Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeleorācija un kokaugu fizioloģija

sāncensība — organismu abpusēji nomācošu savstarpējo attiecību (koakciju) veids; konkurences zemākā pakāpe. ∆ ir netieša, pasīva sacensība par eksistences līdzekļiem un apstākļiem, kurā sāncenši, cits citu ierobežojot, cenšas iespējami labāk izmantot sev nepieciešamo eksistences resursu (barība, patvērums, dzīves telpa, dzimumpartneris, gaisma, ūdens) daļu. ∆ sevišķi izteikta ir augu valstī. Sacensībā par mitrumu un minerālbarošanās vielām augiem attīstās plaši sazarota un virsēja sakņu sist. (piem., eglei), kas efektīvi uzsūc ūdeni un organ. vielu sadalīšanās produktus, vai arī izveidojas dziļas un spēcīgas saknes (piem., priedei), kas var iekļūt augsnes dziļākajos slāņos. Daudzi augi (skuju koki) simbiozē ar sēnēm izveido mikorizu, kas vairāk nekā desmitkārt palielina saknes uzsūcošo virsmu, citi (kaktusi) lietus laikā ātri un lielā daudzumā uzsūc ūdeni ar tajā izšķīdušajām minerālvielām un uzkrāj to īpašos audos. Dzīvn. pārākumu pār sāncenšiem apliecina krāšņāks riesta tērps, spēcīgāka smarža un ķerm. uzbūve, lielāka veiklība un labāka terit. pārzināšana. Vides apstākļiem uzlabojoties vai pasliktinoties, mainās arī ∆ spriegums un raksturs. Eksistences resursiem izsīkstot, ∆ pāriet antagonismā.

I. Liepa

© Apgāds "Zelta grauds", 2005