Meža flora, sūnas, ķērpji un sēnes

egles (Picea) — priežu dzimtas (Pinaceae) ģints. Ljā savvaļā aug tikai parastā jeb Eiropas ∆ (P.abies syn. P.excelsa). Tā ir mūžzaļš 1. liel. vienmājas skuju koks ar taisnu stumbru un plašu, seklu sakņu sistēmu. Vainags piramidāls. Zari mieturos. Miza jauniem kokiem gluda, vēlāk kļūst zvīņaina. Skujas četršķautņainas (apēnojumā plakanas), 1,2—2,5 cm garas, spīdīgas, tumšzaļas, pie zara piestiprinātas pa 1 ar kātiņu, kas, skujai nobirstot, paliek pie zara. Skujas pie koka paliek 5—7 gadus. Putekšņlapas sakopotas dzeltenos mikrostrobilos iepriekšējā gada dzinumu augšējo skuju žāklēs. Sēklaizmetņi tumšvioletos līdz bāli zaļos makrostrobilos, kas pa 1 attīstās iepriekšējā gada dzinumu galā. Zied V. Apputeksnē vējš. Putekšņu ļoti daudz, tiem katram 2 lidpūslīši, un vējš tos aiznes kilometriem tālu. No makrostrobiliem attīstās iegareni olveidīgi, nokareni čiekuri, kas nogatavojas rudenī. Uz katras sēklzvīņas (čiekurzvīņas) ir 2 spārnainas sēklas (spārns liels, sēklu ietver karotes veidā), kas izbirst nākamā gada IV—V. Izplata vējš. Čiekuri nokrīt veseli, bieži vien gadu vai pat vēlāk pēc sēklu izbiršanas. Ljā parastā ∆ sastopama bieži vien visā teritorijā. Labi aug viegli skābā podzolētā smilšmāla augsnē, kuras virskārtā uzkrājies skābais trūds. Aug tīraudzēs un mistraudzēs ar visām citām Ljas meža koku sugām. Bieži veido II stāvu. Aizņem 19,0% Ljas mežu kopplatī bas. Sasniedz >40 m augst. un 3,8 m apkārtmēru. Mūža ilgums līdz 300 gadu. (Dižākās ∆ Ljā ir Īves dižegle Talsu raj. un Upmaļu dižegle Jēkabpils raj.) Parastā ∆ ir ēncietīga (vairākus gadu desmitus var augt noēnojumā), bet vēja neizturīga; cieš no dūmgāzēm un var apsalt vēlajās pavasara salnās. Vairojas ar sēklām. Koksne elastīga, to izmanto celulozes rūpn., celtn., mēbeļrūpn., malkai.Parastajai ∆ ir vairākas ekol. un morfol. formas. Nodala agri plaukstošas ∆ un vēlu plaukstošas ∆ (laika starpība var būt gandrīz 1 mēn.), ∆ ar platu vainagu un ∆ ar šauru vainagu; konst. arī ∆ ar atšķirīgu zarojumu. Īpatnēja ir t.s. čūsku ∆, kam zarojums ļoti blīvs, bet maz II pakāpes zaru vai ir dzeltenīgas skujas. Parasto ∆ audzē arī apstādījumos pa 1, grupās vai dzīvžogu stādījumos. To bojā daudzi kukaiņi un to kāpuri, gk. vaboles (egļu astoņzobu mizgrauzis) un tauriņi (egļu mūķene, egļu čiekuru tinējs). Lielu ļaunumu nodara arī sakņpiepes izraisītā sakņu trupe.No introducētajām ∆s. pazīstamākā un apstādījumos biežāk sastopamā s. ir asā ∆ (P.pungens; ļoti dekor., it īpaši tās sudrabotā forma — sudrabegle) no Z-Amerikas. Mežs. nozīmes tai Ljā nav, bet, tāpat kā Kanādas egle (P.glauca; skujojums blīvs, skujas saglabājas ilgāk nekā parastajai ∆), tā ir perspektīva plant. kultūrām Ziemassvētku eglīšu audzēšanai. Sitkas egles (P.sitchensis; tās koksne ir ļoti laba izejv. celulozes rūpn.) ģeogrāfiskās kultūras ierīkotas Bauskā. Samērā bieži apstādījumos sastopama arī Engelmaņa ∆ (P.engelmannii; skujojums blīvs, skujas mīkstas, zilganzaļas) no Z-Amerikas.Parastās ∆ kultūras ierīko tikai ar stādiem, ko izaudzē, pārskolojot vieng. siltumnīcā audzētus vai divg. lauka apstākļos audzētus sējeņus. Sēklas jākodina un, ja nepieciešams (sējot laukā), jākrāso. ∆ sēklas dīgst gausāk nekā priedes sēklas, tādēļ vēlams stimulēt to dīgtspēju. ∆ sēklas jāiestrādā ne dziļāk par 1—1,5 cm. Sausas sēklas sadīgst diezgan vienmērīgi — 1 mēn. laikā, bet nelabvēlīgos laikapstākļos sadīgšana var ilgt pat līdz 45 dienām. Optimāls mitruma režīms jānodrošina lietējot. Sēj gan šaurās, gan platās sējvadziņās. Sēklu izsējas norma 1,5—1,8 g/m. No 1 kg sēklu iegūst līdz 60 tk sējeņu. To skaits 1 m atkarībā no vadziņu plat. 100—120 gab. (šaurā vadziņā) vai 140—150 gab. (10—12 cm platā vadziņā). Sējumi jānosedz, un, gaisa t-rai pārsniedzot 25°C, dīgsti jāapēno. Salnās gan dīgsti, gan sējeņi var apsalt, tādēļ jāparedz aizs. pasākumi — ugunskuru kurināšana, dūmu sveču dedzināšana, lietēšana, nosegšana ar agroplēvi. Pārskolo divg. sējeņus, kuru virszemes daļas gar. 10—20 cm. Minim. pārskološanas solis 6—7 cm. No 1 ha iegūst no 500 tk līdz 550 tk stādu, kuru virszemes daļas gar. 25—40 cm.Parastās ∆ kultūras ierīko gk. vienlaidu apmežojuma veidā, bet to var stādīt arī zem kokaudzes (iepriekšējās kult.) vainagu klāja, kā arī dabiski nepilnvērtīgi atjaunojušos izcirtumos, tur ierīkojot daļējas kultūras. Auglīgās lauksaimniecības zemēs (mālsmilts, viegls un vid. smags smilšmāls) ∆ jau 50—60 g. vecumā sasniedz I^a bonitāti un dod 500—550 m³ koksnes no 1 ha. Slapjās minerālaugsnēs, bet it īpaši kūdreņos, ∆ apdraud vējgāzes, tādēļ tur jāveido mistraudzes. ∆ audžu produktivitāte ir vid. par 20—30% lielāka nekā priedes audžu produktivitāte. Parastās ∆kult. ierīkošanai izmanto trīsg. (1S+2L), četrg. (2L+2L, 1S+3L) vai piecg. (2L+3L) stādus. Izvēloties apmežojamās pl., jāņem vērā, ka ∆ cieš vēlajās pavasara salnās. Ja tas notiek gadu pēc gada, ∆ veidojas krūmveida vainags un augst. 10 g. vecumā nepārsniedz 0,5—0,7 m. Kult. sākotnējais biezums 2000—3300 gab./ha. Stādvietu shēmas: 2,5•2 m, 2,5•1,5 m, 2•1,5 m. Stādīt var gan pavasarī, gan rudenī. Normāli mitrā augsnē un jaunos izcirtumos, kur sazēlums mazs, ∆ var stādīt bez iepriekšējas augsnes apstrādes, stādīšanas laikā noņemot plānu velēnu stādvietas veidošanai. ∆ nedrīkst stādīt nekāda veida padziļinājumos, jo pat īslaicīga (5—6 dienas) lieka mitruma uzkrāšanās veģ. periodā izraisa aktīvo sakņu atmiršanu, skuju dzeltēšanu un auga nokalšanu. Nestabila, bet it īpaši lieka mitruma apstākļos ∆ jāstāda uz pacilām vai biezām, joslveidā atgāztām velēnām. Labas kvalitātes stādi ieaug 1—2 g. laikā un ātri atjauno augstuma pieaugumu, tādēļ nezāļu konkurence ir nenozīmīga. Kopšanas galv. uzdevums ir nepieļaut pārlieku mīksto lapkoku apēnojumu un ∆ galotņu «appēršanu». Salnu apdraudētās vietās lapkoku piemistrojums jāsaglabā, līdz ∆ sasniedz 1,5—2 m augstumu. Praktiskākais paņēmiens aizs. pret salnām ir ∆ stādīšana šaurjoslu izcirtumos (25—30 m), atstājot tāda paša plat. lapkoku (bērza) kulisi.

A. Zviedre, I. Mangalis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005