Alekša Mierlauka inscenētais Raiņa "Uguns un nakts" uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Jāņa Kugas dekorācijas, Nikolaja Alunāna mūzika, Tija Banga un Lilija Ērika Spīdolas un Ādolfs Kaktiņš Lāčplēša lomās.

"Atveras priekškars. Priekšā Aizkraukļa pils. Istaba dzeltenīgi iesārtos toņos. Izgreznojuma tips - raibi fantastisks. Pa kreisi liela krāsns kamīna veidā, no zaļiem akmeņiem mūrēta tās mute. Pie krāsns bluķis ar cirvi... Kreisajā kaktā gulta. Pie gultas, aizgriezies no publikas, melnā segā tinies, kāds tēls vai pareizāk: melns, noslēpumains tēls. Tā ir Spīdola." Tā vēstulē Rainim uz Kastanjolu "Uguns un nakts" pirmizrādes iespaidus 1911. gadā aprakstīja literāts Antons Birkerts.

Tieši ar šo iestudējumu latviešu teātra vēsturē iezīmējās jauns laikmetīgās skatuves mākslas izpausmes veids, kurā nozīmīga loma bija režisoram un viņa spējai radīt vienotu skatuvisku kompozīciju. Tā laika pieredzējušais aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, pārņemot Raiņa "Uguns un nakts" iestudēšanas gaitu no cita pieredzējuša aktiera, režisora un pedagoga Jēkaba Dubura un saskaņojot uzveduma idejiskos un mākslinieciskos uzdevumus ar autoru, radīja savu koncepciju. Ar milzīgu visa ansambļa entuziasmu un pašaizliedzību tika izveidots pirmais inscenējums latviešu profesionālajā teātrī, kurā organiski savijās visi izrādes komponenti. Atbilstošu atmosfēru radīja pirmā latviešu profesionālā dekoratora Jāņa Kugas radītās gleznainās dekorācijas, kurās bija nojaušamas gan mākslinieka pamatīgās etnogrāfiskā materiāla studijas, gan veiksmīgi izmantotā stilizācija. Tika radīta dramatiskajai darbībai atbilstoša spēles telpa. "Pils augšāmcelšanās: var redzēt, kā ceļas, jo ūdens, zāles, zivis paliek arvien zemāk; pamazām pārmainās arī gaismas iespaids. [..] Kostīmus grūti aprakstīt, bet visi tie izvēlēti ar gaumi. " (A. Birkerts)

Inscenējuma noskaņu papildināja komponista Nikolaja Alunāna īpaši šim iestudējumam komponētās dziesmas un mūzika un Mārtiņa Kauliņa iestudētās dejas, kā arī pārliecinošais aktieru tēlojums. Komplicētu un niansēs atšķirīgu Spīdolas tēlu radīja Tija Banga un Lilija Ērika. A. Birkerts : " Kas vienai kādā vietā iznāk labāk, ir otrai vājāk, bet smādēt un pelt jeb gaisos celt nevar ne vienas, ne otras. Majestātiskās, lepnās, pavēlošās vietas piedien ļoti labi Ērikai", savukārt Tijai Bangai "iznāk labākas tās vietas, kuras ir noslēpumainas, - ir vijīgāka, ir lokanāka - un mistiskāka zināmās vietās - ar vārdu sakot, ir pavisam citādāka. Un galvenais, katrai ir pie savas publikas daļas savapiekrišana."Laimdotas lomā īpašus panākumus guva Biruta Skujeniece, bet Lāčplēša tēlu veiksmīgi interpretēja Ādolfs Kaktiņš, kurš 1913. gadā uzsāka vokālās studijas Vācijā; no viņa lomu pārņēma Eduards Smiļģis. Pats režisors Aleksis Mierlauks veiksmīgi interpretēja sarežģīto Kangara tēlu, bet par Gustava Žibalta radīto A. Birkerts rakstīja: " Melnais aklaisbruņenieks izskatās ļoti melns, ļoti akls un ļoti briesmīgs."

Protams, arī pirms tam latviešu aktieri jau bija spēlējuši dažāda žanra lugās, bet "Uguns un nakts" inscenējumā režisors Aleksis Mierlauks bija panācis, ka Raiņa lugas simbolu jēgu viņi spēja pārradīt dzīvu cilvēku tēlos un līdz ar masu skatu dalībniekiem radīt vienotu un darbībā līdzsvarotu ansambli. JRT "Uguns un nakts" iestudējumam bija milzīga sabiedriskā rezonanse, pirmajā sezonā to parādīja 44 reizes, bet 1914. gada 15. aprīlī notika inscenējuma 100. izrāde.

Jau pēc pirmizrādes "Jaunā Dienas Lapa" rakstīja, ka "Uguns un nakts" kā teātra izrāde būs pilnīgākais, kas jebkad latviešiem mākslā sniegts". Jaunā Rīgas teātra un režisora Alekša Mierlauka vārds kļuva ļoti populārs. Un līdz ar "Uguns un nakts" inscenējumu varēja sākt runāt par modernās režijas mākslas sākumiem latviešu profesionālajā teātrī.

Jānis Siliņš

© Tilde, 2011