Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeleorācija un kokaugu fizioloģija

osu meži (zv. ās kalnu grēda) veidojušies osu, kēmu vai citu glaciālas izcelsmes pauguru stāvās nogāzēs pārsvarā uz grantainas, karbonātiskas augsnes cilmiežiem. Dienvidu nogāzēs sastopami sausieņu meža augšanas apst.tipu — sila, mētrāja, lāna — sugām bagāti varianti. Dominē priežu meži; zemsedzē kopā ar tipiskajām skujkoku mežu s. — brūkleni, melleni — vietām sastopamas siltumu un gaismu mīlošas sugas — kalnu rūgtdille, smiltāju esparsete, meža silpurene, šaurlapu lakacis, asinssārtā gandrene. Ziemeļu nogāzēs parasti aug egļu un jauktie meži ar damaksnim un vērim raksturīgu zemsedzi, kur dominē niedru ciesa, zilā vizbulīte, pavasara dedestiņa, parastā kumeļpēda, pirkstainais grīslis. ∆ ir viens no Eiropas Savienības aizs. biotopiem Ljā — «Skujkoku meži uz osiem», tajos ir arī Ljas aizsargājamie mežu biotopi: «Priežu meži ar asinssārto gandreni» un «Priežu meži ar meža silpureni». Vērtīgās nogāžu mežu terit.gk. sastopamas Ljas centrālajā un Adaļā: Ogres Kangaros, Madonas—Trepes un Numernes valnī, Grebļakalnā. Augsnes eitrofikācijas rezultātā pastiprināti izplatās pameža krūmi un egles paauga, kas negatīvi ietekmē reto augu s. — meža vizbuļa, Ruiša pūķgalves, šaurlapu lakača — popul. priežu mežos. ∆ pieļaujamas izlases cirtes, pēc tām jāveic priedes mākslīgā atjaunošana un jāveicina tās dabiskā atjaunošanās.

B. Bambe

© Apgāds "Zelta grauds", 2005