Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris no 1993. gada.

20. un 21. gadsimta mijā redzamākā personība latviešu teātrī ir režisors Alvis Hermanis (1965). Viņš ir ne vien radījis Latvijā vienīgo laboratorijas veida teātri - Jauno Rīgas teātri - ar oriģinālu estētisko programmu, bet arī vērtis to starptautiski pazīstamu.

Jau kopš sava debijas uzveduma, galēja minimālisma estētikā realizētā S. Soderberga "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" (1993), režisors tiecas īstenot provokatīvas, latviešu teātra mākslas kontekstā oriģinālas idejas, sintezējot dažādu stilu, laikmetu un kultūru pieredzi. Tuvība postmodernisma estētikai bija vērojama tādos A. Hermaņa iestudējumos kā J. Mišimas "Marķīze de Sada" (1993), O. Vailda "Doriana Greja ģīmetne" (1994) un citos, taču, pārņemot JRT vadību (1997), viņš līdzās teātra eksperimentālajai funkcijai akcentēja nepieciešamību paplašināt tā skatītāju loku. To režisoram izdevās realizēt ar hiperreālisma stilā iestudēto, psiholoģiski smalko A. Arbuzova lugas "Mans nabaga Marats" traktējumu (1997), kas tiek spēlēts vairāk nekā desmit gadus. A. Hermanis nereti atgriežas gan pie dekoratīva krāšņuma, J. Ivaškeviča lugas "Vilkumuižas jaunkundzes" iestudējumā (2000) aktrises ietērpjot Art Deco stila apģērbos, gan pie izteiksmes minimālisma ("Stāsts par Kasparu Hauzeru", 2002). Plašu starptautisku atzinību izpelnījās N. Gogoļa komēdijas "Revidents" iestudējums (2002) - spilgta teatrāla groteska, kur porolona "tauku mētelīšos" tērpto provinces apalīšu sapnis par saldo dzīvi izvēršas kolektīvā fantasmagorijā.

21. gadsimta sākumā A. Hermaņa un JRT darba metode būtiski mainās. Pasludinot, ka katra vienkārša cilvēka dzīvē ir vairāk dramatisma nekā visās Šekspīra lugās, režisors praktiski vairs neatgriežas pie tradicionālas lugas, bet katru iestudējumu veido kā kolektīvu pētniecisku projektu. Aktieri Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš bez teksta, balstoties tikai uz precīzām psihofiziskām izpausmēm, pārliecinoši atklāj vienu dienu vecu cilvēku dzīvē ("Garā dzīve", 2003). Sava veida realitātes šova estētika, nojaucot robežas starp dzīvi un mākslu, tiek izmantota arī iestudējumā "Tālāk" (2004). Pie teksta jaunā - stāstījuma - formā režisors atgriežas projektā "Latviešu stāsti" (2004), kur, aktieriem pētot savu laikabiedru ikdienas dzīvi un likteņus, tapa divdesmit stāsti par Latvijas cilvēkiem. Šī kolektīvā antropoloģiskā pētniecība turpina attīstīties iestudējumos "Latviešu mīlestība" (2006), "Klusuma skaņas" (2007) un "Zilākalna Marta" (2009), kopumā radot izteiksmīgu liecību par Latvijas sabiedrības garīgo un fizisko eksistenci šodien.

JRT radošo programmu jaunākajā periodā veido arī skarbais ekskurss 20. gadsimta totalitāro režīmu vēsturē V. Sorokina romāna "Ledus" iestudējumā ("Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā", 2005) un cilvēcības nezūdošās vērtības apliecinājums T. Tolstajas stāsta "Soņa" uzvedumā (2007).

Patlaban A. Hermaņa vadītais teātris ir profesionāli meklējošākais, eksperimentiem atvērtākais un jauneklīgākais teātra kolektīvs Latvijā, kas regulāri pārstāv latviešu teātra mākslu starptautiskos festivālos un viesizrādēs. Pats režisors ir ne tikai kļuvis par starptautiski atzītu teātra autoritāti, bet arī jauno līderi Baltijas teātra telpā, kur līdz šim dominēja lietuviešu metaforiskā teātra pārstāvji E. Nekrošus, R. Tumins un O. Koršunovs.

Guna Zeltiņa

© Tilde, 2011