Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeleorācija un kokaugu fizioloģijaplatlapju kūdrenis , Kp (
Oxalidosa turf. mel.) — meža augšanas apstākļu tips nosusinātās kūdraugsnēs. Aizņem 3,0%
Ljas mežaudžu kopplatī
bas.∆ izveidojas pēc dumbrāja vai zemā purva nosusināšanas. Augsne bagāta, vāji skāba. Zemsega (detrīts) labi sadalījusies, veidojusies no lapkoku un grīšļu atliekām. Pazeminoties gruntsūdens līmenim un uzlabojoties aerobo noārdītāju (destruktoru) darbībai, zemsega strauji sadalās, saplok un zaudē iepriekš uzkrājušās augu minerālbarošanās vielas. Zemsegas biezums ir >20 cm. Koku saknes ar minerālaugsni nesaskaras. Audžu produktivitāte augsta.
Egle cieš no vējgāzēm.
∆ raksturīgas
egles, oša, bērza, apses un melnalkšņa I bonitātes audzes ar priedes piemistrojumu un nereti ar
egli II stāvā un paaugā. Lapkoku audzēs pamežs
vid. biezs vai biezs; aug krūkļi, irbenes, kārkli, zalktenes, pīlādži. Zemsedzē >150 vaskulāro augu, sūnu un ķērpju sugu. Tās I stāvā bieži sastopamas ozolpapardes, sievpapardes, lēdzerkstes, purva cietpiene, nātres, zeltnātrītes, spriganes, zaķskābenes, zirdzenes; II stāvā aug spuraines, skrajlapes, stāvaines, knābītes, ūsaines. Izcirtumos pirmajos gados ieviešas kazrozes, krustaines, akļi, jānīši
u.c. izcirtumu nezāļu stadijas augi, ko drīz vien nomaina blīvs vīgriežu, nātru, lēdzerkšu, suņburkšķu, ciesu un krūmu segums, kas stipri kavē
egles un oša dabisko atjaunošanos. Sekmīgi atjaunojas bērza, melnalkšņa un apses audzes, nereti ar
egles paaugu. Mērķsugas — osis,
egle, āra bērzs un apse. Pieļaujams melnalkšņa un ozola piemistrojums. Jaunaudžu un
vid. vecuma audžu kopšanas laikā mistrojums pakāpeniski samazinās. Galv. izmantošanā lieto kailcirti.
∆ grunts noturība zema, tādēļ mežizstrādi veic ziemas salā. Izcirtumos, kur meža dab. atjaunošanās nav paredzama, jāstāda mērķsugu koki.
I. Liepa
© Apgāds "Zelta grauds", 2005