Māra Ķimele (1943) ir režisore un skatuves mākslas pedagoģe, kas moderni un radoši pārvalda reālpsiholoģiskā teātra valodu, spēj realizēt to gan dažādas ievirzes dramaturģijas interpretācijās, gan strādājot ar esošajiem un topošajiem aktieriem.

Māra Ķimele, ekspresīvās režisores Annas Lāces mazmeita un aktiera Viļa Ķimeļa meita, teātra režiju apguvusi Maskavas Teātra mākslas institūtā pie psiholoģiskā teātra režijas meistara Anatolija Efrosa. Jau ar diplomdarba izrādi - T. Viljamsa psihoanalītiskās modernisma drāmas "Stikla zvērnīca" iestudējumu Valmieras teātrī (1969) - Ķimele pievēršas cilvēka psiholoģiskās būtības pētījumiem, meklējot cēloņus varoņu rīcībai viņu garīgajā un fiziskajā pieredzē.

Vislabākos panākumus režisore gūst 1970., 80. gados Valmieras teātrī, kur aktieru ansambli 60. gadu otrajā pusē par vienotu domubiedru kopu jau ir saliedējis režisors Oļģerts Kroders. O. Kroderam aizejot uz Liepājas teātri (1974), Māra Ķimele kļūst par nozīmīgāko Valmieras teātra radošā rokraksta veidotāju, sadarbojoties gan ar vecākās un vidējās paaudzes aktieriem (Ināru Ieviņu, Robertu Zēbergu, Agri Māsēnu, Skaidrīti Putniņu, Rihardu Rudāku, Jāni Samauski u.c.), gan izaudzinot jaunu aktieru paaudzi, kuras talantīgākie pārstāvji - Dace Eversa, Aigars Vilims, Inese Ramute, Januss Johansons - kļūst par Ķimeles izrāžu spilgtākajām zīmēm.

1989. gadā Māra Ķimele pārnāk strādāt uz Rīgu, strādā dažādos teātros, bet visradošāk sadarbojas ar Jauno Rīgas teātri, kur intīmi psiholoģiskā teātra formas spoži realizē izrādēs "Kaislību spēle", "Jūlijas jaunkundze", "Mēnesis uz laukiem".

Māra Ķimele uz skatuves spēj atklāt mīlestību visā tās garīgo un fizisko cēloņu un sakarību mijiedarbībā, atzīstot par vienlīdz svētu gan dvēseli, gan miesu. Piemēram, Ž. Anuija "Mēdejas" iestudējumā (1975) M. Ķimele autora intelektuālo disputu par atšķirīgu dzīves izpratni traktē kā vīrieša un sievietes intīmo attiecību drāmu, akcentējot gan I. Ieviņas Mēdejas sievišķīgo, gan R. Zēberga Jāsona vīrišķīgo dabu. Savukārt D. Vosermana "Kur dzeguze ligzdu vij" (1984) versijā vīrieša - A. Vilima Makmerfija un sievietes - I. Ieviņas vai L. Dēvicas Rečidas attiecības tika risinātas kā cīņa par varu, kur pretējos dzimumus saista vēlme vienam otru pakļaut.

Mīlestība kā cilvēka eksistences dabiskākā un vienlaikus augstākā forma atklājās Raiņa "Pūt, vējiņi!" (1985) iestudējumā, kur režisorei harmoniski izdodas līdzsvarot Raiņa traģēdijas simbolisko un psiholoģisko ievirzi. Savukārt mīlestības jutekliskā daba, kad vīrietis un sieviete saķeras savstarpēji izaicinošā dzimumu karā, izspēlēta P. Nikolsa "Kaislību spēles" (1994) un A. Strindberga "Jūlijas jaunkundzes" (1988, 2004) iestudējumos. Par to, cik cildenas un nožēlojamas īpašības spēj raisīt mīlestība, cik vienlaikus smieklīgs, skaists un nežēlīgs spēj būt iemīlējies cilvēks, režisore runā I. Turgeņeva "Mēnesī uz laukiem" (2005).

Kaut arī savas darbības laikā Māra Ķimele eksperimentējusi arī ar simboliskā, rituālā un improvizācijas teātra formām, tomēr viskonsekventāk un radošāk darbā ar aktieriem viņa izmantojusi psihoanalītisko metodi. Lomas veidošanas procesā par tikpat nozīmīgu faktoru kā dramaturga un režisora dotā tēla biogrāfija kļūst paša aktiera individuālā pieredze, arī viņa racionāli neapzinātie zemapziņas impulsi. Režisore uzsvērti akcentē katra aktiera individuālo būtību, personības īpatnību, ko jāspēj vienlaikus izmantot un arī "pazaudēt", lai sasniegtu maksimālu identificēšanos ar lomu, un par mērķi izvirza panākt, lai aktiera apziņa, psihe, zemapziņa un fizioloģija nepretotos tam svešajam cilvēkam (lomai), kurš jāuzņem sevī.

Līga Ulberte

© Tilde, 2011