Oļģerts Kroders un viņa domu biedru teātris 20.gs. 60. gadu otrajā pusē un 70.gadu sākumā.

Oļģerts Kroders (1921), teātra kritiķa un teātra vēsturnieka Roberta Krodera un Hertas Kroderes, jaunībā aktrises, dēls, 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni tiek deportēts uz Sibīriju, kur badā un represijās iet bojā viņa vecāki. Pirmās izrādes O. Kroders iestudē 1944. gadā Hetā, ciematā aiz Polārā loka, atsaucoties komjauniešu sekretāra uzaicinājumam. Teātra trupā spēlē vietējie iedzīvotāji un izsūtītie, pievēršoties Antona Čehova viencēlieniem, kā arī sižetiem no padomju partizānu varonīgās cīņas, un iemantojot kvēlu publikas interesi.

Tikai 1956. gadā atgriezies Latvijā, O. Kroders, bijušais izsūtītais, darbu teātrī Rīgā neatrod. Viņš raksta teātra recenzijas, kā stažieris skatās mēģinājumus pie Eduarda Smiļģa Dailes teātrī un strādā ar pašdarbniekiem Poligrāfiķu centrālajā klubā. Par viņa debiju profesionālajā mākslā kļūst veiksmīgs Jāņa Kalniņa operas "Ugunī" iestudējums Liepājas teātrī (1959). Turpmākajos piecos gados O. Kroders Liepājā praktiskā darbā apgūst režisora profesiju, daudz lasa, studē pagājības lielo režisoru teorētisko pieredzi. Viņam nav sistemātiskas izglītības nevienā teātra nozarē, un tomēr viņš kļūst par vienu no erudītākajiem Latvijas režisoriem. Nozīmīgs mākslinieka dzīvē ir 1964. gads, kad viņš mācās Maskavā, Augstākajos režisoru kursos. Tas ir t.s. atkušņa laiks - vājinoties sociālistiskā reālisma kanoniskajām dogmām, notiek principiālas izmaiņas padomju teātrī. Maskavā O. Kroders, piemēram, iepazīstas ar Antonēna Arto Nežēlības teātra konceptu. 60. gadu krievu teātrim ir nozīmīga ietekme uz O. Krodera teātra pārliecības izveidošanos. Viņš iepazīst Georgija Tovstonogova konceptuālismu un perfekcionismu Ļeņingradas Lielajā drāmas teātrī, Jurija Ļubimova atklāto spēles teātri Tagankā. Taču par viņa paraugu kļūst Anatolijs Efross ar smalko psiholoģiskās metodes pārvaldīšanu. Piesaista arī Oļega Jefremova iestudējumi teātrī Sovremeņņik - tam laikam izaicinošs ir neonaturālisms scenogrāfijā un aktieru fiziskajā eksistencē. Neizdzēšamus iespaidus atstāj Maskavā redzētās Rietumu izcilo kolektīvu - Berlīnes ansambļa un Franču Komēdijas teātra - viesizrādes. Bet Pītera Bruka "Karalis Līrs" gluži vai satricina. Par vienu no sava darba rosinošajiem avotiem O. Kroders min arī slavenā poļu teātra reformatora Ježija Grotovska meklējumus.

1964. gadā Oļģerts Kroders sāk strādāt Valmieras teātrī. Turpmākie desmit gadi ir auglīgākais laiks viņa radošajā biogrāfijā; viņš kļūst par vienu no nozīmīgākajām personībām Latvijas teātra 60. gadu atjaunošanas procesā. O. Kroders sāk ar to, ka profesionāli un cilvēciski izaudzina, pievēršot vienotai teātra mākslas koncepcijai, lielu grupu jaunās un vidējās paaudzes aktieru: Ligitu Dēvicu, Skaidrīti Putniņu, Ausmu Dūli, Lolitu Plociņu, Rihardu Rudāku, Jāni Zariņu, Jāni Samauski, Robertu Zēbergu, Agri Māsēnu un citus. Iedvesmojoties no krievu (Sovremeņņik) un Rietumu (J. Grotovska Laboratorijas teātris Vroclavā, Arianas Mnuškinas Saules teātris Parīzē) teātra 60. gadu tendencēm, O. Kroders Valmierā rada savu domubiedru teātri, ko apvieno tam laikam aktuālā utopiskā ticība mākslas spējai ietekmēt sabiedrību, audzināt t.s. domājošo skatītāju. O.Kroders aktierus saliedē, padarot daudz nozīmīgāku viņu lomu gan mēģinājumu procesā, gan teātra stratēģijas izstrādē. O.Krodera autoritāte un personiskais paraugs pārveido arī aktieru privāto dzīvi - provinciālo sadzīvi sāk nomainīt intelektuālas intereses; par tradicionāliem kļūst regulāri kolektīvie braucieni uz Maskavas, Ļeņingradas, Viļņas labākajām teātra izrādēm. Rezultātā Valmieras aktieri kļūst par vienu no vislabākajām teātra trupām Latvijā. Viņi saprot savu režisoru no pusvārda, ir nevis izpildītāji, bet līdzradītāji, kuri ne tikai ņem no Krodera, bet ar savu garīgo enerģiju uzlādē arī viņu.

O. Krodera izrādes ar tēlu smalko psiholoģisko izstrādi un apzināti ikdienas dzīvei tuvināto fizisko eksistences formu palīdz noārdīt tā laika Latvijas lielajos teātros vēl plaši izplatīto izskaistināto un pompozo pseidoreālismu un nostiprināt laikmetīgu izteiksmi. Gan intelektuāli ievirzītus skatītājus, gan aktierus sajūsmina režisora neatkarīgā pozīcija un ironiskā attieksme pret tradicionālajiem estētiskajiem kanoniem, padomju cilvēka liekulīgo un puritānisko morāles kodeksu; tā viņam rada intelektuāla disidenta slavu. Savu teātra programmu O. Kroders vispārliecinošāk realizē, izstrādājot jaunu pieeju klasikai - Viljama Šekspīra un Antona Čehova lugām. Viņš, iestudējot V. Šekspīra "Romeo un Džuljetu" (1966), "Hamletu" (1972), A. Čehova "Trīs māsas" (1974, kopā ar M.Ķimeli), deheroizē varoņus, tiecas tos padarīt par "mūsu laikabiedriem" (J. Kots), tādējādi dodot skatītājiem iespēju identificēties ar tēliem. Klasikas mūsdienīgošanas procesā, kas Latvijā noritēja paralēli ar meklējumiem Rietumos, O. Kroders ir viens no pirmajiem un sekmīgākajiem režisoriem. "Hamleta" iestudējumā kulminējošais paaudžu konflikts, ko skatītāju zāle pamatoti uztvēra kā metaforu konfliktam starp padomju režīmu un jaunatni kā citādas nākotnes cerību, tika variēts arī tādās izrādēs kā Viktora Rozova "Kāda jauna cilvēka dzīves stāsts" (1967), Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1970), Valentīna Ježova "Lakstīgalu nakts" (1971).

Kad O. Kroders 1974. gadā pāriet darbā uz Liepājas teātri, viņa metodi savā veidā turpina režisore Māra Ķimele. Tādēļ vēl 21. gadsimta sākumā, kad O. Kroders pēc apmēram 30 gadiem atgriežas Valmieras teātrī, te ir dzīvas atskaņas no viņa 60./70. gadu mijā dibinātā domubiedru teātra.

Silvija Radzobe

© Tilde, 2011