Atbildes, kuras tu meklē
Latviešu karavīrs ar sagūstītu landesvēristu

Politiskās attiecības
Kari un nemieri


1918-1920

Baltijas landesvērs   (Baltishe Landeswehr) 

Sākumā tā bija Baltijas vāciešu zemessardze, ko 1918 XI ar Vācijas okupācijas karaspēka pavēlniecības atbalstu izveidoja Latvijā cīņai pret lieliniekiem un Vācijas interešu aizstāvēšanai. Saskaņā ar 1918.7.XII noslēgto līgumu starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības pilnvaroto A. Vinnigu, landesvēra sastāvā bija paredzēts izveidot latviešu, vācu un krievu vienības, ko ar ieročiem un pārtiku apņēmās apgādāt Vācijas okupācijas armija. 1918/1919.g. mijā Inčukalna rajonā (Rīgas apr.) landesvēra vācu vienības un dzelzsdivīzija kaujā ar Sarkanās armijas latviešu strēlnieku vienībām (latviešu strēlnieki Krievijā) cieta smagu zaudējumu un atkāpās uz Kurzemi. Baltijas landesvērā ietilpa arī Latviešu atsevišķais bataljons (Latvijas armija). 1919.22.V pēc Rīgas ieņemšanas landesvērs un dzelzsdivīzija sāka teroru pret pilsētas iedzīvotājiem. 1919 VI landesvērs formāli pārgāja A. Niedras ministru kabineta dienestā. Cēsu kaujās landesvērs un dzelzsdivīzija cieta zaudējumu. Pēc Strazdumuižas pamiera līguma noslēgšanas 1919.3.VII, landesvēra vācu vienības tika nosūtītas uz Tukuma apr. un reorganizētas, bet landesvēra krievu vienības (k-ris A. Līvens) iekļāvās N. Judeņiča bruņotajos spēkos. Pēc Vācijas algotņu atlaišanas pārējos landesvēra karavīrus ieskaitīja Latvijas armijā un nosūtīja uz Latvijas Austrumu fronti, bet 1920 III izveidoja 13.Tukuma kājnieku pulku, ko iedalīja Kurzemes divīzijā.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012