Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeleorācija un kokaugu fizioloģija

vējgāze — mežaudzes koku izgāšana ar saknēm vēja ietekmē. ∆ intensitāte atkarīga no vēja ātruma. Meža postījumi sākas, ja vēja ātrums ir 20 m/s, un kļūst masveidīgi, kad vēja ātrums sasniedz 35—40 m/s. Tas, ka mežā tiek izgāzti atsevišķi koki, kuriem ir sakņu trupes bojāta sakņu sist., uzskatāms par normālu procesu, kas paātrina dabiskās sukcesijas gaitu. Pret ∆ izturīgi koki ir ozols, priede, lapegle, jo tiem ir dziļa, spēcīga un sazarota mietsakne. Pret ∆ neizturīga ir egle. ∆ biežāk bojā egļu audzes slapjā minerālaugsnē, kur tām ir ļoti sekla un virspusēja sakņu sistēma. Līdz ar vecumu koki kļūst neizturīgāki pret vējgāzēm. ∆ pielūžņo mežu, pēc tām masveidīgi savairojas kaitēkļi (mizgrauži), pasliktinās audžu visp. sanitārais stāvoklis un palielinās ugunsbīstamība. Neprasmīgi apsaimniekotos mežos (egļu audzes pārāk izretinātas, neveiksmīgi ierīkotas meža kult., mežmalās izcirsti krūmi) ∆ postījumi mēdz būt lielāki. Lai mežaudzes mazāk ciestu no ∆, jāievēro vairāki nosacījumi. Kailcirtes jāveic virzienā no Auz R, jo tad netiek atsegta meža siena valdošā vēja pusē. Jāizvēlas tāds izcirtumu izvietojums, kas nerada gaisa masu sablīvēšanos mežā un vēja ātruma palielināšanos. Egļu audzes, kas vecākas par 30—40 g., nedrīkst izretināt vairāk par 30% no pirmscirtes krājas, turklāt tas jādara tā, lai atstājamie koki būtu izvietoti vienmērīgi, jo pēkšņi radušies audzes «logi» sekmē bīstamo turbulento virpuļu veidošanos vainagu klājā. Mežizstrādei jāizraugās tehnoloģija, kas nebojā augošo koku sakņu sistēmu. Gar meža malām, ūdenstilpēm, ceļiem un stigām saglabājamas neretinātas joslas. Nešķirama ∆ pavadone ir vējlauza. Ljā postīgākās vējgāzes un vējlauzas bija 1967. un 1969. g. viesuļvētrās, kad tika bojāti ~30 mlj. m³ koksnes.

I. Liepa

© Apgāds "Zelta grauds", 2005