Mežkopība, mežierīcība, mežsaimniecība

augošu koku atzarošana — koku stumbra apakšējās daļas atbrīvošana no zariem nolūkā iegūt kvalitatīvu koksni. Neatkarīgi no tā, vai tie paredzēti garenzāģēšanai vai lobīšanai, bezzaru sortimentu cena ir vismaz 3 reizes augstāka par zarainu sortim. cenu. Zari pasliktina koksnes tehniskās īpašības, padara to neviendabīgu un grūtāk apstrādājamu. Dabiskais koku atzarošanās process ir lēns, it īpaši eglēm. Vispirms zari atmirst (nokalst) un pēc tam nokrīt. Nereti nokaltušie zari trupē. Ieauguši, nokaltuši vai satrupējuši zari uzskatāmi par lielu koksnes defektu, jo kokmater. pārstrādes procesā tie izkrīt. Tādēļ stumbra daļa ar nokaltušiem zariem ir vēl mazvērtīgāka nekā tā daļa, kurā ir veselie zari. Zaru nokalšana ir atkarīga no koka sugas, augšanas apstākļiem, vecuma u.c. faktoriem. Nokalšanas procesu īpaši ietekmē kokaudzes biezība. Biezā audzē, koku vainagiem saslēdzoties, apakšējie zari nokalst ātrāk.∆ lielāku efektu dod labāko bonitāšu audzēs, kur biezība lielāka par 0,7. Jāatzaro tikai perspektīvie valdaudzes koki, ko paredzēts audzēt līdz kailcirtes vecumam. Tiem jābūt vienmērīgi izvietotiem. Parasti atzarojamo koku skaits uz 1 ha ir 350—550. Ieteicams ∆ veikt veģ. periodā no pavasara līdz VIII, kad skuju kokiem izdalās sveķi. Tie aizvelk rētu un pasargā zara griezumu no inficēšanās. Bērzam šo dezinfekcijas funkciju veic sula. Nav vēlams atzarot augošus kokus ziemā vai vēlu rudenī. Parasti ∆ veic vienlaikus ar kopšanas cirti. Agrāk ieteica nozāģēt tikai nokaltušos vai kalstošos zarus. Tagad pierādīts, ka var zāģēt arī zaļos zarus (to vietas apaug ātrāk), tikai jālieto pareiza tehnol. un tehnika. Visātrāk zaru vietas apaug ozolam (2 gados), bērzam (3 g.), lēnāk priedei (5 g.), bet ļoti lēni eglei. Jauniem kokiem apaugšana notiek straujāk.Parasti kokus atzaro līdz 6—8 m, retāk līdz 10—12 m augstumam. Vienmēr jāraugās, lai kokam saglabātos veselīgs vainags, kas nodrošina tā normālu augšanu. Priedes vainagam jāaizņem puse no koka augst., egles — 2/3. ∆ veic 2 vai 3 paņēmienos. Nav lietderīgi nozāģēt zarus, kuru diam. pārsniedz 3 cm, jo šādu zaru vietas slikti apaug. Zari jānozāģē iespējami tuvāk stumbram, paralēli tam, ar gludu griezumu. Nekādā gadījumā nedrīkst ieskrambāt vai citādi bojāt stumbra mizu, jo caur mizas ievainojuma vietu vai negludu zaru griezumu koksni var inficēt patogēnās sēnes. Lai novērstu resnāku zaru ieplīšanu, ieteicams zaru vispirms nozāģēt 20 cm attālumā no tā pamatnes un pēc tam zara stumbeni nozāģēt tuvu stumbram, bet tā, lai neievainotu koka mizu. Zaru pamatnes nevajag atstāt garākas par 10 mm, jo tad zaru vietas apaug lēnāk un inficēšanās iespējas ir lielākas.Līdz 2 m augstumam zarus nozāģē ar vienroci; ja atzarošanas augst. ir 2—4 m, vienroci iestiprina garākā kātā. Strādājot ar tādu zāģi, ļoti jāuzmanās, lai neievainotu koku. Atzarojot kokus augstāk par 4 m, lietojamas vieglas kāpnes ar paplatinātu apakšdaļu. Tām jābūt par 1,5 m īsākām nekā koka atzarojamās daļas augstums. ∆ var izmantot arī mazgabarīta motorzāģus. Ir arī specializēti ∆ motorinstrumenti, kas iestiprināti līdz 6 m garā kātā, un t.s. kokā kāpēji atzarošanas instrumenti.∆ ir ekonomiski ļoti izdevīga. Papildu ienākumi, ko dod uzlabotā koksnes kvalitāte, pārsniedz izdevumus 20—25 reizes. Lielāku efektu iegūst, palielinot koka ciršanas vecumu, jo šajā gadījumā palielinās attiecība starp ārējo bezzaraino daļu un iekšējo apaugušo zaru daļu.

Z. Saliņš

© Apgāds "Zelta grauds", 2005