Meža flora, sūnas, ķērpji un sēnes

mušmires (Amanita) — himēnijsēņu klases mušmiru dzimtas (Amanitaceae) ģints. Ljā konst. 16 sugas. Sēņu augļķerm. raksturīgākā pazīme: attīstības sākumstadijā ir 2 plīvuri — vispārējais un daļējais. Pieaugušiem augļķerm. daļējā plīvura atliekas veido gredzenu uz kātiņa, bet vispārējā plīvura atliekas — plēksnes uz cepurītes virsas un maksti vai gredzenveida plēksnes pie kātiņa pamatnes. Jo vairāk plēkšņu uz cepurītes, jo mazāk plīvura atlieku pie kātiņa pamatnes un otrādi. Visas ∆ ir mikorizas sēnes. Zaļā ∆ (A.phalloides) ir visindīgākā sēne Ljā, tā satur ~110 indīgu savienojumu. Augļķerm. cepurīte zaļa vai olīvbrūna, gluda, retumis ar baltām pārslām, diam. līdz 12 cm. Lapiņas baltas, mīkstas. Mīkstums balts, ar riekstu garšu un medus smaržu. Kātiņš balts, ar tikko saskatāmu zaļganu zigzagveida rakstu, rievotu, reizēm izzūdošu gredzenu un platā maisveida makstī ietvertu bumbuļveida paresninājumu pie pamata. Sastopama samērā bieži lapkoku mežos, parkos, parasti zem ozoliem, vasarā un rudenī. Zaļā ∆ raksturīga bioloģiski daudzveidīgiem dabiskajiem mežiem. Otra indīgākā sēne ir baltā ∆ (A.virosa). Augļķerm. cepurīte balta, zīdaini spīdīga, mitrā laikā gļotaina, diam. līdz 7 cm. Lapiņas baltas, mīkstas. Mīkstums balts, ar nepatīkamu smaku. Kātiņš balts, ar gredzenu, kas drīz izzūd, un baltu, piegulošu maksti pie pamata. Sastopama bieži skujkoku, it īpaši egļu mežos vasarā un rudenī. Bālās ∆ (A.citrina) augļķerm. raksturīga dzeltenīga, reizēm balta cepurīte ar baltām, neregulārām plēksnēm. Tā nav ēdama nepatīkamās smakas un garšas dēļ. Sastopama ļoti bieži priežu mežos. Priežu un bērzu mikorizas sēne. Sarkanā mušmire (A.muscaria) sastopama ļoti bieži. Tā ir priežu, bērzu, egļu un lapegļu mikorizas sēne. Reizēm veido t.s. raganu apļus, kuros vienkopus ir pat vairāk nekā 100 augļķermeņu. Viena no skaistākajām Ljas mežu sēnēm. Tautā kopš seniem laikiem tiek lietota mušu iznīcināšanai, tādēļ arī visa ģints ieguvusi šādu nosaukumu. Aļņi sarkano ∆ ēd, ja tiem ir zarnu parazīti. Līdzīga ir brūnā ∆ (A.regalis; cepurīte brūngana). Sarkstošā ∆ (A.rubescens) un pelēkā ∆ (A.excelsa) ir ēdamas sēnes, bet tās jāprot atšķirt no panteru mušmires (A.pantherina). Panteru ∆augļķerm. ir rievota cepurītes mala un gluds gredzens uz kātiņa, bet sarkstošajai un pelēkajai ∆ cepurītes mala ir gluda un gredzens rievots. Raksturīga sarkstošās ∆ pazīme ir arī tā, ka mīkstums griezuma vietā sārtojas. Nedaudz līdzīga ir indīgā violetbrūnā ∆ (A.porphyria), kam augļķerm. cepurīte pelēcīgi violeta. Šīs 4 ∆ bieži sastopamas priežu un jauktos mežos. Lapkoku mežos ļoti reti sastopamas Elija mušmire (A.eliae) un bārkstainā ∆ (A.strobiliformis); abas ir īpaši aizsargājamas.Makstsēnēm, kas arī ietilpst ∆ ģintī, uz kātiņa gredzena nav. Visvairāk izplatīta ir dzeltenbrūnā makstsēne (A.fulva). Augļķerm. cepurīte brūna, kaila, ar stipri rievotu malu, diam. līdz 12 cm. Lapiņas baltas, mīkstas. Kātiņš netīri balts, ar maisveida maksti pie pamatnes. Priežu mikorizas sēne. Sastopama ļoti bieži dažādos mežos vasarā un rudenī, arī ilgstoša sausuma periodā — tad tās augļķerm. atrodami purvu tuvumā un mežu mitrākajās vietās. Bieži sastopama arī pelēkā makstsēne (A.vaginata; cepurīte pelēka), kas ir egļu, apšu un priežu mikorizas sēne. Reta ir oranžā makstsēne (A.crocea; cepurīte oranža), ļoti retas — baltā makstsēne (A.alba; cepurīte balta) un alkšņu makstsēne (A.friabilis; cepurīte neliela, pelēka), kas aug alksnājos.

I. Dāniele

© Apgāds "Zelta grauds", 2005