Pētera Pētersona iestudētais Aleksandra Čaka "Spēlē, Spēlmani!" Jaunatnes teātrī 1972. gadā.

Pētera Pētersona uzvedums Jaunatnes teātrī "Spēlē, Spēlmani!" (1972), kuru režisors veidoja kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Ilmāru Blumbergu, komponistu Imantu Kalniņu, horeogrāfi Elgu Drulli, iemantoja ārkārtēju popularitāti: tas, mainoties izpildītāju paaudzēm, noturējās repertuārā vairāk nekā desmit gadus, cilvēki gāja to skatīties daudzas reizes, tas arī 21. gadsimtā tiek uzlūkots par spēles teātra etalonu Latvijā. Izrādes īpašo vietu mūsu teātra vēsturē nosaka vairāki apstākļi. P. Pētersons, kopā ar Imantu Ziedoni rakstot skatuves scenāriju, izmantoja Aleksandra Čaka poēmas, dzejoļus, prozu, kā arī strēlnieku epu "Mūžības skartie". Izcilais latviešu modernists A. Čaks tolaik bija noklusēts (viņa "Kopoti raksti" sāka iznākt tikai 1971. gadā), bet epu "Mūžības skartie" padomju cenzori bija iekļāvuši aizliegto grāmatu sarakstā. Tādējādi izrāde kļuva par patriotiskas nozīmes kultūras akciju, kas tiecās reabilitēt pašas nozīmīgākās latviešu nacionālās vērtības. A. Čaka izvērstajā "latviešu Orfeja" mītā teātris iekodēja nepārprotamas asociācijas ar dzejnieka likteni totalitārā sabiedrībā, kur talantu apdraud kā par demoralizētu pūli degradētā tauta, tā mistiski, pašas eksistences dziļumos slēpti destruktīvi spēki. Vienīgi upurējot dzīvību, Dzejniekam izdodas izglābt savu mākslu. Upura tēma, ietiekšanās metafiziskos slāņos uzvedumā aktualizēja misteriālās struktūras, romantiskā mīlestības tēma dzīvoja caur leģendārajām tautas romancēm "Miglā asaro logs" un "Liepas satumst...", strēlnieku līnija modināja patriotiskās pretošanās jūtas, Čakam būtiskais mīļotās Rīgas tēls raisīja neapšaubāmas asociācijas ar Latviju. Izrāde tika organizēta kā vīzija, aktiera Imanta Skrastiņa tēlotā Dzejnieka istabā ieplūstot kādai citai - nereālai, viņa fantāzijas radītai dzīvei, kur saldi sapņi mijās ar drūmu fantasmagoriju, iedvesmas pacilātība - ar nomācošu realitāti.

"Spēlē, Spēlmani!" kļuva par vidējo daļu P. Pētersona radītā oriģinālā teātra žanra - poētiskā jeb dzejas teātra - triloģijā, kur blakus runātajam vārdam milzīga nozīme bija muzikāli horeogrāfiskajai un vokālajai izteiksmei. Režisors mākslinieciskā mērķa sasniegšanai sintezēja dažādas estētiskās struktūras, piemēram, episko teātri, karnevāla kultūras un balagāna elementus, kā arī ierosmes no latviešu ieražu spēlēm. Aktieru kolektīvs demonstrēja kā ierastā psiholoģiskā teātra prasmes, tā apguva pilnīgi jaunu pieredzi - skatuvisko grotesku, tiešu skatītāju zāles uzrunu, baleta cienīgus horeogrāfiski pantomīmiskos numurus, mūziklu līmeņa vokālo meistarību. Lai tēlaini uzsvērtu A.Čaka dzejas daudzpusību, režisors izmantoja fantastisku motīvu - izrādes centrā izvirzījās ne tikai Dzejnieks, bet arī viņa dzejas četri metri, kurus atveidoja aktieri Aleksandrs Maizuks, Jānis Vītoliņš, Andris Mekšs, Edgars Liepiņš.

Silvija Radzobe

© Tilde, 2011