Atbildes, kuras tu meklē
Egļu mūķene: 1-tēviņš; 2-mātīte; 3-olas; 4-izšķīlies kāpurs; 5-egļu mūķenes bojāts egles zars
Egļu mūķenes kāpuru "spogulis" uz priedes stumbra

Meža aizsardzība, piroloģija, entomoloģija, fitopataloģija


egļu mūķene (Lymantria monacha) — mūķeņu dzimtas (Lymantriidae) suga. Tauriņa priekšspārni balti ar daudzām melnām līčločveida šķērsjoslām un svītrām. Pakaļspārni gaišpelēki. Krūtis baltas ar melniem plankumiem. Vēders sārts ar melniem apļiem. ir izteikts dzimumdimorfisms. Spārnu plētums ♂ 32—38 mm, ♀ 52—57 mm. ♀ druknas, ar melniem diegveida taustekļiem. ♂ slaidi, ar divkārt plūksnotiem taustekļiem. Ljā gk. sastopama minētā pamatforma, bet izplatīta arī tās tumšā forma, kam pelēki priekšspārni un pelēks ķermenis. Masveida savairošanās laikā populācijā palielinās tumšās formas indivīdu skaits. ♀ dēj olas mizas iedobumos, zem plēksnēm, parasti kaudzītēs pa 10—80. Viena ♀ izdēj līdz 600 olu. Ola ir kaņepju grauda lielumā, gandrīz lodveidīga, mazliet saplacināta. Svaigi izdēta ola ir oranža, vēlāk kļūst pelēka vai brūngana. Ziemo olas. Tās ir salizturīgas un neaiziet bojā pat –40°C salā. Gadā attīstās viena paaudze. Olās embrionālā attīstība noslēdzas pavasarī, kad t-ra ir >8°C. Ja t-ra ir 8—14°C, attīstība ilgst 28—12 dienas, ja 15—24°C, tad 8—4 dienas. Kāpuri šķiļas IV b.—V sākumā. Kāpurs līdz 50 mm garš, tumšpelēks, ar matiņiem un zilganpelēkām kārpiņām. Ķerm. pakaļgalā 2 sarkanas kārpiņas, uz muguras balts plankums. Galva sākumā melna, vēlāk kļūst dzeltenbrūna. Kāpurs pēc izšķilšanās barībā izmanto daļu olas apvalka, pēc tam kopā ar citiem dējuma kāpuriem dažas dienas pavada uz koka stumbra, veidojot t.s. kāpuru spoguli. Tiek uzskatīts, ka kāpuri gaida piemērotus apst., lai ar vēju vai citu gaisa plūsmu nokļūtu koku vainagā. Vējš kāpurus pēc 1. ādas nomaiņas var aiznest ļoti tālu. Liel. daļa kāpuru līdz vainagam nokļūt nespēj, tādēļ slikti laikapstākļi IV 2. pusē (lietus, vēsums) var izraisīt kāpuru masveida bojāeju. Kāpuru attīstībai nozīm. ir arī egļu plaukšanas laiks, jo to attīstību sekmē agri plaukstošās egles. Tā kā kāpuri barojas tikai ar skuju pamatnēm, zem kokiem krājas nobirušas, neizlietotas skuju galotnītes un kāpuru ekskrementi. Kāpuru barošanās parasti sākas vainaga augšdaļā. Nograuzuši skujas vienam zaram, tie zīda pavedienos pārvietojas zemāk — uz citu zaru. Vējainā laikā daudzi kāpuri nokrīt zemē, citi nokļūst paaugā vai uz II stāva kokiem, nereti arī uz lapu kokiem un krūmiem. Apgrauztos dzinumus un zarus kāpuri satīklo. Barošanās ilgst ~2 mēn. Šajā laikā kāpuri, no kuriem attīstās ♂, nomaina ādu 4 reizes, ♀ — 5 reizes. VI b. pieaugušie kāpuri sāk iekūņoties. Kūniņas atrodamas stumbra mizas plaisās vai spraugās, bet masveida savairošanās gadījumā — arī uz zariem un skujām. Kūniņa (gar. 15—25 mm, masa 0,2—1 g) brūna, ar metālisku spīdumu un gaišu matiņu pušķiem. Kūniņas stadija ilgst 2—3 nedēļas. Tauriņi lido nakts stundās, bet dienu pavada uz egļu vai priežu stumbriem, kur gaišās formas indivīdi parasti labi saskatāmi jau no attāluma. izplatīta visā Ljā gan priežu, gan egļu audzēs, kā arī mistraudzēs. Tomēr uz D un R no Daugavas tās blīvums vienmēr ir nedaudz lielāks nekā pārējā valsts teritorijā. Kukaiņu skaitu dabā ierobežo parazitārie kukaiņi, slimības un putni. No parazitāriem kukaiņiem bīstamākie ir kāpurmuša (Phorocera silvestris) un jātnieciņi (piem., Lymantrichneumon disparis, Pimpla spuria). Masveida savairošanās gadījumā kāpurus un kūniņas iznīcina poliedrozes. olas rudenī un ziemā iznīcina dzilnīši, mizložņas un zīlītes, bet vasarā kāpurus — dzeguzes un vālodzes. Masveida savairošanās reizēs iznīdēšanai izmanto aviāciju. Optimālākais apkarošanas laiks ir V b.—VI sāk., kad kāpuri uzsākuši barošanos. Lieto baktēriju Bacillus thuringiensis saturošus preparātus. Ljā masveida savairošanās egļu audzēs vairākkārt notikusi 19. gs.: Vidzemē un Kurzemes D daļā 1859.—1869. g. un Kurzemē 1882.—1898. g., bet 20. gs. — Kurzemes R daļā 1910.—1913. g., Talsu apkaimē 1949.—1950. g. 1000 ha platībā. Ljā priežu audzēs masveida savairošanās konst.1995.—1996. g. Baltezera un Juglas apkārtnē 6000 ha platībā.

M. Bičevskis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005