viegli melanholiskajai vijoles vīzijai (ar minētajām kvintām). Kopumā pirmajā daļā un arī visā ciklā ir vērojama virzība no trauslas un sapņainas lirikas uz heroisku pacilātību.

Otro daļu – Adagio di molto Sibemol mažorā – varētu saukt par romanci vai ziemeļu elēģiju. Tās apgarotais miers un dabas poēzijas atspulgs spilgti kontrastē spraigajām malējām daļām. Vienkāršā trijdaļu forma ar epizodi un variētu, dinamizētu reprīzi ir vienlaikus piesātināta ar plašu un dramatisku attīstību. Daļas ievadā obojas un klarnetes paralēlās tercās izdzied melanholisku melodiju, kas atvasināta no pirmās daļas pamatmotīva. Vijoles solo plūstošā un nesteidzīgā melodija pāraug kaismīgā, sinkopētā, satrauktā dvēseles kliedzienā, ko līdzsvaro reprīzē sasniegtā, cilvēkam tik grūti sevī rodamā harmonija un miers.

Trešā daļa ir spožs, virtuozs, žanrisks fināls sonātes formā ar aktīviem, gribasspēka piepildītiem, dejiskiem un temperamentīgiem tēliem. Galvenā partija izskan vijoles solo Re mažorā, punktētā ritmā, ar trauksmainu timpānu ostinato pavadījumā – tā ir motoriska, kustīga un apliecinoša.

Blakuspartijā Sibemol mažorā parādās sinkopēts un smagnējs ritms, ko pavada ilgstoši izturēts ērģeļpunkts basā.

Izstrādājums kāpina trauksmainās, tehniski ļoti sarežģītās solista partijas attīstību līdz pat skaņdarba kulminācijai reprīzē un Re mažora kodā, kurā apliecinoši un uzvaroši atgriežas pirmās daļas galvenās partijas intonācijas, tā veidojot tematisku arku.

Mūzika Arvīda Jarnefelta lugai Nāve (Kuolema) sastāv no sešiem fragmentiem, kas sacerēti stīgu orķestrim. Īpašu popularitāti ieguvis Skumjais valsis (Valse triste), ko autors vēlāk pārinstrumentē simfoniskajam orķestrim. Mūzikā attēlotas sirmas sievietes atvadas no dzīves un gaišas jaunības atmiņas. Elēģiski melanholiskās nopūtas pāraug kaismīgā dzīves skaistuma apdziedājumā; simfonizējot un poetizējot valsi, autors pārsniedz sadzīves žanra robežas. Blakus vērienīgām un monumentālām partitūrām valsis, tāpat kā Trešās un Ceturtās simfonijas lappuses un stīgu kvartetsVoces intimae, iezīmē pavērsienu komponista daiļradē uz sevī vērstu, psiholoģisku izteiksmi. 1904. gadā Sibēliusu ģimene pārceļas no Helsinkiem uz trīsdesmit kilometrus attāliem laukiem, turpmākos piecdesmit savas dzīves gadus komponists pavada galvenokārt savrupmājā Ainola, kas nosaukta dzīvesbiedres Aino vārdā. Savus uzskatus par simfonijas žanra visaptverošo nozīmi Sibēliuss formulē pēc tikšanās ar Gustavu Māleru 1907. gadā Helsinkos un pēc iepazīšanās ar Klodu Debisī un viņa Noktirnēm 1909. gadā Londonā. Novatoriski stila un izteiksmes meklējumi iezīmē Ceturtās (1911) un Piektās (1915) simfonijas nošurakstu, bet Sestās (1923) skaudrais skanējums saistīts ar kara satricinošajiem iespaidiem. Par vienu no daiļrades virsotnēm kļūst Septītā simfonija (1924) meditatīvi improvizējošā izteiksmē, sacerēta brīvā viendaļformā. No 1930. gada iestājas klusuma periods komponista daiļradē, sākumā viņš daudz strādā, bet neko nepublicē, vēlāk rodas neticība sev un depresija: Visvairāk darba esmu ieguldījis tajos sacerējumos, kas tā arī palika nepabeigti (Žans Sibēliuss).                                                                             

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.