Atbildes, kuras tu meklē
Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi, 3. daļa, Siltā lietū
Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi, 1. daļa, Upei pāri
P. Plakida cikls Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi. 2. daļa, Sadzīs pēdas vēji tev
Romantiskā mūzika, klavieru trio
Veltījums Haidnam, flautai, čellam un klavierēm
P. Plakida cikls "Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi". Upei pāri, 1. daļa.
P. Plakidis "Veltījums Haidnam", flautai, čellam un klavierēm
P. Plakida Romantiskā mūzika, klavieru trio
P. Plakida cikls Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi. 3. daļa, Siltā lietū
Plakidis Pēteris

(04.03.1947. Rīgā - 08.08.2017. Rīgā)

Pēteris Plakidis Ienāk latviešu mūzikā 20. gadsimta 60. gadu beigās kā jauns un spilgts, savdabīgs talants. Pēc mācībām
Emīla Dārziņa mūzikas skolā kompozīcijā pie Ģederta Ramaņa, absolvē Valentīna Utkina kompozīcijas klasi LVK (1970),
pazīstams arī kā pianists koncertmeistars, īpaši smalks kamermūzikas interprets. Mākslinieciski spilgta Plakida sadarbība ar
dzīvesbiedri, dziedātāju Maiju Krīgenu, vijolnieku Andri Paulu, čellistiem Ivaru Paulu, Ivaru Bezprozvanovu, flautisti Agnesi
Ārgali, klarnetistu Ēriku Mandatu. Kopš 1974. gada strādā Mūzikas akadēmijā.

Mūzikas izteiksmē autors ir emocionāli apvaldīts, analītisks, lakonisks. Raksturīga neoklasicistiska līdzsvarotība, barokālās
orķestra koncerta formas, dialoģisks izklāsta veids, saikne ar latvisku pasaules izjūtu un mūzikas valodu. Iemīlotākais
attīstības paņēmiens - variēšana. Formveidē Plakidis bieži atsakās no sonātes formas dramaturģijas par labu nesteidzīgai
un loģiskai pamattēlu izaugsmei, kontrasts bieži veidojas starp atsevišķām dalām vai posmiem. Faktūrai raksturīga grafiska
skaidrība, lineāra polifonija, polidiatonika. Smalks stilizācijas meistars, autors savu romantiski lirisko būtību šifrē distancēti
racionālā, netiešā izteiksmē. Prāts un slēpts jūtīgums, intelekta kontrole, ironiski zemteksti, smalka satura atklāsme mūzikā
ar tekstu - būtiskas autora radošā rokraksta iezīmes. Plakidis izvairās no vispārīga rakstura formulējumiem, iedziļinās
atsevišķas intonācijas, skaņas sintakses izteiksmīgumā, sasniedz maksimālu tēla konkrētību, koncentrētu, izkristalizētu,
apvaldītu, iekšupvērstu un spriegu izteiksmi.

1969. gadā, vēl būdams konservatorijas students, komponists piesaka sevi ar Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem, kas gūst plašu atzinību. Tā veidota balādiski brīvā plūdumā ar liriski improvizējošiem posmiem soloinstrumentiem. Viena no pamattēmām tuva latviešu tautasdziesmas Ej, saulīte, drīz pie Dieva intonācijām. Pēc dramatiskas kulminācijas ar nepielūdzamu timpānu solo seko traģiska čakona ar divpadsmitskaņu tēmu lejupejošā basu unisonā. Noslēgums nav viennozīmīgs - cerība un draudi, korālis un sastingums izaug no viena tematiska materiāla.

Koncertēšanas princips svarīgs arī Koncertā orķestrim un klavierēm (1975). Pirmajā daļā Diatoniska čakona (baltajiem taustiņiem) konsekventi izmantoti no tritona motīva atvasinātās episkās tēmas pārveidojumi tikai septiņu balto taustiņu iespējās. Kulminācijā orķestra partijā ievesta aleatoriska epizode. Otrajā daļā Tokāta un epilogs arī galvenais attīstības paņēmiens ir variēšana. Saglabājas faktūras linearitāte, vairīšanās no tercu struktūras hegemonijas un viena stingra tonālā centra. Epilogā atgriežas diatonika jaunā, apskaidrotā, rezumējošā pakāpē.

Nākošajā gadā sacerētā Leģenda (1976) simfoniskajam orķestrim arī arhaiski un askētiski aprobežojas ar septiņu pakāpju diatoniku, tritona iezīmētu pamatmotīvu, pārdomām par dabas un tautas likteni, minora nokrāsu, ko savdabīgi veido skaņurinda tonis-pustonis.

Viskonsekventāk baroka concerto grosso ideja realizēta telpiski oriģinālajā skaņdarbā Sasaukšanās (1977), kur solistu grupa - pikolo flauta, lielā flauta, oboja, basklarnete un mežrags - izvietota dažādās koncertzāles vietās un pastiprina klātbūtnes efektu. Līdzīgi kā Paula Dambja kora ciklā Ganu balsis (1974), arī šajā darbā izmantota sena latviešu tautas melodija. Savdabīgs jaunā folkloras viļņa, dabas un civilizācijas neatrisināmo pretrunu rosināts darbs ar episki dramatisku ievirzi.

Divi sekojošie koncerti sacerēti solistiem un stīgu orķestrim: Koncerts divām obojām (1982) atskaņots jau pāri par trīsdesmit reizēm, veltīts Vilnim Pelnēnam un Uldim Urbānam. Viendaļīgais skaņdarbs apvieno senatnīgo pamatnoskaņu ar dalībnieku aktīvu dialogu. Koncerts balāde divām vijolēm, klavierēm un stīgu orķestrim (1984) arī izmanto polifonus attīstības paņēmienus viendaļīgās formas saliedētībai, variēšanu, koncertēšanas brīvību un satura vispārinājumu.

Dziedājums (1986) veltīts Nacionālā simfoniskā orķestra jubilejai, reizē Latvijas vēsturei un dabai. Ritma, gājiena soļa pastiprinājumam izmantots arī basģitāras aktivizējošais tembrs. Arfas atgādina kokļu skanējumu, bet skaņdarba attīstība līdzīgi orķestra sešdesmit gadu vēsturei pieredz arī dramatiskus un traģiskus brīžus. Monumentālas freskas iespaids rodas arī no nākošajai orķestra jubilejai veltītajām Variācijām (1996), ko autors atzīst par vienu no saviem labākajiem darbiem. Bet stilizācijas smalkumu apliecina Vēl viena Vēbera opera klarnetei ar simfonisko orķestri (1993) - spilgti teatrāls, vācu romantiskās opermūzikas un virtuozo klarnetes koncertu sacerētāja iedvesmots darbs.

Arī instrumentālajā kamermūzikā sastopam līdzvērtīgu, dzirkstoša humora pilnu skaņdarbu - Veltījums Haidnam (1982) flautai, čellam un klavierēm. Agrīnā klasicisma mundri dzīvespriecīgo, pārveidoto Alberti basu faktūru papildina 20. gadsimta sašķobīts pazīstamās Haidna 94. simfonijas Pārsteigums otrās daļas tēmas motīvs. Bet līksmo muzicēšanu noslēdz Haidna pēdējās simfonijas pirmās daļas pamattēmas šķelmīgais smaids.

Toties Romantiskajā mūzikā (1980) klavieru trio valda atklāta un tieša komponista jūtu pasaule, kaut arī autors norāda uz Alfrēda Kalniņa mūzikas netiešo ietekmi. Abus skaņražus vieno latvisks atturīgums emociju atklāsmē, lirikas, epikas un dramatisma apvienojums. Viendaļīgā miniatūra veidota no liriski romantiskā un skercozi sarkastiskā, saasinātā pretnostatījuma - dialoga pricips pārstāvēts daudzos Plakida darbos: Improvizācija un burleska klavieru trio (1965), Prelūdija un pulsācija pūtēju kvintetam (1975), Mazs diptihs mecosoprānamun klavierēm (Laimonis Kamara, Māris Čaklais, 1975), Divas variācijas čellam solo Arco. Senza arco (1976), Pusaizmirstasentimentāla melodija un detektīva epizode vijolei, čellam, fagotam un klavierēm (1977), Mazs kanons un multiplikācijasfilma flautai, obojai un klavierēm (1981), Dziedoša prelūdija un dancojoša fūga simfoniskajam orķestrim (1994). Pie spilgtākajiem darbiem jāatzīmē arī Mazs koncerts divām vijolēm (1991), Night conversation klarnetei un klavierēm (1992), Bezmiegs klarnetei, čellam un klavierēm (1998).

Vokālajā lirikā tēzes-antitēzes ideja līdz galējai konsekvencei novesta novatoriskajā ciklā Divas etīdes balsij bezpavadījuma un viens pavadījums bez dziedājuma mecosoprānam un klavierēm (Knuts Skujenieks, Nora Kalna, 1976). Bet emocionāli un melodiski pārliecinošākie ir cikli mecosoprānam Trejžuburis (Imants Ziedonis, 1967) un Trīs Ojāra Vāciešadzejoļi balsij un klavierēm (1980): sirsnīgā Upei pāri,

brāzmainā Sadzīs pēdas vēji tev

un liriskā, maigā Siltā lietū.

Klavieru pavadījums Plakida dziesmās - suverēns dialoga dalībnieks, līdzvērtīgs partneris uzmanīgam un niansētam teksta lasījumam vokālajā partijā. Nereti dziedājumu papildina dažādu instrumentu tembri - Liriskajā ciklā (Laima Līvena, Knuts Skujenieks, 1973) mecosoprānam pievienojas flauta, oboja, klarnete un kontrabass, Valsī (Ojārs Vācietis, 1978) - čellistu ansamblis un klavieres, Divās dziesmās ar Raiņa vārdiem (1981) - oboja, kamerkantātē Ezers (Knuts Skujenieks, 1989) - oboja, angļu rags un stīgu kvartets, Dziesmas vējam un asinīm (Astrīda Ivaska, 1991) sacerētas balsij un stīgu orķestrim.

Kora mūzikā dala darbu pārstāv dziesmu svētku himniski patriotisko, plašo vērienu - Akmeņi Vidzemes jūrmalā (Jānis
Peters, 1973), Ar dziesmu dzīvībā (Jānis Peters, 1979), Tavas saknes tavā zemē (Vizma Belševica). Viena no virsotnēm ir
piecdalīgā jauktā kora simfonija Nolemtība (1987) ar Ojāra Vācieša dzeju. Rekviēma traģika, pasakaljas nopietnība, rituāla
maģija un pāri visam - skaista, izteiksmīga un apgarota mūzikas poēzija. Cikls korim a cappella Fatamorgāna (Jānis Rainis,
1980), kantāte Teiksma (1988, Jānis Rainis), tautasdziesmas apdares, dziesmas bērnu koriem, garīgā mūzika - daudzveidīga
un krāsaina ir Pētera Plakida kora darbu palete.

Sacerēti arī ap 50 darbu dažādiem skatuves un kino uzvedumiem.

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.