Atbildes, kuras tu meklē
M. Zariņa Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim. 2. daļa galvenā tēma
Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim, 1. daļa, variācijas
Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim, 6. daļa Pavana
Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim, 4. daļa Saltarella
M. Zariņa cikla Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim. 4. daļa Saltarella
Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim, 1. daļa galvenā tēma
M. Zariņa Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim. 3. daļa galvenā tēma
M. Zariņa Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim. 1. daļa, variācijas
Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim, 3. daļa galvenā tēma
M. Zariņa Partita baroka stilā, mecosoprānam un kamerorķestrim. 6. daļa Pavana
Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim, 2. daļa galvenā tēma
M. Zariņa Concerto innocente, ērģelēm un kamerorķestrim. 1. daļa galvenā tēma
Zariņš Marģeris

(24.05.1910. Jaunpiebalgā-27.02.1993. Rīgā)

Viena no savdabīgākajām pesonībām latviešu kultūrā, jo ir vienlīdz spilgts gan kā komponists eksperimentētājs, gan kā
oriģināls rakstnieks. Literāro daiļradi sāk mūža otrajā pusē ar muzikālām novelēm Saulrietu violetās ērģeles (1970), kam seko
romāni Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata (1973), Kapelmeistara Kociņa kalendārs: KKK (1982),
Trauksmainie trīsdesmit trīs: TTT (1988); autobiogrāfiskā Optimistiska dzīves enciklopēdija (1975), vēsturiski stāsti.

Dzimis Jaunpiebalgā, beidzis Jelgavas skolotāju institūtu (1928), trīsdesmitajos gados mācījies Latvijas Konservatorijā
Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, bet studijas nav pabeidzis slimības dēļ. Aktīvs pēckara mūzikas dzīves organizētājs - bijis
Komponistu savienības priekšsēdētājs, Rakstnieku savienības biedrs. Desmit gadus strādājis par mūzikas daļas vadītāju
Dailes teātrī (1940-1950). Teātra žanra specifika zināmā mērā nosaka arī Marģera Zariņa mūzikas spilgto daudzveidīgumu,
pārvērtības, stilistiskos meklējumus. Spēles elementu kāpināšana saistīta ar paradoksālu, novatorisku domu gaitu, ironisku,
grotesku izteiksmi, žanru un stilu modifikācijām. Par savu autoritāti kompozīcijā uzskatījis Igoru Stravinski. Zariņa darbos
izpaužas gan romantiski impresionistiska krāsainība, gan dažādu eksotisku tautu folklora, gan latviešu ziņģes, gan baroka un
džeza stilizācija. Tieši dažādu stilu apvienojums - polistilistika - ir tipiskākais autora daiļrades paņēmiens.

Darbu tematika loti daudzveidīga, saistīta ar dažādiem mākslas, literatūras, ceļojumu, politisko notikumu iespaidiem.
Kopumā vairāk raksturīgs ilustratīvisms, mazāk - psiholoģiskums. Aizsāk jaunu žanru latviešu mūzikā - oratoriju.

Žanri un darbi. Piecas operas - gan latviešu tautas dzīvi raksturojošas - Uz jauno krastu (1955, pēc Vila Lāča romāna),
Zaļās dzirnavas (1957, pēc Jēkaba Janševska romāna), gan turku sadzīvi aprakstoša Beggar's Story (1964, pēc Žaņa
Grīvas noveles Zilās mošejas ēnā). Austrumu kolorītu komponists rada, izmantojot operetes un džeza elementus, sonorikas,
dodekafonijas un atonālisma paņēmienus. Vēl drosmīgāka ir operas un baleta žanru sintēze Rīgas 16. gadsimta notikumiem
veltītajā baletoperā Svētā Maurīcija brīnumdarbi (1967, autora librets). Līdzīgi kā 1963. gadā sacerētajā Partitā baroka
stilā, arī šajā darbā polistilistiski apvienoti baroka deju (žīga, galjarda) un džeza elementi. Spēles prieks, dažādu asprātīgu
situāciju daudzveidīgums ir uzveduma panākumu atslēga. Pēdējā opera apvieno oratorijas un operas žanrus, paliek neuzvesta,
jo paredzēta milzīgam atskaņotāju sastāvam - Opera uz laukuma (1969, komponista un Jūlija Vanaga librets pēc Vladimira
Majakovska un Džona Rīda darbiem) - septiņiem koriem, desmit solistiem, simfoniskajam un pūtēju orķestrim, trompešu
ansamblim un deju grupai. Astoņdesmitajos gados sacer divas muzikālas komēdijas: ziņģisko Didriķa Taizeļa brīnišķīgie
piedzīvojumi (1982,) un laikmetīgi sadzīvisko Sapnis vasaras naktī(1985, abām komponista librets).

Trīs oratorijas: Valmieras varoņi (1950), Cīņa ar Velna purvu (1951), Mahagoni (1965). Pēdējā veltīta Āfrikas brīvības
cīnītājam Patrisam Lumumbam, orķestra sastāvā divdesmit seši sitaminstrumenti, jo tieši ritms ir galvenais izteiksmības
veidotājs. Zēnu korim un simfoniskajam orķestrim sacerēta svīta Nezinītis Saules pilsētā (1961). Divas svītas jauktajam
korim veltītas Kurzemes ziņģu varonim Taizelim: Vecā Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi (1960), Didriķa Taizeļa brīnišķīgie
piedzīvojumi (1978). Autora netradicionālo, lustīgo pievēršanos jaunajam folkloras vilnim turpina jauktā kora svīta Kuršu
ziņģes un danči (1983). Toties pēc Imanta Ziedoņa dzejas sacerētā Poēma par pienu (1979) diviem koriem un ērģelēm
ir nopietns vēstījums par cilvēka un dabas attiecībām. Plašu popularitāti ieguvusi gaišā stilizācija no cikla Erika Ādamsona
piemiņai - Četrbalsīgs madrigāls par vecmodīgu tēmu jauktajam korim.

Vokālā kamermūzika arī ir stilistiski bagāta un daudzveidīga. Septiņi dziesmu cikli sacerēti ar visdažādāko laikmetu un tautību dzejnieku tekstiem. 1952. gadā top romantisks un melodisks cikls mecosoprānam un klavierēm ar Jāņa Raiņa mīlas dzeju Sudrabota gaisma. 1963. gadā - četri eksotiski, latviešu mūzikai pirmreizēji cikli: Četras japāņu miniatūras (mecosoprānam un klavierēm, Macuo Basjo); Partita baroka stilā (mecosoprānam un kamerorķestrim, Pjērs Ronsārs un Fransuā Vijons); Carmina antica (svīta mecosoprānam un instrumentālam ansamblim, Sapfo, Eiripids, Alkajs); Četrasdziesmas ar J. Jevtušenko dzeju baritonam, klavierēm, stīgu kvartetam. No tiem visveiksmīgākā skatuves dzīve ir stāstam par nelaimīgu jaunas meitenes mīlestību - Partitai baroka stilā, kuras nosaukums maldina klausītājus, jo komponists citē nevis baroka, bet gan senāku, viduslaiku mūziku. Pirmajā daļā Variācijas izmantota franču truvēra Adāna de la Āla melodija no dziesmuspēles Robēns un Mariona. Autora instrumentu izvēle ir neparasta: līdzās klasiskajiem stīgu instrumentiem, flautām, obojām un arfai, laikmetīgu akcentu piešķir saksofons, basģitāra, ksilofons, zvani, klavieres un džeza sitaminstrumentu grupa. Tādējādi neoklasicistiskais cikls iegūst ne tikai stilizācijas, bet arī polistilistiskas rotaļas iezīmes. Flautas partija pavada meitenes dziedājumu kā baroka laikmeta obligātais instruments - kontrapunktiska otrā plāna melodiskā līnija.

 Otrā daļa Galjarda tulkojumā nozīmē līksmā, tā temperamentīgos džeza ritmos pauž meitenes prieku par mīļoto. Trešā daļa Intrada ar kadenci krasi kontrastē iepriekšējām, vilšanās rūgtums pēc zaudētās mīlestības atspoguļojas improvizējošā melodijā ar nopūtu intonācijām flautas un solistes duetā.

Ceturtajā daļā Saltarella atkal izmantota sena itāļu deja. Ātrais temps, sinkopētais ritms, mūzikas enerģiskais raksturs attēlo meitenes sašutumu un izsmieklu, kas vērsts uz nevēlamu precinieku.

Piektajā daļā Menestrels atdarināta viduslaiku dziesminieku muzicēšana ar pirmās daļas melodiju arfas pavadījumā. Cikla kulminācija ir pēdējā daļa Pavana. Tā vienlaicīgi ir dramatiska atvadīšanās no nepiepildītās mīlestības un apņemšanās neizrādīt sāpes citiem, pašironija un patētika. Sākuma melodija aizgūta no populāras franču Renesanses laikmeta dejas ar tādu pašu nosaukumu. Tās autors ir Tuano Arbo (Thoinot Arbeau, pavana Belle qui tiens ma vie). Vokālās partijas nopietnajam raksturam kontrastē kaprīzie pavadījuma ritmi, saksofona un ksilofona vieglprātībai savukārt pretstatītas zvanu skaņas. Tādēļ no dažādu stilu un elementu rotaļas izaug spilgta, dramatiski pārliecinoša mūzika. Tā rodas no komponista uzskata: Nosacītības skaistums atplaukst tikai tur, kur tas nāk ar naivu spēles prieku, ar uzsvērtu teatralitāti. Tad mēs pieņemam visu, jūtam, ka tā ir aizraujoša spēle, nevis nevarīga dzīves materiāla atdarināšana.

Instrumentālā mūzika spilgti pārstāvēta ar koncertžanra darbiem. Studiju gados sacerētā klavierkoncerta notis nav saglabājušās. 1944. gadā sacerēto svītu divām klavierēm Grieķu vāzes komponists 1960. gadā pārveido klavierēm ar orķestri. Antīkie zīmējumi pārtop 20. gadsimta sākumam raksturīgās skaņu gleznās impresionisma un folklorisma manierē. Concerto grosso klavierēm, čembalo un simfoniskajam orķestrim (1968) ir no kontrastiem un pretstatiem būvēts sacerējums neoklasicistiskā manierē. Arī četros ērģeļkoncertos variēta faktūra un saturs.

Pirmais ērģeļkoncerts Concerto innocente (1969) veltīts bērnības atmiņām, kamerorķestrim pievienota elektriskā ģitāra un sitaminstrumentu komplekts. Pirmajā daļā izmantotas agrā jaunībā sacerētas melodijas, tā tiešām ir naivi vienkārša, ar nesamākslotu dzīves un spēles prieku.

Kustīgajai motorikai pretstatīta otrās daļas nopietnība, pasakaljas žanrs ir cieņas apliecinājums autora pirmajam mūzikas skolotājam - tēvam.

Fināls - mocartiski saulains, dejisks un līksms.

Otrais ērģeļkoncerts Concerto triptichon (1972) rodas Krakovas baznīcas koka skulptūru iespaidā, sacerējumā izmantota poļu tautas melodija. Trešajā koncertā Concerto patetico (1975) ērģelēm pievienoti vienpadsmit sitaminstrumenti un arfa. Tā daļas ir: Uzvaras rīts, Miers un Jaunā dzīve. Ceturtais koncerts (1977) rakstīts ērģelēm un čellistu ansamblim. Tā otrajā daļā Curlandia autors izmanto 16. gadsimta Pēterbaznīcas torņa melodiju, ko pats atradis Leipcigas universitātes arhīvā. Arī no skaņdarbiem ērģelēm spilgtākie ir saistīti ar Kurzemes vārdu

- svīta Kurzemes baroks (1980) piecās daļās: Ugāles sarabanda, Lestenes rožu koks, Ēdoles kurante, Apriķu pastorāle, Dundagas zvaigžņu velves. No izvērstas formas darbiem - Variācijas par BACH tēmu (1970), Fantāzija par Jāņa Poruka tēmu (1971), Variācijas par Alfrēda Kalniņa tēmu (1979), Divertisments ērģelēm un timpāniem (1983).

© Anita Miķelsone. Izdevniecība Musica Baltica, 2005.