Atbildes, kuras tu meklē

Skatuves māksla


Pūcītis Uldis

Aktieris Uldis Pūcītis – viens no spilgtākajiem dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvjiem Latvijā.

Uldis Pūcītis dzimis 1937. gada 15. aprīlī Rankā. Absolvējis LVK Teātra fakultāti un pirmo lomu - Vitautu Kraulu - vēl studiju laikā nospēlējis Dailes teātrī, G. Priedes lugas "Pozitīvais tēls" iestudējumā, jaunā režisora Pētera Pētersona režijā. Kaut arī pēc studiju beigšanas 1959. gadā Uldis Pūcītis tiek angažēts Liepājas teātrī, tieši Pētera Pētersona un vēlāk arī Ādolfa Šapiro izrādēs 60., 70. gados visspilgtāk izpaužas viņa aktiera talanta unikalitāte. Liepājas teātrī Pūcītis satiekas ar saviem pirmajiem teātra režisoriem Nikolaju Mūrnieku un Oļģertu Kroderu un jau iezīmējas aktiera radošā rokraksta raksturīgākās izpausmes. Piemēram, Mati lomā B. Brehta "Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati" iestudējumā Pūcītis viens no pirmajiem latviešu teātrī pārliecinoši realizē brehtisko spēlēs manieri - spēju vienlaicīgi atrasties tēlā un ārpus tā, vērojot un novērtējot savu varoni un izrādes situāciju it kā no malas. Psiholoģiskā teātra meistars Oļģerts Kroders, neraugoties uz neilgo sadarbību, dēvē Uldi Pūcīti par ideālo aktieri, kurš vienmēr absolūti organiski un precīzi jūt lomas nosacījumus un vienlaikus spēj ar savu radošo iniciatīvu bagātināt režisora ieceri.

No 1960. līdz 1996. gadam Uldis Pūcītis pārmaiņus dažādos periodos ir Jaunatnes un Dailes teātra aktieris. Sadarbībā ar Pēteri Pētersonu top galvenās lomas dzejas izrādēs - I. Ziedoņa "Motociklā" (1967) un V. Majakovska "Mistērijā par cilvēku" (1974) --, kas ļauj runāt par Pūcīti kā ideālāko Pētersona teātra aktieri - ārējos izteiksmes līdzekļos lakonisku, mūsdienīgu, sava laikmeta garīgo noskaņojumu jūtošu, aktīvi līdzdomājošu, intelektuāli analītisku mākslinieku.

Ā. Šapiro izrādēs, spēlējot modernisma dramaturģijas klasiskos titulvaroņus A. Čehova "Ivanovā" (1975) un H. Ibsena "Pērā Gintā" (1979), Uldis Pūcītis atklāj 20. gsadsimta sašķeltās, disharmoniskās cilvēka personības drāmu. Jūtīgā intelektuāļa Ivanova sāpīgajā konfrontācijā ar paša sirdsapziņu un veltīgi nodzīvotas dzīves apziņu un harizmātiskā Pēra Ginta mokošajā grēksūdzē izskanēja arī paša aktiera cilvēciskās personības unikālais vēriens un pievilcīgais pretrunīgums, padarot šīs lomas par hrestomātiskiem dzīvā pārdzīvojuma mākslas etaloniem latviešu aktiermākslas vēsturē.

1980. gadu beigās, 90. gadu sākumā Uldis Pūcītis ar vairākām lomām atgriežas Dailes teātrī; no tām zīmīgākā ir tautas likteņceļus kopā ar strēlniekiem izdzīvojošais sirmais Dzejnieks A. Čaka "Mūžības skarto" skatuves versijā 1987. gadā.

Ulda Pūcīša aktierisko fenomenu raksturo absolūta, skarbi vīrišķīga skatuviskā pievilcība un patiesības izjūta, viegli ierosināms temperaments, artistiska formas un pašironiska humora izjūta, surdinēta emocionalitāte apvienojumā ar spēju iedarboties uz publiku hipnotiski enerģētiskā līmenī un izteikti analītiska, intelektuāli reflektējoša pieeja lomai, kas vienlīdz spilgti izpaudusies gan teātrī, gan kino (zīmīgākās kino lomas - Edgars L. Leimaņa veidotajā R.Blaumaņa "Purva bridēja" ekranizācijā (1966) un Cēzars Kalniņš R. Kalniņa filmā "Elpojiet dziļi!" (1967)).

Mūža pēdējos gadus aktieris pavada ārpus teātra, bet realizē sen lolotu ieceri - kā režisors 1997. gadā uzņem skaudri psihoanalītisku R. Trasūna romāna "Izpostītā ligzda" TV ekranizāciju.

Uldis Pūcītis miris 2000. gada 14. decembrī, apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Līga Ulberte

© Tilde, 2011