Aktrise Antra Liedskalniņa – viena no spilgtākajām dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvēm Latvijā.

Antra Liedskalniņa dzimusi Jaungulbenē 1930. gada 22. oktobrī. Absolvējusi Teātra fakultāti un 1955. gadā angažēta LPSR Valsts drāmas teātrī (tagad - Latvijas Nacionālais teātris). Debitējusi ar Irēnas lomu A. Jaunušana pirmajā režijas darbā, J. Ļutovska lugā "Ģimenes lieta" (1955), kas iezīmē būtisku pavērsienu šā teātra reālpsiholoģiskā virziena tradīcijās, A. Liedskalniņa kļūst par vienu no tuvākajām līdzgaitniecēm režisora ceļā uz plašāku nosacītā teātra formu iekopšanu ansamblī.

Jau pirmajās darba sezonās A. Liedskalniņa pārsteidz ar atveidoto tēlu daudzpusību un absolūtas pārtapšanas kontrastiem, turklāt maz izmantojot ārējus raksturošanas paņēmienus. Tikko nojaušamas ir dziļu jūtu vibrācijas Šekspīru mīlošajā Kendelā (M. Zīverta "Āksts", 1957) un Aglonas meitenē Anastasijā (P. Pētersona "Balto torņu ēna", 1959). Bet līdzās - koķetā vīriešu kārdinātāja Dora (A. Upīša "Kaijas lidojums", 1957) vai ekscentriski trakulīgā Ortrūde (A. Deglava "Rīga", 1958). Sievišķības noslēpums, līdz galam neatminams daudzās aktrises lomās, valdzina Margas tēlā A. Kasonas romantiskajā drāmā "Trešais vārds" (1959).

Nozīmīgu robežšķirtni iezīmē Vaļas loma A. Arbuzova "Irkutskas stāstā" (ar nosaukumu "Esi sveicināta, mīlestība!", 1960), kuras vērtējumā parādās apzīmējums "jaunā viļņa" jeb iekšējās darbības procesa aktrise - kā pretstats rezultāta spēlēšanai. Viņa ir izteikta sava laikmeta māksliniece, minimāliste ārējās formas ziņā, ar spēcīgu intuīcijas vektoru modernā teātra meklējumu virzienā. Šajā ceļā augstāko virsotni sasniedz traģiskā Blanša T. Viljamsa lugā "Ilgu tramvajs" (1969). Loma top smalkjūtīgi saudzīgās divsarunās ar režisoru A. Jaunušanu un mērķtiecīgi organizētās, dziļi motivētās partnerattiecībās ar G. Cilinska vai J. Pļaviņa Stenliju Kovaļski un citiem personāžiem, saviem dēmoniem. Personiski pārdzīvotā loma ir aktrises pašsadedzināšanās katrā izrādē; tajās viņas talants kalpo visaugstākajam cilvēcības ideālam. Ziedojot visus garīgos un fiziskos spēkus.

Ja Blanšas smalkās stīgas viegli ievibrējas arī citu A. Liedskalniņas radīto sieviešu likteņos (Eleonora I. Žamiaka melodrāmā "Hamilkara kungs", 1981), tad sadzīves raksturojuma šedevrs ir "taisnības meklētāja" bļaurīgā kolhozniece Ļeļa (P. Putniņa "Paši pūta, paši dega", 1972). Nešpetns, skaudīgs, visnotaļ negatīvs radījums, bet aktrises enerģiskā darbošanās un spēles azarts vienlaikus arī aizrauj un rada skatīšanās baudu. Blanša un Ļeļa ir galējie punkti A. Liedskalniņas ārkārtas talanta plašajās robežās.

Aktīvi, ar savas mākslas suģestīvo spēku par garīgo vertikāli morālo vērtību degradācijas procesā iestājas aktrises radītā Marianna P. Putniņa lugā "Ar būdu uz baznīcu" (1987, E. Freiberga režijā).

Aktrises dzīvē ir bijuši posmi, kad viņa jutusies attālināta no teātra, nevajadzīga. Bet... vienmēr atgriezusies uz skatuves sievišķīgā pievilcībā un meistarības spožumā. Arī savā pēdējā lielajā lomā - A. Mefra monodrāmā "Grēksūdzes laiks" (1998). Tajā viņa atveido sev garīgi tuvo itāliešu aktrisi Annu Manjani, kura traģikomiskā žanrā vēro un komentē savu bēru ceremoniju.

Antra Liedskalniņa mirusi 2000. gada 20. aprīlī, apbedīta Meža kapos.

Lilija Dzene

© Tilde, 2011